Tā nu es stāvu šāvienu smakas vidū, un Kroseti bērni ir sapulcējušies ap savu māti, pieceļ viņu kājās un nogulda uz dīvāna, un viņu viscaur klāj asinis un audu paliekas no vīrieša smadzenēm, kuras es tikko sašāvu. Es skatos lejup trešā vīrieša mirušajā sejā: es viņam iešāvu tikai divreiz, bet acīmredzot mans šāviens bija veiksmīgs, jo viņš ir nepārprotami miris, acis pusaizvēr-tas, seja balta un šļaugana, asins peļķe ir milzīga, maza batuta lielumā. Glīts puisis, vēl nav trīsdesmit. Labi, mani neinteresē pētīt nedz viņu, nedz arī vīrieti, kura izšķaidītās smadzenes klāj Kroseti kundzes mazo kafijas galdiņu, tāpēc pieeju pie loga un redzu, ka apšaude joprojām turpinās, un tajā piedalās vīrietis no melnā džipa, cilvēks, kas šauj pāri kadiljaka katafalka motora pārsegam un kuru nekad neesmu redzējis, un Omārs, kas šauj, paslēpies aiz linkolna. Nezin kāpēc mani tas viss neinteresē, tas šķiet tik tālu prom, un tikai tagad es ievēroju, ka mani ceļgali trīc tik nevaldāmi, ka es burtiski vairs nevaru nostāvēt. Tāpēc atkrītu klubkrēslā. Sadzirdu sirēnas, lai gan sākumā tās ir grūti atšķirt no zvanīšanas ausīs. Sākas posms, ko nevaru īsti labi atcerēties, iespējams, Kroseti kundze apvaicājās, kā es jūtos.
Tad istaba nezin kādā veidā ir pilna ar klaigājošiem policistiem, tiem, kas nēsā mašīnpistoles, ķiveres un melnas uniformas, diezgan līdzīgas tām, kāda bija manam vectēvam. (Un kā tas gadījies, ka Amerikas policija sākusi ģērbties kā SS, un kā tas gadījies, ka neviens pret to neiebilst? Un pret ķiverēm nacistu stilā, kādas tagad nēsā mūsu karaspēks? Kur ir semiotiķi, kad mums viņi ir vajadzīgi? Laikam visi kašķējas ap Šekspīru.) Daudzas no šīm mašīnpistolēm bija pavērstas pret mani, un es atskārtu, ka joprojām klēpi turu pistoli, kā dāma operā tur rokassomiņu.
Man bija likuši gulties un ieslēguši rokudzelžos, bet nearestēja, jo cilvēks, kas vadīja iebrukumu, izrādījās nelaiķa leitnanta Kroseti kolēģis un tāpēc sliecās uzklausīt, kas sakāms Kroseti kundzei jeb Mērijai Pegai, kā viņa bija lūgusi, lai viņu turpmāk saucu. Šķiet, ka tagad visi esam tuvi draugi. Kroseti jaunākā — Donna — ir iecēlusi sevi par aizstāvības advokāti gan man, gan Omāram un katafalka vadītājam Klimam, kas ir arī polu kriptogrāfs, kas, kā vēlāk uzzināju, strādā pie mūsu šifrētajām vēstulēm. Ieradās arī ātrās palīdzības feldšeri, paziņoja, ka mani upuri ir miruši, un aiznesa viņus projām, atstājot aiz sevis patiesi ievērojamu daudzumu asiņu, kas jau sāka sarecēt. Policija pierakstīja liecības notikuma vietā. Katrs no dalībniekiem pa vienam gāja virtuvē un runāja ar izmeklētāju pāri, kuru vārdus esmu aizmirsis, tāpat kā esmu aizmirsis, cik smags bija stāsts, ko viņiem pastāstīju. Viņi šķita apmierināti ar to, kā biju rīkojies pašaizsardzības nolūkos, man radās iespaids, ka Mērijai Pegai ir diezgan liela autoritāte ŅPD. Vienīgās personas, ko arestēja, bija džipa vadītājs un ievainotais bandīts, kas bija savākts klīstam apkārt dažus kvartālus tālāk.
Beigu beigās policija aizgāja. Viņiem bija divi sliktie zēni, ko vainot apšaudē, un viņi neredzēja iespēju arestēt vēl kādu, neiesaistot varonīga policista atraitni un dēlu. Mērija Pega paskatījās uz izpostīto dzīvojamo istabu un sāka vaimanāt, un es visai apkaunojošā veidā viņai pievienojos. Klims apskāva sievieti un kaut ko klusi stāstīja viņai pie auss, un Omārs to pašu darīja man. Retrospektīvi stāsts par apšaudi uz ielas ir skaidrs. Omārs gaidīja linkolnā, kad piebrauca džips un no tā izlēca trīs bruņoti vīri un ieskrēja mājā. Omārs paķēra savu pistoli un metās viņiem pakaļ, bet vadītājs sāka šaut uz viņu. Tad Omārs paslēpās aiz mūsu mašīnas un sāka šaut pretī. Pēc tam ieradās katafalks, un apšaudei pievienojās Klims. Zīmīgi, ka neviens no trim nebija ievainots, kas vēlreiz parāda, cik nenozīmīgs ierocis ir pistole jebkādā nopietnā slaktiņā, izņemot nejaušību vai ja tiek šauts no ļoti tuva attāluma uz neapbruņotu pretinieku.
