Pēc piedzīvotajiem murgiem, ko tikko pametām, manas astrālās acis uz šīs zeltainās planētas novērtēja krāsu skaistumu. Jutu, ka rokas, kas aizskar manu fizisko ķermeni, to atlaiž. Atvēru acis un paskatījos visapkārt. Mani biedri stāvēja un smaidīja. Tao jautāja, vai ar mani viss ir kārtībā.
„Jā, paldies,” atbildēju. „Es brīnos, ka ārā vēl ir gaišs.”
„Protams, ka gaišs, Mišel! Kā tu domā, cik ilgi mēs bijām projām?” „Nezinu. Varbūt piecas stundas?"
„Nē, ne ilgāk par piecpadsmit lorsēm jeb piecpadsmit minūtēm.” Saņēmušas aiz pleciem, Tao un Baiestra vadīja mani ārā no atpūtas zonas, izplūzdamas smieklos par manu apmulsumu. Vairāk apvaldīts savā uzjautrinājumā, Lationusi mums sekoja.
9. Mūsu tā sauktā civilizācija
Apliecinājis cieņu, atvadījos no Lationusi un viņa biedriem. Iesēdāmies lidojošajā platformā, lai dotos uz manu doko. Šoreiz izvēlējāmies citu ceļu un lidojām pāri plašiem apstrādātiem laukiem, uz brīdi apstājoties, lai es varētu apbrīnot bagātīgo kviešu ražu no ļoti garām vārpām. Kādā neparastā pilsētā visas ēkas - no pašas lielākās līdz vismazākajai - bija dokos, bet nebija ielu, kas tos savienotu. Sapratu, ka cilvēki pārvietojas, no vienas vietas uz otru lidojot ar vai bez lativoka, tāpēc ielas nebija vajadzīgas.
Paslīdējām cieši garām cilvēkiem, kuri gāja iekšā un nāca laukā no milzīgiem doko, kas līdzinājās tiem, ko biju redzējis kosmodromā.
„Tās ir fabrikas, kur gatavo ēdienu,” paskaidroja Tao. „Manna un dārzeņi, ko vakar ēdi savā doko, bija gatavoti šeit."
Lidojām pāri pilsētai un tad okeānam. Drīz sasniedzām salu, kur atradās mans doko. Atstājuši braucamo parastajā vietā, iegājām iekšā.
„Kopš vakardienas tu neko neesi ēdis! Tā tu zaudēsi svaru. Vai negribi ēst?”
„Pats brīnos, ka nejūtos pārāk izsalcis. Uz Zemes ieturējos četras reizes dienā...”
„Mans draugs, tas itin nemaz nav pārsteidzoši. Pārtiku šeit gatavo tā, ka kalorijas tiek atbrīvotas regulāros starplaikos divu dienu laikā. Mēs turpinām uzņemt barību, nepārslogojot kuņģi, tāpēc prāts ir skaidrs un modrs. Tas arī ir galvenais, vai ne?”
Es piekrītoši pamāju.
Mēs mielojāmies ar dažādu krāsu ēdieniem un nedaudz mannas. Dzerot hidromelu, Tao jautāja:
„Mišel, ko tu domā par savu uzturēšanos Tiobā?”
„Nu, ko es domāju... Pēc šorīt pieredzētā tev vajadzētu vaicāt, ko es domāju par planētu Zeme. Man likās, ka tajās piecpadsmit minūtēs paskrēja gadi! Daži momenti bija briesmīgi, bet citi - patīkami. Vai drīkstu jautāt, kādēļ tu vedi mani tādā ceļojumā laikā?"
„Ļoti labs jautājums, Mišel!"Taopaslavēja.„Gribējām tev parādīt, ka pirms jūsu tā sauktās civilizācijas uz Zemes ir pastāvējusi īsta civilizācija. Mēs tevi nenolaupījām, kā tu teiktu, un neaizvedām vairākus miljardus kilometru tālu, lai tikai parādītu mūsu skaisto planētu. Tu esi šeit, jo piederi civilizācijai, kas aizgājusi pa nepareizo ceļu. Vairums nāciju uz Zemes tic, ka ir augsti attīstīti, bet tā tas nav. Viņu kultūras drīzāk ir pagrimušas, sākot ar līderiem un tā saukto eliti. Visa sistēma ir izkropļota. Mēs to zinām, jo esam novērojuši planētu, īpaši pēdējos gados, kā tev paskaidroja Lielais Taora. Mēs zinām, kas notiek visā darbības diapazonā, varam dzīvot starp jums fiziskajā ķermenī vai astrāli klātesot. Jums par laimi, mēs varam ietekmēt jūsu līderu uzvedību. Piemēram, mūsu iejaukšanās atturēja Vāciju kā pirmajai nācijai pielietot atombumbu, jo pārējām Eiropas tautām tā būtu katastrofa, ja Otrā pasaules kara beigās triumfētu nacisms. Katrs totalitārais režīms civilizācijai nozīmē lielu soli atpakaļ. Kad miljoniem cilvēku tiek nosūtīti uz gāzes kamerām tikai tādēļ, ka ir ebreji, viņu slepkavas nevar lepoties ar augsti attīstītu civilizācijas līmeni. Vēl mazāk vācieši varēja noticēt, ka ir izredzēta nācija, jo, darot to, ko viņi darīja, tiem vajadzēja krist zemāk par jebkuru kanibālu cilti. Krievi, kuri tūkstošiem cilvēku sūta darbos uz koncentrācijas nometnēm un vēl tūkstošus iznīcina, aizbildinoties, ka tie rada briesmas režīmam, nav labāki.
