“Jādomā gan. Viņš nespēj ticēt nekam. Nē, tas nav pareizi. Viņš tic, ka es esmu svētā un ka viņa tēvs ir pats velna iemiesojums. Bet es neesmu svētā, un viņa tēvs nav velns, bet viņš tam tic, jo tad viņam nav jādomā, ka viņš mani sāpina, — viņa ir svētā, tātad, protams, viņa stāv pāri tādām lietām kā greizsirdība, vai ne? Un viņam nav jāpiedod tēvam par to, ko tas viņam nodarījis, kaut viņš nekad nav stāstījis, ko. Viņš ir labs, laipns cilvēks, Džeiks, bet viņš vēlas, lai pasaule būtu citāda, nekā tā ir. Lūk, tāpēc es raudu. Nu, par ko ir tava filma?”
Kroseti pastāstīja, un ne tikai par pašu scenāriju, bet par tā pamatu reālajā dzīvē, par Karolīnu un viņu nožēlojami īso sastapšanos un par savu dzīvi, un kurp viņš vēlētos to virzīt. Amēlija klausījās uzmanīgi un gandrīz klusējot, nevis tā, kā viņa māte, kas nepārtraukti izteica neveiklas piezīmes un nekaunējās tās stāstīt citiem. Kad viņš bija beidzis, Amēlija vaļsirdīgā apbrīnā iesaucās: “Un tu to visu esi izdomājis pats ar savu galvu! Mani tas pārsteidz, jo manī nav pilnīgi nekā radoša, izņemot bērnu dzemdēšanu un tādas mazas lietas kā mājas iekārtošana un ēst gatavošana. Un naudas žūkšņa pelnīšana. Vai tas ir radoši? Nedomāju vis.”
“Tas katrā ziņā ir noderīgi,” bilda Kroseti, kam nepiemita neviens no šiem talantiem.
“Droši vien. Bet beigu beigās tā ir zemā māksla, kā santehniķa darbs. Un to vienmēr pavada kņudošā sajūta, ka iegūtais ir nepelnīts. Kā arī ir. Tāpēc bagātajiem ir tik grūti nokļūt debesīs.”
Sājā brīdī no aizkaru otras puses iznira stjuarte un sāka vakariņu pasniegšanu. Amēlija lika bērniem noņemt austiņas un paēst, kā viņa teica, civilizētas vakariņas. Sēdekļi tika pagriezti, un Kroseti atradās aci pret aci ar mazo zēnu otrpus platajam koka imitācijas galdam, kas bija pārklāts ar galdautu un uz kura bija īsts porcelāns un sudraba galda piederumi, un maza vāzīte, kurā bija ielikts rozes pumpuriņš. Acīmredzot Miškins bija nolēmis vakariņot kopā ar brāli, nevis savu ģimeni. Pēc dažām minūtēm Kroseti varēja novērtēt, kāpēc. Ne viens, ne otrs no bērniem maltītes laikā, kas zēnam — cik zīmīgi! — bija bļoda Cheerios pārslu, ne uz mirkli neaizvēra muti. Meitene galvenokārt dīca — kas jānopērk, kur jāaiziet, ko viņai varētu ļaut Šveicē darīt, kam viņa atsakās pakļauties. Amēlija ar viņu bija stingra, bet izskatījās pagurusi, kas, pēc Kroseti domām, vēstīja par iespējamām asarainām un skaļām ķildām augstajos Alpos. Zēns atbildēja uz pieklājīgo jautājumu par datorspēli, ko viņš spēlēja, papildus sniedzot nebeidzamu informācijas straumi par savām gaitām Warcraft pasaulē, par katru sava varoņa īpašību, katru dārgumu, ko viņš izkarojis, katru uzvarēto briesmoni. Vārdu plūsma nebija pārtraucama ne ar vienu no parastajiem sociolingvis-tiskajiem trikiem, un garlaicība kļuva tik intensīva, ka gandrīz atņēma garšu lieliskajai filejai un Chambertin. Kroseti gribējās bērnu nodurt ar savu steika nazi.
Māte droši vien bija uztvērusi enerģijas, kas virmoja gaisā, jo sacija: “Niko, atceries, mēs vienojāmies, ka pēc tam, kad tu esi runājis, tev jāļauj izteikties ari otram cilvēkam.” Zēns apstājās teikuma vidū kā izslēgts radio un sacīja: “Tagad tev kaut kas ir jāsaka.”
“Vai mēs varam runāt par kaut ko citu bez WarcraftV' apvaicājās Kroseti. “jā. Cik centu satilpst kubikpēdā?”
“Nav ne jausmas.”
“Četrdesmit deviņi tūkstoši un piecdesmit divi. Cik centu ir kubikmetrā?” “Nē, tagad ir mana kārta. Kāda ir tava mīļākā filma?”