Vēlāk tika pasūtītas picas, un mēs visi, apsēdušies ap virtuves galdu, tās ēdām, dzērām sarkanvīnu un apsveicām sevi ar izdzīvošanu. Donna Kroseti aizgāja, ieteikusi saviem klientiem nerunāt ar policiju, un šķita, ka Mērija Pega un Alberts Kroseti nedaudz atslābinās un mazliet brīvāk sarunājas un iedzer. Mēs dzērām kafiju ar dāsnu Jameson viskija piešprici. Vakara notikumi mazliet atkāpās, un es izplūdu asarās vēl tikai vienu reizi, lai gan, pirms sākās spazmas, spēju ieslīdēt vannas istabā. Posttraumatiskais stress ir termins, ko šobrīd lieto, lai aprakstītu to, ko jūti, kad esi nogalinājis citu cilvēku, un patiesībā nav svarīgi, vai tas bijis attaisnoti vai ne. Jāpiebilst, ka slepkavība ir nacionālais sporta veids daudzām pasaules tautām, un šķiet, ka tūkstošiem un tūkstošiem cilvēku to spēj darīt bez bažām vai nožēlas. Iespējams, ka es no tā neatgūšos vairs nekad.
Īstenībā tā nav taisnība. Tu domā, ka nekad neatgūsies, bet atgūsties, tas ir, es atguvos. Varbūt manī ir vairāk no vectēva, nekā biju domājis. Pols ir nepārprotami atguvies no daudz plašāka vēriena slepkavas karjeras, lai gan apgalvo, ka ik dienu lūdzot Dievu par to cilvēku dvēselēm, ko aizsūtījis nāvē Āzijā. Es īsti nezinu, ko nozīmē “aizlūgt par dvēselēm”.
Jebkurā gadījumā es iznācu no tualetes, un neviens no klātesošajiem nepievērsa uzmanību manām sarkanajām acīm. Klims ar jauno Kroseti bija iegrimis strīdā, kas man šķita intriģējošs, un polis apgalvoja, ka vienīgais, kā apturēt, šķiet, nu jau aizvien pieaugošo vardarbību, ir izsekot Balstroda gai-tām, atrast to, ko atradis viņš, ja viņš vispār kaut ko bija atradis, un iegūt to savā īpašumā. Tiklīdz tas būs rokā un, protams, publiskots, nevienam vairs nebūs nepieciešamības turpināt vardarbību. Tomēr, ja izrādīsies, ka nekas nav atrasts, mums vajadzēs par to pārliecināt sliktos zēnus, kas būs mazliet grūtāks, bet ne neiespējams uzdevums. Svarīgi bija paātrināt tempu, lai mēs nerīkotos aizsargājoties, bet kontrolētu spēli. Kā Šahā.
Kroseti sacīja, nē, galvenais ir nejaukties tajā dziļāk, turēties pie mājām. Ja kāds papīrus vēlējās, viņš tos varēja dabūt. Kroseti vairs negribēja būt nekādi iesaistīts visā šajā jezgā. Man puikas bija žēl. Es jutu viņam līdzi — man arī gribējās, lai nekas no tā nebūtu noticis. Taču es arī domāju, ka Kli-mam taisnība. Kamēr vien kāds bez morāles, bet ar sakariem bruņotu vīriešu pasaulē domāja, ka mums ir pavediens, pa kuru var nonākt līdz Darbam, kas varētu būt simt miljonu vērts, tikmēr neviens no mums nevarēja būt drošs. Klims bija pārliecināts, ka viņš īsu laiku pietiekami labi varētu uzraudzīt Mēriju Fegu, un policija, vismaz kādu brīdi, pieskatītu pārējos Kro-seti ģimenes locekļus, kā arī ņemtu priekšā dažādus krievu gangsterus. Bet polis arī norādīja, ka tas ir tikai pagaidu risinājums. Stāsts par dārgumu izplatīsies pagrīdes pasaulē un nepaies necik ilgs laiks, kad tam piekļūt gribēs kāds cits ļaundaris.
Beidzot Kroseti sacīja: “Labi, teiksim, ka es piekrītu. Kas man būtu jādara? Bezgalīgi jāklīst apkārt pa Angliju? Par kādu naudu?”