“Nu, Polam, kā tu noteikti uzzināsi, ir vesela virkne talantu un interešu.
,.Ā
Es bieži domāju, ka viņš ir viens no pāvesta slepkavnieku elites korpusa, par kuriem mēs šodien tik bieži lasām. Ko tu domā par manu brīnišķīgo ģimeni?”
“Viņi šķita ļoti jauki,” piesardzīgi sacīja Kroseti.
“Viņi ir jauki. Jauki kā rausīši. Pārāk jauki priekš manis. Mana sieva ir šveiciete, vai tu to zināji? Šveicieši ir ļoti jauki. Tā ir viņu nacionālā īpatnība līdz ar šokolādi un naudu. Vai tu zināji, ka Šveice pirms Otrā pasaules kara bija ļoti nabadzīga valsts? Tad tā piepeši kļuva loti bagāta. Tas tāpēc, ka viņi piegādāja nacistiem visa veida tehniskos labumus no rūpnīcām, ko nevarēja sabombardēt, jo viņi bija, ak, cik neitrāli. Tad vēl ir jautājums par simt piecdesmit miljoniem reihsmarku, ko nacisti nozaga iznīcinātajiem ebrejiem. Tas ir gandrīz trīs ceturtdaļas miljarda, ja pārrēķina tagadējos dolāros. Es vēlētos uzzināt, kas notika ar tiem! Nemaz nerunājot par mākslu. Manam sievastēvam ir izcila impresionisma un postimpresionisma gleznu kolekcija — Renuārs, Degā, Kandinskis, Braks, sauc, kuru gribi.”
“Tiešām?”
“Tiešām. Viņš pirms kara un kara laikā bija bankas ierēdnis. Kā viņam izdevās sakrāt tādu kolekciju? Esot jaukam? Mani bērni ir pa pusei šveicieši, un tas nozīmē, ka viņi, kā tu varbūt ievēroji, tikai pa pusei ir jauki. Iespējams, tu esi labs novērotājs, Kroseti, kā jau radošs tips, rakstnieks, vienmēr vēro un visu pieraksti. Iespējams, ka ap šo laiku tu jau esi izpratis mūs visus — Amēliju, mani un bērnus. Tu tagad strādā pie scenārija? Tātad būs grandioza filma “Miškinu ģimene”. Otra puse ir pa pusei ebreji un pa pusei nacisti, kas pavisam noteikti nav jauki. Iedzer vēl, Kroseti! “Kosmopolītu”. Savas paaudzes dzērienu.”
“Es domāju, ka palikšu pie alus. Patiesībā es jūtos mazliet ne savā ādā pēc laika joslu šķērsošanas, tāpēc...”
“Blēņas! Iedzer “Kosmopolītu” uz mana rēķina. Labākās zāles pret laika joslām, visi to zina. Bārmeni, ielej šim cilvēkam kosmo! Un iedzer vienu pats. Un iedod vēl vienu man, dubulto.”
Bārmenis, melnīgsnējs puisis, mazliet vecāks par Kroseti, pirms sāka jaukt kokteiļus, ieskatījās viņam acīs, it kā vaicādams, vai šis zilonis nesāks trakot viņa nelielajā bārā un vai es būšu spējīgs dabūt viņu no šejienes laukā, ja viņš sāks? Kroseti gļēvi nolaida skatienu.
“Tu domā, ka es esmu piedzēries, vai ne?” it kā nolasīdams enerģijas vibrācijas, vaicāja Miškins. “Tu domā, ka es kļūšu nevaldāms. Nu, šeit tu kļūdies. Es nekad nezaudēju savaldīšanos. Izņemot īpašus gadījumus. Bet šī nebūs viena no tām reizēm. Ebreji nepiedzeras, kā saka mana sievasmāte. Tā ir vienīgā priekšrocība, ko viņa apbrīnoja manas sievas visumā apkaunojošajā laulībā. Mana piederība pie vienas svētās katoļu un apustuliskās baznīcas viņus neapmānīja. Tas un vēl, ka viņi, ebreji, ir labi apgādnieki. Nauda, atturība... ak jā, turklāt viņi tevi nesit. Viņa patiešām tā sacīja, gulšņādama uz sava zīda dīvāniņa zem mirušam ebrejam nozagta Renuāra. Dienvideiropas katoļi ir ārkārtīgi antisemīti, vai tu to zināji, Kroseti? Lielākā daļa galveno nacistu bija katoļi — Hitlers, Hinders, Heidrihs, Gebelss. Un tu, Kroseti? Tu esi katolis. Esi antisemīts? Vai tevi kādreiz aizkaitina tas, ka ebreju mafija kontrolē masu medijus?”
“Es esmu pa pusei īrs,” atteica Kroseti.
“Nu, labi, tad tu neskaities, īri ir īpaši brīvi no jebkādiem rasisma traipiem. Es pats esmu pa pusei antisemīts no mates puses. Vai nav smieklīgi, ka visi lielie nacisti savā ziņā izskatījās pēc ebrejiem? Gebelss? Hinders? 1 leid-rilni pastāvīgi dauzīja skolas pagalmā, jo bērni domāja, ka viņš ir žīds. Ārieša iezīmes, bet liela, trekna, mīksta ebreju pakaļa. Mans vectēvs turpretī bija īsts ārietis, un tāda, protams, ir mana māte, viņa meita. Un mana sieva. Vai tev šķiet, ka mana sieva ir pievilcīga, Kroseti? Iekārojama?”
