Kad filma beidzās, viņš iegāja Final Cut scenāriju rakstīšanas programmā un sāka jaunu scenāriju. Tam bija nepieciešams nosaukums. Kroseti uzdrukāja “Karolīna Rollija” un iedomājās par visām filmām, kas nosauktas sieviešu vārdos: “Stella Dallasa”, “Mildreda Pīrsa”, “Erina Brokoviča”, “Annija Halla”. Jā, bet... Viņš izdzēsa uzrakstīto un uzdrukāja “Grāmatu iesējēja”, oriģināls А. P. Kroseti scenārijs. A. Patrika Kroseti. Alberta P. Kroseti.
Parasti Kroseti bija lēns rakstītājs, liels dzēsējs, soļotājs, novilcinātājs, bet tagad, kā tajā muļķīgajā teicienā, teksts rakstījās pats no sevis. Viņš bija ticis galā gandrīz ar visu pirmo daļu, sākot ar ugunsgrēku grāmatu veikalā, aprakstot pirmo nakti grāmatu iesējējas bēniņos un manuskripta atklāšanu, ieskaitot pirmo atkāpi pagātnē, īsu ainu no Karolinas bērnības un tās šausmām. Kroseti pārlasīja uzrakstīto un secināja, ka tas ir labs, aizdomīgi labs, labāks nekā jebkas, ko viņš bija darījis pirms tam, dziļš, tumšs un eiropeisks, bet ar ātrāku tempu nekā pārsvarā ir nopietnām Eiropas filmām. Kroseti ieskatījās pulkstenī: bija aizritējušas gandrīz divas stundas. Ārpusē aiz loga kļuva tumšs, lidmašīna lidoja virs kunkuļainiem arktisku mākoņu laukiem. Viņš pakasījās, nožāvājās, saglabāja savu darbu un piecēlās, lai ietu uz tualeti. Kad Kroseti atgriezās, viņš savā vietā atrada Miškinu, iegrimušu, Šķiet, steidzamā sarunā ar savu brāli.
“Vai tu nevarētu mūs uz brīdi atstāt divatā?” palūdza Miškins.
“Tā ir tava lidmašīna, saimniek,” atteica Kroseti. Viņš paņēma savu portatīvo datoru un pagājās uz. priekšu, lai ieņemtu Miškina atbrīvoto vietu, kur otrpus šaurajai ejai sēdēja M. kundze vai ekskundz.e, viņš vēl nebija izpratis viņu attiecības. Kroseti bija jāiet garām abiem bērniem, un viņš nevarēja neievērot, ka tie bija apgādāti ar jaunākajiem Apple PowerBook. Kroseti nekad nebija pazinis patiesi bagātus bērnus un prātoja, kāda varētu būt viņu dzīve, vai viņi bija bezgala izlutināti un vai viņi, tāpat kā tētis, izlikās, ka nav tik bagāti, kā patiesībā bija, vai varbūt ir tik pieraduši pie tādas dzīves, ka viņiem nospļauties par pārējiem. Meitene skatījās mūzikas video, kur reperi izdzīvoja sapni par seksu un vardarbību. Puika šāva Warcraft briesmoņus. Kroseti apsēdās Miškina atbrīvotajā vietā, kur pāri ejai sēdēja sieva vai bijusī sieva, kas, šķiet, gulēja, piekļāvusi seju logam tā, ka redzamas bija tikai gaišmatainās galvas aprises un kakls, kas balsnīja uz pelēka svītera fona. Viņš iedarbināja savu datoru un atgriezās izdomu pasaulē.
Garām gāja stjuarte, kas atnesa vēl vienu glāzi ledaina šampanieša un nometa uz galda ēdienkarti. Lidmašīnā varēja dabūt vēršgaļas fileju cordon bleu*,
' Augstākās kvalitātes pavārmākslas izstrādājums. (Franču vai)
aukstu skotu lasi vai hotdogu ar cili piedevām. Kroseti izvēlējās fileju un bija atsācis rakstīt, kad līdz viņa apziņai nonāca īpatnēja skaņa, kā maza sunīša riešana, nē, klepošana — kaut kas līdzīgs apslāpētai, spalgai čīkstēšanai. Sākumā viņš domāja, ka skaņu rada viens no bērnu datoriem, bet, palūkojies uz Miškina kundzi, novēroja, ka tā saskan ar viņas plecu un galvas spazmatisko raustīšanos. Viņa raudāja.
Kroseti sacīja: “Atvainojiet, vai kaut kas noticis?”