To izdomāt prasīja zināmu laiku, sevišķi tāpēc, ka Niko juta nepieciešamību atsaukt atmiņā savu izvēlēto filmu sižeta līnijas, bet beigu beigās viņi vienojās par “Juras laikmeta parku”. Zēnam, protams, tā bija ierakstīta cietajā diskā (viņš paziņoja, ka ir redzējis filmu četrdesmit sešas reizes), un Kroseti aicināja viņu to uzlikt ar norunu, ka Niko pastāstīs, kā panākti visi specefekti, un izņēma speciālu austiņu izejas dalītāju, kas ļāva diviem cilvēkiem reizē lietot austiņas no viena datora. Pēc tam tas bija dots pret dotu, un Kroseti juta, ka nav sevi apkaunojis, sniedzot savu ieguldījumu apnicīgu faktu izklāstā.
Pilots paziņoja par nosēšanos Biginhilas lidostā, un, pagriezuši sēdekļus atpakaļ, viņi piesprādzējās. Stjuarte izsniedza karstus dvieļus. Amēlija uzsmaidīja Kroseti un sacīja: “Paldies, ka pacieti Niko. Tas no tavas puses bija ļoti laipni.”
“Tā nav problēma.”
“Lielākajai daļai ir. Niko ir nemīlams, bet pat nemīlamiem cilvēkiem ir nepieciešama mīlestība. Tas ir briesmīgs liktenis viņus mīlēt, bet, iespējams, tu esi viens no mums, kam tāds liktenis ir iedalīts.”
Kroseti nevarēja izdomāt, ko uz to atbildēt, bet atklāja, ka prāto par Rol-liju. Viņa noteikti bija nemīlama, bet vai viņš Rolliju mīlēja? Un vai tas ir svarīgi, vai viņš mīlēja, jo bija maz ticams, ka viņi vēl kādreiz sastapsies.
Lidmašīna līgani nolaidās un īsu brīdi pa mazā lidlauka skrejceļu skrēja uz terminālu. Pret lidmašīnas logiem sitās lietus ar vēju. Kroseti un Miškina brālis savāca savu rokas bagāžu un virsdrēbes. Kroseti dabūja rokasspiedienu un negaidītu skūpstu uz vaiga no Amēlijas Miškinas, kas sacīja: “Paldies, ka runāji ar mani un Niko. Un tagad tu dosies projām kaut kādā neprātīgā piedzīvojumā, kur Džeiks tevi aizvedīs, un mēs tevi vairs neredzēsim. Es ceru, ka tu uzņemsi savu filmu, Kroseti.”
Tad ejā, sliedamies viņam pāri, nostājās Miškins, un Kroseti, sajuzdamies kā piektais ritenis, aši izkāpa no lidmašīnas. 7'ermināls bija mazs, tīrs, ērts, un neliels uniformās tērptu sieviešu personāls izvadīja viņu cauri muitai un imigrācijas zonai, sniedzot tādu servisu, kas tagad paredzēts tikai bagātajiem un kādu Kroseti nekad agrāk nebija piedzīvojis. Ārpusē gaidīja Mercedes limuzīns, kā arī cilvēks, kas turēja lielu lietussargu. Kroseti iekāpa automašīnā un pēc dažām sekundēm viņam piebiedrojās Pols un Džeiks Miškini. Mašīna sāka braukt.
“Uz kurieni mēs dodamies?” pavaicāja Kroseti.
“Uz pilsētu,” atteica Džeiks. “Man ir kārtojamas dažas juridiskas darīšanas, tiešām sīkums, bet pietiekami svarīgs, lai uz tā rēķina norakstītu šo braucienu un mana firma būtu laimīga vai vismaz ne tik nelaimīga ar mani kā pašlaik. Tam nevajadzētu aizņemt vairāk par dienu, varbūt pat mazāk. Esmu pārliecināts, tu Londonā atradīsi daudz darāmā. Pols tev var parādīt ievērības cienīgāko. Pols ir īsts pasaules apceļotājs.”
“Izklausās interesanti,” noteica Kroseti. “Un pēc tam?”
“Mēs dosimies uz Oksfordu un tiksimies ar Oliveru Mārču. Atdosim Balstroda personīgās mantas un paskatīsimies, vai nevaram kaut ko uzzināt par to, ko viņš šeit darīja pagājušajā vasarā. Tālāk mums vienkārši būs jānodarbojas ar improvizāciju.”
Viņi apmetās mazā, elegantā viesnīcā Naitsbridžā. Miškins šeit bija uzturējies arī agrāk, un personāls izrādīja, ka priecājas viņu redzēt un ka šī attieksme attiecas arī uz Kroseti. Pols nepalika viesnīcā.
“Manam brālim nepatīk greznības lamatas,” vēlāk viesnīcas nelielajā bārā paskaidroja Miškins. Viņš bija izdzēris vairākas viskija glāzes, kamēr Kroseti tika galā ar vienu. “Domāju, ka viņš ir aizgājis pie saviem jezuītiem. Un arī parūpēties par mūsu drošību.”
“Viņš ir no apsardzes?”
“Nē, viņš ir jezuītu priesteris.”
“Tiešām? Tā gan viņš teica, bet es domāju, ka viņš grib mani atšūt. Ko gan garīdznieks zina par drošību?”