Nelaime ir tā, ka attiecībā uz naudu jums ir grūti konstruktīvi palīdzēt, jo uz tās balstās visa sistēma. Ja Vācijai vajag piecus tūkstošus tonnu Austrālijas vilnas, tad apmaiņā tā nevar sūtīt trīssimt mersedesu un piecdesmit traktoru. Jūsu ekonomiskā sistēma tā nedarbojas, tāpēc to ir grūti uzlabot. No otras puses, varētu daudz sasniegt attiecībā uz politiķiem un politiskajām partijām, jo jūs visi esat vienā kuģī... Jā, salīdzinājums starp valsti vai planētu un kuģi ir precīzs. Katram kuģim vajadzīgs kapteinis, bet, lai tas labi darbotos, svarīgas jūrnieku prasmes, sadarbība un cieņa pret kapteini. Ja viņš ir zinošs, pieredzējis, apsviedīgs un arī godīgs, tad viņa apkalpe, visticamāk, rīkosies, cik labi vien spēj. Tātad darbības efektivitāti nosaka kapteiņa patiesā vērtība neatkarīgi no viņa politiskajām vai reliģiskajām nosliecēm. Iedomājies, ka apkalpei būtu jāizraugās kapteinis politisku iemeslu, nevis navigācijas prasmju un nosvērtības dēļ. Lai tu varētu labāk iztēloties situāciju, pieņemsim, ka mēs novērojam īstas vēlēšanas. Mēs stāvam uz klāja, kur sapulcējušies simt piecdesmit apkalpes locekļu ar trim kandidātiem kuģa vadīšanai. Pirmais ir demokrāts, otrais - komunists, trešais - konservatīvais. Sešdesmit apkalpes locekļu ir ar komunistisku noslieci, piecdesmit - ar demokrātisku, četrdesmit - ar konservatīvu. Tagad es tev parādīšu, ka šis notikums ir lemts neveiksmei. Komunistu kandidātam ir garantētas vien sešdesmit no visām balsīm. Ja viņš vēlas uzvarēt, tad kaut kas jāapsola demokrātiem un konservatīvajiem un jāpārliecina vismaz sešpadsmit pārējo partiju vīru, ka viņu interesēs būtu ievēlēt tieši šo kandidātu. Bet vai viņš spēs pildīt solījumus? Protams, tas attiecas arī uz abiem pārējiem kandidātiem. Esot jūrā, viņi vienmēr apzināsies, ka daudzi no apkalpes ir gatavi dumpoties.
Par laimi, tā nav metode, ar kuru kapteinis vada. Es tikai ilustrēju draudus, kādi ir raksturīgi, ievēlot līderus, ja balstās uz politisko neobjektivitāti, nevis uz viņu spējām vadīt cilvēkus godīgi.
Un vēl kas. Kad mūsu ievēlētais kapteinis atrodas jūrā, viņš uz kuģa ir vienīgais līderis, bet, kad par valsts galvu tiek ievēlēts partijas līderis, viņam nekavējoties stājas pretī opozīcijas līderis. No vadības sākuma - vienalga, vai viņa lēmumi ir labi vai slikti -, valsts vadītāju sistemātiski kritizē opozīcijas partija, kas vēlas panākt viņa demisiju. Misei, kā tādā sistēmā var vadīt valsti?”
„Vai tev ir risinājums?"
„Protams, un tev jau tas ir izklāstīts. Vienīgais risinājums ir sekot Mu valdības paraugam - iecelt par valsts galvu līderi, kura vienīgais mērķis ir cilvēku labklājība, kuru nevada melīgs lepnums vai partijas un paša naudas kāre; likvidēt politiskās partijas un aizvainojumu, nenovīdību, naidu, kas iet ar tām soli solī; pasniegt roku kaimiņam un strādāt kopā, par spīti viņu iespējamām atšķirībām. Galu galā viņš atrodas tajā pašā laivā, ir daļa no tā paša ciemata vai pilsētas, tās pašas nācijas un planētas.
Misei, no kā celta māja, kas tev dod patvērumu?"
„No ķieģeļiem... no koka, ģipša, naglām..."
„Un no kā ir visi šie materiāli?"
„No atomiem, protams."
„Lieliski! Atomiem, kā tu zini, ir cieši jāsavienojas, lai izveidotu ķieģeli vai jebkuru citu celtniecības materiālu. Kas notiktu, ja šīs daļiņas sāktu atgrūsties?"
„Notiktu sadalīšanās."
„Pareizi. Atgrūžot kaimiņu, savu bērnu, nepalīdzot tiem, kuri tev nepatīk, tu veicini savas civilizācijas sairšanu. Tieši tas arvien biežāk notiek uz Zemes - naids un varmācība. Pārdomā šos divus uz jūsu planētas visiem labi zināmos piemērus, kas pierāda, ka varmācība nav risinājums! Pirmais - Napoleonam Bonapartam ar ieročiem izdevās iekarot visu Eiropu, un par nacionālajiem līderiem viņš iecēla savus brāļus, lai mazinātu nodevības risku. Vispārpieņemts, ka Napoleons bija ģēnijs, kompetents organizators un likumdevējs. Francijā joprojām, pēc divsimt gadiem, ir spēkā daudzi no viņa likumiem. Bet kas notika ar viņa impēriju? Tā drīz vien izira, jo bija dibināta uz ieroču spēku!