Viņa atmeta ar roku, kas varēja nozīmēt “lieciet mani mierā” vai “nebāziet degunu svešās darīšanās”, un tad izšņauca degunu ar apbrīnojami spēcīgu pūtienu salvešu žūksnī. Viņa pagriezās pret Kroseti, un pirmais, kas viņam ienāca prātā, bija “ārzemniece”. Kroseti vienmēr bija domājis, ka amerikāņu sejās ir kaut kas nenoteikts salīdzinājumā ar tām, ko viņš redzēja citzemju filmās, un šis bija piemērs minētajai atšķirībai. Miškina sievai bija savdabīga, interesanti konstruēta ziemeļeiropiešu seja, kas, šķiet, bija paredzēta, lai spīdētu melnbaltajā kinematogrāfā. Viņas degungals un acis bija apsārtušas, kas mazliet bojāja iespaidu, bet viņš nespēja novērsties un skatījās kā apburts. Tā bija vēl viena zīme, ka Kroseti ir šķīries no reālās dzīves un tagad dzīvo filmas scenārijā. Ievērojusi viņa ciešo skatienu, Miškina sieva pacēla roku pie sejas un matiem mūžīgajā žestā, kas raksturīgs sievietēm, kad viņas apzinās, ka kaut kas nav kārtībā ar tualeti.
“Ak mans Dievs, es droši vien izskatos briesmīgi!” viņa noteica.
“Nē, jūs izskatāties labi. Vai varu kaut kā palīdzēt? Tas ir, es nekādā ziņā negribu kļūt uzbāzīgs...”
“Nē, viss ir labi. Tikai parasta dzīves nejēdzība, kurā reizēm ir jāizraudas.”
Viņai bija arī viegls akcents. Pēc pāris sekundēm no kabīnes iznāks Bergmans vai Fasbinders un pielabos apgaismojumu. Kas scenārijā bija jāsaka tālāk? Kroseti drudžaini domāja kaut ko, kas atbilstu šai dzīves apnikuma un eksistenciālisma ainai.
“Vai jāiedzer šampanietis,” viņš sacīja, paceldams savu glāzi. “Mēs varētu noslīcināt mūsu skumjas.”
Viņa atalgoja šo mazo asprātību ar smaidu, kas bija viens no dižākajiem Smaidiem, ko Kroseti līdz šim bija redzējis gan ekrānā, gan ārpus tā. “Jā,” viņa bilda, “iedzersim šampanieti. Tā var tikt izgaisinātas bagāto problēmas.”
Stjuarte ar prieku atnesa atdzesētu pudeli, un viņi mazliet iedzēra.
“Tu esi rakstnieks,” viņa sacīja, kad pirmā glāze bija iztukšota, “kurš atrada šo briesmīgo manuskriptu, kas izārdīja mūsu visu dzīves. Un tomēr tu par spīti visam turpini rakstīt. Savā nelaimē es dzirdu, kā tu klik-klik-klikšķini. Piedod, esmu piemirsusi tavu vārdu...”
Kroseti pateica un pretī saņēma norādījumu saukt Miškina sievu par Amēliju. “Ko tu raksti?”
“Scenāriju.”
“Jā? Un par ko ir šis scenārijs?”
Šampanietis piešķīra drosmi. “Es pastāstīšu, ja tu pastāstīsi man, kāpēc tu raudāji.”
Amēlija ilgi uz viņu nolūkojās, tik ilgi, ka Kroseti jau sāka domāt, ka viņa ir apvainojusies, bet tad sacīja: “Vai tu domā, ka tā būs godīga maiņa? Patiesība pret daiļliteratūru?”
“Daiļliteratūra ir patiesība. Ja tā ir kaut cik laba.”
Viņa atkal brīdi klusēja, tad aši pamāja. “Jā, es saprotu, kā tas var būt. Labi. Kāpēc es raudu? Tāpēc, ka es mīlu savu vīru, un viņš mīl mani, bet viņš ir apsēsts ar to, ka viņam jāguļ ar citām sievietēm. Un ir daudzas sievietes, kas samierinātos, kurām pašām būtu sakari un kas laulību saglabātu kā sociālu darījumu. Dažās vietās to sauc par civilizētu attieksmi. Pusē Itālijas un Latīņamerikā droši vien tā dara. Bet es nevaru. Es esmu maksimāliste. Es ticu, ka laulība ir sakraments. Es vēlos būt vienīgā un lai viņš ir vienīgais, un citādi es nevaru dzīvot. Saki, vai tu esi reliģiozs?”
“Nu, mani audzināja kā katoli...”
“Es vaicāju kaut ko citu.”
“Tu domā tiešām reliģiozs? Man būs jāsaka nē. Mana māte ir reliģioza, un es redzu atšķirību.”
“Bet tu tici... kam? Filmām?”
“Droši vien. Es ticu mākslai. Domāju, ja ir tāda lieta kā Svētais gars, tad tas izpaužas caur dižiem mākslas darbiem, un, jā, daži no tiem ir filmas. Es ticu arī mīlestībai. Iespējams, esmu tuvāks tev, nekā tavam vīram.”