Viņš sacīja, šī Šekspīra lieta, muļķīt. Tai ir visas lielas afēras pazīmes: slepens dokuments, kura autentiskums tā arī nav noteikts, un tagad tas ir pazudis, bezgala vērtīgs dārgums, piekrāptais Balstrods, viltus mantiniece. Tas oda pēc šmaukšanās lielos apmēros, un, tā kā piekrāpts tika bariņš ārkārtīgi bīstamu gangsteru, tad būtu prātīgi tālāk šajā lietā neiesaistīties un dot ziņu, ka vairs neesi spēlētājs. Kaut kā tā. Vai es lūdzu, lai viņš pierunā Amēliju nepamest valsti? Varbūt. Kā jau teicu, viss bija neskaidrs.
Pretstatā tanī baisi skaidrs bija tas, kas notika turpmāk tajā vakarā. Mans vēders uzdarbojās, kā dara vienmēr, kad es pa dienu pārmērīgi daudz izdzeru, tāpēc novārīju sev dažas olas, pagatavoju grauzdiņus un tēju un ap sešiem liku Omāram aizvest sevi uz Dieva pamesto Kvīnsu, uz Ozona parku. Kad ieradāmies ielā, kur atradās nomācošas, mazas mājiņas ar niecīgiem pagalmiņiem priekšpusē, ko aizsargāja ķēžu žogs un rotāja madonnas un spoguļbumbas uz pjedestāliem, bija jau satumsis. Es ar varu sevi piespiedu atcerēties savas Bruklinas saknes un nelaimīgo bērnību. Biju jau sagatavojies, ka iemītnieki man nepatiks.
Uz manu zvanu durvis atvēra kalsna sieviete ar īrietes seju un rūsganām sprogām, melnā kokvilnas džemperī un nodilušos zilos džinsos. lauka va-sarraibumaina seja, bet ar tādām caururbjošām zilām acīm, kurām būs grūti melot. Es nosaucu savu vārdu, mēs sarokojāmies. Tā bija ģimenes māte Mērija Kroseti. Dzīvojamā istabā: mēbeles vecas, apbružātas, iespēju robežās labi koptas, vidusšķiras māja, kādā biju uzaudzis arī es, aprūpēta, bet ne uzturēta tā, kā māju kopa mana māte, nekāda mēbeļu vaska vai balinātāja smaržas. Taču spēcīgs vīna smārds. Alberts Kroseti bija labi barots vidēja auguma vīrietis ar atklātu, godīgu seju un lielām tumšām acīm, kas, šķiet, gribēja būt piesardzīgas, ja vien zinātu, kā. Māsa juriste turpretī bija viena no mums— spoža, atturīga, kaut kas mazliet no slepkavas. Taču glīta un slaida, vēl viena rudmate ar košākiem matiem, kas bija saņemti skolnieciskā zirgastē, ar ne tik vasarraibumu seju kā mammai: tāda tipa sieviete, uz kurām mans šarms neiedarbojas. Ģimenes tēvs acīmredzot bijis policists, un viņš lūkojās mūsos no pabaisa portreta, viena no tiem briesmīgajiem smērējumiem, kas gleznoti pēc fotogrāfijas un kur visi izskatās piebāzti un nopūsti ar vinilu.
Pēc īsa ievada es pastāstīju savu stāstu, savu grēksūdzi. Uzzināju, ka viņiem ir šifrētās vēstules, bet viņi nav pavirzījušies uz priekšu to atšifrēšanā. Pēc tam mēs runājām par Karolīnu Rolliju, sievieti, ar kuru kopā Kroseti bija devies pārdot manuskriptu Balstrodam. Rollija šķita interesanta sieviete un, iespējams, galvenais tēls visā afērā, un es grasījos pavaicāt, vai kāds ir nopietni mēģinājis viņu atrast, kad ienāca gangsteri.
Domāju, esmu jau teicis, ka neesmu agresīvs cilvēks, un mana militārā pieredze galvenokārt aprobežojās ar rūpēm par ievainotajiem. Tāpēc mana rīcība turpmākajos notikumos neliek domāt, ka es jebkādi atšķiros no gluži parasta gļēvuļa. No ielas atskanēja šāviens, ko es nepazinu kā tādu, tad vēl un vēl. Es domāju, ka uguņošana, bet visi Kroseti pielēca kājās, un jaunais Kroseti paraudzījās pa logu. Kroseti kundze paķēra bezvadu telefonu un uzgrieza 911. Es muļķīgi pavaicāju: “Kas notiek?” Neviens man neatbildēja, tad kaut kur saplīsa stikli un dzīvojamā istabā skriešus ieskrēja trīs vīrieši. Lai aptvertu, kas notika pēc tam, jums jāsaprot, ka mēs visi atradāmies apmēram desmit pēdu platā telpā.
Es viņus pazinu kā cilvēkus uz ielas pie manas dzīvojamās mājas, ļoti lielo vīrieti, skūtgalvi un vēl trešo. Viņiem visiem bija pistoles. Atskanēja uzbrē-cieni, lai gan neviena no sievietēm nekliedza. Domāju, ka bandīti mēģināja panākt, lai mēs noguļamies zemē, vai kaut ko tamlīdzīgu, bet neviens no Kroseti nepakustējās. Atceros, ka skūtgalvis pienāca pie manis un pacēla pistoli, it kā gribēdams iesist man pa galvu, droši vien atriebjoties par manu iepriekšējo slikto izturēšanos. Un atceros kaut ko līdzīgu atvieglojumam, jo tas nozīmēja, ka viņi ir amatieri.