“Jā, viņa ir ļoti jauka,” sacīja Kroseti un novērtēja attālumu līdz izejai. Bārs bija tik mazs, un Miškins tik milzīgs, ka būtu ārkārtīgi riskanti, ja viņam būtu jāmēģina sasniegt durvis skrējienā. Viņš jutās kā iesprostots vannas istabā ar orangutānu.
“Ak, viņa ir vairāk nekā jauka, Kroseti. Manā Amēlijā slēpjas dziļas, verdošas akas. Es ievēroju, kā jūs pāri ejai liecāties viens pie otra. Beigās tu dabūji arī bučiņu. Vai jūs norunājāt kaut kur tikties? Gribu teikt, ka tas ne mazākā mērā mani nepārsteigtu — viss prasa pēc kompensācijas. Kopš mēs apprecējāmies, es laikam būšu izdrāzis kādas četrdesmit vai piecdesmit sievietes, ko tad es varu teikt, pareizi? Tev tas būtu jādara, vecais! Aizmirsti šīs šekspīriskās drazas un lido uz Cīrihi. Viņus var atrast Kreicbūlštrāsē 114. Tu vari izmīlēt viņu viņas mazajā, dzeltenajā meitas gultiņā. Es pat tev došu dažus padomus, kā viņai patīk vislabāk, piemēram...”
“Es eju gulēt,” noteica Kroseti un noslīdēja no bāra krēsla.
“Ne tik ātri!” iesaucās Miškins. Kroseti juta, ka viņa roka tiek sagrābta, šķita, ka tā tiek iespiesta automašīnas durvīs. Kroseti nepaspēja apdomāties, ko dara, kad paķēra no bāra savu neskarto kosmo glāzi un iešļāca to Miškinam sejā. Miškins saviebās, noslaucīja seju ar brīvo roku, bet vaļā nelaida. Šajā brīdī bārmenis, apgājis apkārt bāra letei un pienācis pie Miškina, norādīja, ka viņam jāiet projām. Miškins sapurināja Kroseti pietiekami spēcīgi, lai tam noklabētu zobi, un sacīja: “Viss kārtībā. Es tikai paskaidroju šim džentlmenim, kā pist manu sievu, un viņš iegāza man ģīmī alkoholu. Vai tev tas šķiet pareizi?”
Tagad bārmenis izdarīja kļūdu. Viņš sagrāba Miškina roku, varbūt gribēdams ar to pateikt, nāc līdzi, bet tā vietā lielais vīrs palaida vaļā Kroseti un, pārmetis bārmeni pāri letei, iesvieda viņu spoži apgaismotajos plauktos ar alkohola pudelēm. Kroseti vienā rāvienā bija projām, pat negaidot liftu, viņš uzskrēja augšā trīs kāpņu posmus un iemetās savā istabā.
Nākamaiā RITA Kroseti izgāja no viesnīcas ļoti agri un devās uz Britu Filmu institūtu dienvidu krastā, kur noskatījās Žana Renuāra “Budu, izglābtais no ūdens” un “Spēles likumus”. Viņš būtu palicis noskatīties “Lielo ilūziju”, bet, kamēr vestibilā meklēja ūdeni, ko padzerties, kāds paraustīja viņu aiz piedurknes, un Kroseti pagriezies ieraudzīja Polu Miškinu ādas mētelī un garīdznieka drānās. Pēc Kroseti domām, viņš atgādināja aktieri, kas tēlo mācītāju.
“Kā tu zināji, ka esmu šeit?”
“Kur vēl tu varētu būt? Ne jau pie Tiso kundzes. Klau, plāni ir nedaudz mainījušies.”
“Piemēram?”
“Mēs nekavējoties dodamies uz Oksfordu. Mašīna gaida ārpusē.”
“Kā tad mūsu mantas, kas palika viesnīcā?”
“Tās ir savāktas, sasaiņotas un iekrautas. Vienkārši nāc, Kroseti. Jautājumus varēsi uzdot vēlāk.”
Mercedes gaidīja uz ielas, un Džeiks, ietinies saburzītā Burberry un šallē, sēdēja izgāzies aizmugurējā sēdeklī ar dziļi pār acīm pārvilktu tvīda cepuri. Pols apsēdās pasažiera sēdeklī blakus vadītājam (kas pārsteidzošā kārtā atradās nepareizā pusē!), un Kroseti iesēdās aizmugurē, cik vien tālu spēdams no Miškina, kas neteica ne vārda. Mazais miesas laukumiņš, kas bija redzams virs apkakles, izskatījās pelēks un atgādināja reptiļa ādu.
Šķērsojot jūdzēm garās bezcerīgās piepilsētas, viņi atstāja aiz muguras metropoli, kas, izbraucot no Ričmondas, aizvien vairāk sāka atgādināt laukus,
un drīz vien nonāca uz maģistrāles. Kroseti ievēroja, ka Pols skatās sānskata spogulī un pēta garāmbraucošās automašīnas ar lielāku interesi, nekā parasti to dara vidusmēra automašīnas pasažieris.