Līdzīgi Hitlers gribēja iekarot Eiropu ar spēku, un tu zini, kas notika. Vardarbība nekad neatmaksāsies. Risinājums meklējams mīlestībā un gara izkopšanā. Vai esi ievērojis, ka visā pasaulē un īpaši Eiropā XIX gadsimta beigās un XX gadsimta sākumā radās daudz vairāk izcilu rakstnieku, mūziķu un filozofu nekā agrāk?"
„Jā, laikam tā tiešām ir...”
„Vai zini, kāpēc?”
„Nē.”
„Jo kopš elektrības, iekšdedzes dzinēja, automašīnas, lidmašīnas un vēl citu līdzekļu izmantošanas sākuma cilvēki uz Zemes atstāja novārtā sava garīguma izkopšanu un galveno uzmanību pievērsa materiālajai pasaulei. Kā jau paskaidroja varenais Taora, materiālisms rada vienu no lielākajiem draudiem jūsu tagadējai un nākotnes dzīvei.
Pēc politiķiem nākamā jūsu problēma ir saistīta ar žurnālistiem. Viņu vidū diemžēl ir tikai daži, kas savu darbu informācijas izplatīšanā veic patiešām godīgi, rūpīgi analizējot savus avotus. Mūs ļoti uztrauc, ka lielākā daļa žurnālistu meklē vienīgi sensacionālo. Arī televīzijas kanāli demonstrē arvien vairāk vardarbības ainu. Ja par to atbildīgajām personām pirms tam būtu vajadzējis studēt psiholoģiju, tad viņi neko tādu nepieļautu. Jūsu reportieri burtiski ķer vardarbības, slepkavības, traģēdiju un citu nelaimju skatus. Tas mūsos izraisa riebumu! Valstu līderi, žurnālisti - faktiski ikviens, kas pēc sava stāvokļa var ietekmēt cilvēkus - ir atbildīgi par miljoniem cilvēku, saviem līdzpilsoņiem. Diemžēl pat tie, kurus amatos ievēlējusi tauta, nepilda savus pienākumus; tikai tuvojoties jaunām vēlēšanām, viņi sāk rosīties, lai netiktu izbalsoti. Uz žurnālistiem tas neattiecas, jo viņiem nav vajadzība iedvest uzticību, lai iegūtu savus posteņus, taču viņiem ir līdzīgs ietekmes spēks gan uz labo, gan slikto. Viņi varētu darīt daudz laba, pievēršot cilvēku uzmanību briesmām un netaisnībai, l.ūk, tam vajadzētu būt viņu galvenajam uzdevumam!
Atgriežoties pie nepieciešamības tādiem augsta profila cilvēkiem saprast un pielietot psiholoģiju, minēšu piemēru. Televīzijā ziņo, ka jauns vīrietis nošāvis septiņus cilvēkus, tai skaitā divas sievietes un divus bērnus. Operators rāda asiņainus skatus, bet reportieris stāsta, ka slepkava esot atdarinājis aktieri, kurš pazīstams ar savām vardarbīgajām kinolomām. Rezultāts? Slepkava var justies lepnš par sevi, jo ne vien kļuvis bēdīgi slavens valsts mērogā, bet arī salīdzināts ar vienu no vispopulārākajiem aktieriem. Vēl cits tāds trakais, kurš noskatījies reportāžu, jūtas iedvesmots savai zvaigžņu stundai. Parasti viņš ir neveiksminieks, apspiests, sarūgtināts, iebaidīts vai neievērots, bet pēc uzmanības alkstošs cilvēks. Nu viņš redz, ka vardarbību plaši atspoguļo televīzijā, cer, ka viņa fotogrāfija tiks publicēta visu laikrakstu titullapās, un maldīgi domā, ka tad vairs nebūs parasts mirstīgais, bet slavenība kā Džeks Uzšķērdējs vai žņaudzējs velveta cimdos. Ļaunums, ko nodara tāda vieglprātīga reportāža, ir neiedomājams! Neapdomība un bezatbildība nav civilizētu nāciju kvalitāte. Cilvēki uz Zemes vārdā civilizācija vēl nav apguvuši pat pirmo burtu!”
„Kas mums būtu jādara?”
„Mišel, kādēļ tu tā vaicā?” Tao nopūtās. „Tu esi izraudzīts, jo mēs zinām, kā tu domā, un es jūtu, ka atbilde uz šo jautājumu tev ir skaidra. Bet, ja tu uzstāj, es pateikšu. Žurnālistiem un pārējiem, kuru pienākumos ietilpst informācijas izplatīšana, tāda veida slepkavībai jāvelta minimāla uzmanība. Viņiem jāsaka: „ Mēs tikko esam uzzinājuši par septiņu cilvēku slepkavību no bezatbildīga vājprātīgā rokas. Ļaunprātīgā nonāvēšana notika (notikuma vieta). Tas ir satriecošs atgadījums valstī, kuru uzskata par civilizētu." Punkts. Tie, kuri tiecas pēc tādas slavas, noteikti izvairīsies no slepkavības kā tās sasniegšanas līdzekļa, ja to neatspoguļos kā kaut ko izcilu. Vai tu piekrīti?”