Es ar roku satvēru pistoli, kas man tuvojās, sagrābu bandīta delnu un pagriezu to projām no viņa. Vīrieša sejā parādījās pārsteiguma izteiksme, jo filmas, ko viņš bija redzējis un kurās pistoļu vicināšana ir parasta iezīme, nebija sagatavojušas viņu šim vienkāršajam manevram. Kā bija norādījis mans brālis, ja vēlies kādam kaut ko nodarīt un tev ir ierocis, pareizākais ir viņu nošaut. Tāpēc ierocī ir lodes, viņš sacīja, un turklāt pusautomātiskās pistoles ir visai smalki šaujamie un nav paredzētas spēcīgai sadursmei ar cilvēka galvaskausu.
Tikmēr pats lielākais bandīts bija pieskrējis pie Kroseti kundzes un izsitis telefonu viņai no rokas. Viņš satvēra sievietes kaklu un pielika pistoli viņai pie deniņiem. Bandīts kaut ko kliedza, bet viņa akcents bija tik neskaidrs un viņš pats tik satraukts, ka vismaz es neko nevarēju saprast. Trešais vīrietis pie dzīvojamās istabas durvīm tēmēja uz visām pusēm un arī kliedza. Ieraudzījis, ka man ir viņa drauga pistole, bandīts uz mani izšāva, bet viņa raidītās lodes ceļu aizšķērsoja tā paša drauga ķermenis. Hs tagad pavērsu ieroci šaušanas gatavībā, paspēru soli atpakaļ un pagriezos pret vīrieti, kas turēja Kroseti kundzi.
Viņš sacēla visai lielu troksni, gribēdams, lai es nometu ieroci, vai arī viņš sievieti nošaušot, un, lai drauds būtu uzskatāmāks, stipri piespieda pistoles stobru viņai pie galvas. Šis bija vēl viens filmu skatītājs, kas atkārtoja to, ko bija redzējis uz ekrāna, tādējādi neliekoties ne zinis par jebkura šaujamieroča acīm redzamo priekšrocību — t.i., tas, kuram bija ierocis, varēja atkāpties no sava upura un izdarīt kaitējumu, kamēr neapbruņotais upuris neko nevarēja padarīt. Taču Kroseti kundze prata atšķirt īstenību no fantāzijas un atgrūda vīrieša ieroci sev no galvas. Tas pa tukšo izšāva griestos, kamēr es trāpīju viņam pierē no attāluma, kas nevarēja pārsniegt četras pēdas.
Tad mani no aizmugures sagrāba skūtgalvis, bet tajā brīdī atskanēja vēl viens šāviens, un vīrietis iekliedzies sakņupa pret mani, jo trešais netīšām bija sašāvis savu biedru, kas varonīgi bija mēģinājis sagrābt mani no aizmugures un tādējādi nonācis uguns līnijā. Ievainotais iekliedzās svešā valodā (iespējams, krievu) un piezemējās uz kafijas galdiņa, to sagāzdams, un, kad viņš atsedza mērķi, es trešajam vīrietim divreiz iešāvu krūtīs. Viņš nokrita uz grīdas un izplūda asinīs.
Es teiktu, ka bija pagājušas apmēram četrdesmit piecas sekundes, kopš mēs izdzirdējām pirmos šāvienus. Man atmiņā saglabājies paša tēls, kas stāv ar pistoli rokā, kamēr bandīts, kam to atņēmu, lēnām piecēlās no salauztā kafijas galdiņa. Viņš bija salīcis, it kā šajā īsajā laikā būtu novecojis par četrdesmit gadiem. Viņš paskatījās man acīs un, kājas vilkdams, atkāpās. Man ausīs zvanīja no šāvieniem, bet šķita, ka uz ielas joprojām turpinās apšaude, un es brīnījos, visai abstrakti, par to, kas notiek. Es nepakustējos, lai apturētu vīrieti, un, redzēdams manu vienaldzību, viņš pagriezās un lēnām izvilkās no istabas. Neviens nemēģināja viņu aizkavēt.
Tas viss ļoti skaidri ir palicis iegravēts manā atmiņā, un kopš tā laika rādījies daudzos murgos: es pamostos, sviedriem noplūdis, iedomādamies, ka esmu nogalinājis divus cilvēkus, un tad es saprotu, ka tas nav sapnis, ka es tiešām viņus esmu nogalējis. Vienreizēji nepatīkams pārdzīvojums. Patiesībā ir diezgan grūti kādu nogalināt ar pistoli, ja vien lode netrāpa un nesa-ārda sirdi vai smadzenes, vai nerada iekšēju asiņošanu, jo pistoles lodes nav ārkārtīgi spēcīgas. Standarta 9 mm aptvere rada ap 350 pēdmārciņām enerģijas pie stobra cauruma, kas nav joka lieta, ja trāpa, bet nav arī absolūti bezcerīgi, tāpēc arī rodas situācijas, kad policisti šauj pa četrdesmit reizēm. Policistus māca šaut tikām, kamēr mērķis ir zemē, un reizēm jāpatērē ļoti daudz svina, lai tas notiktu. Šauteņu lodes ir daudz spēcīgākas, un tāpēc karavīri lieto šautenes. 30.06 aptveres triecienspēks ir gandrīz trīs tūkstoši pēd-mārciņu, un, jā, es izvairos izmantot dzīvē visu to, ko esmu apguvis no brāļa viņa spožās militārās karjeras laikā, jo atmiņas ir gan briesmīgas, gan neskaidras kā slikts sapnis, kurā iedomājies, ka varēja būt vēl ļaunāk nekā atceries, pieņēmums, kas apstiprinās vēlāk, kad laiku pa laikam žēlsirdīgi aizmirsta nianse piepeši iznirst no tumsas, lai tevi apstulbinātu no jauna.