Uz Zemes ir skarba nepieciešamība pēc disciplīnas, taču tā nenozīmē diktatūru. Lielais Gars, pats Radītājs, nespiež nevienu -ne cilvēku, ne citu radību - darīt kaut ko pret savu gribu. Mums visiem ir brīvā griba, mūsu atbildība ir disciplinēt pašiem sevi, lai pilnveidotos garīgi. Uzspiest savu gribu citiem, viņiem atņemot iespēju realizēt savu brīvo gribu, ir viens no vissmagākajiem noziegumiem. Tas, kas pašlaik notiek Dienvidāfrikā, ir noziegums pret visu cilvēcīgo. Rasisms pats par sevi ir noziegums..."
„Tao,” es pārtraucu, „ir kaut kas, ko es nesaprotu. Tu saki, ka esat aizkavējuši vāciešus būt pirmajiem, kuriem ir atombumba, bet kādēļ jūs neaizkavējāt visas valstis? Tev jāatzīst, ka situācijā, kādā esam tagad attiecībā uz atomieročiem, mēs sēžam uz pulvermucas. Ko tu saki par Hirosimu un Nagasaki? Vai nejūtaties kaut kādā mērā atbildīgi par tur notikušo?"
„Misei, tu, protams, uztver tādas lietas vienkāršoti, tev viss ir tikai melns vai balts. Taču ir ari daudzas pelēkā nokrāsas. Ja Otrajam pasaules karam nebūtu pielikts punkts, kā tas notika ar šo divu pilsētu bombardēšanu un iznīcināšanu, tad upuru būtu trīs reizes vairāk nekā no atombumbām. Kā jūs sakāt, mēs izvēlējāmies mazāko no diviem ļaunumiem.
Kā esmu jau tev stāstījusi, mēs varam palīdzēt, taču neiesaistāmies sīkumos. Jāievēro stingri noteikumi. Atombumbai vajadzēja būt. Galu galā to atklāj uz visām planētām. Kad tas notiek, mēs varam vai nu noraudzīties, kas sekos, vai nu iejaukties. Ja iesaistāmies, tad tāpēc, lai dotu priekšroku tai pusei, kura ir patiesākā un visvairāk ciena individuālo brīvību. Ja līderi, kuri lasīs tavu grāmatu, neticēs tev vai apšaubīs rakstīto, izaicini viņus paskaidrot miljardiem adatu pazušanu, kas pirms vairākiem gadiem tika palaistas orbītā ap Zemi. Lūdz viņiem atklāt, kā otro reizi pazuda miljardiem adatu, kas vēlreiz tika palaistas orbītā. Nebaidies, viņi zinās, par ko tu runā! Par adatu pazušanu atbildīgi esam mēs, jo uzskatījām tās par potenciālu postu jūsu planētai. Dažreiz mēs neļaujam jūsu ekspertiem spēlēties ar uguni. Bet ir svarīgi, lai uz mūsu palīdzību nepaļautos kļūdu gadījumā. Ja nepieciešams, mēs palīdzam, bet nevaram un negribam automātiski glābt jūs no posta - tas būtu pretrunā ar Universālo likumu.
Redzi, Mišel, liekas, ka atomieroči rada vislielākās bailes Zemes cilvēku sirdīs, un es atzīstu, ka tas tiešām ir Dāmokla zobens virs jūsu galvām, tomēr tās nav īstās briesmas. Patiesie draudi uz Zemes to svarīguma kārtībā ir šādi: pirmkārt, nauda; otrkārt, politiķi; treškārt, žurnālisti un narkotikas; ceturtkārt, reliģijas. Šīs briesmas nekādā veidā neattiecas uz atomieročiem. Ja atomsprādziens iznīcina cilvēkus uz Zemes, viņu astrālās esības pēc nāves dodas tur, kur tām jādodas, un tiek saglabāta dabiskā nāves un atdzimšanas kārtība. Bīstama nav fiziskā ķermeņa nāve, kā domā miljoniem cilvēku, bet veids, kā katrs dzīvo. Uz jūsu planētas vislielākais ļaunums ir nauda. Pamēģini iedomāties dzīvi bez naudas!”
Uztvērusi manas domas, Tao turpināja:
„Lūk, tu pat nevari iedomāties tādu dzīvi, jo esi sistēmas daļa. Taču pirms divām stundām tu redzēji, ka Mu iedzīvotāji var apmierināt savas vajadzības bez naudas izdošanas, ir priecīgi un augsti attīstīti. Mu civilizācija ir cieši saistīta ar kopienu - gan garīgi, gan materiāli, un tā uzplauka. Protams, nedrīkst sajaukt kopienu ar komunismu, kā tas notiek atsevišķās jūsu valstīs. Komunisms, kā to praktizē uz Zemes, ir vairāk totalitāro režīmu, nevis demokrātijas daļa, un kā tāda tā pazemo Cilvēku.