- To mēs nevaram, Igra sparīgi papurināja galvu. Jā, laikam jau arī pie cilvēka ķermeņa viņai nāksies pierast no jauna. Visas viņas kustības bija pārāk straujas, pārāk neveiklas.
- Paklau, brīdi apdomājies, Sedrs atsāka. Mums taču nav jādodas uz tavu ciemu. Tas būtu risks. Piekrītu. Bet es gan varu doties pie tavējiem. Esmu svešinieks. Kas man var kaut ko nodarīt? Atradīšu tavus vecākus, nodošu viņiem no tevis ziņu un mēģināšu pierunāt atbraukt pie tevis. Tad tava ģimene nebūtu apdraudēta.
Brīdi prātojusi, Igra atkal papurināja galvu.
- Es pat neatceros, kur atrodas manas kopienas ciemats. Es vēl biju pavisam maza, kad mani pārvērta. Atceros tikai to, ka mūsu ciematnieki apmetni sauca par Srāidbhaile an ghrian. Tas nozīmē Saules ciems. Patālu no ciema, kādu divu dienu gājienā, bija kalni. Tos varēja redzēt tālumā. Aiz meža bija upe. Tas ari viss, ko es atceros.
- Man ir ideja! Sedrs iesaucās, pēkšņās idejas spārnots. Dažviet, īpaši starp natūriķiem, vēl lieto senās valodas. Pamēģināsim noskaidrot, kādā valodā tas ir. Kādā valodā runā tavi tuvinieki?
Viņš atvēra rokas datora pārsegu un nospieda dažus taustiņus. Iemirdzējās hologrāfiskais ekrāns, un Sedrs ievadīja meklētāja lodziņā vārdus, kurus Igra nosauca viņam pa burtiem. Ekrāns noraustījās, un jau pēc brīža uz tā parādījās atbilde. Izrādījās, ka Igras ciematnieki runā senajā gēlu valodā, kas tagad tika izmantota tikai Skotijas kalnienē un Īrijas līdzenumā. Meklēšana kļuva azartiska. Jaunieši uzdeva datoram sameklēt šajos apvidos dzīvojošās natūriķu kopienas. Izrādījās, ka to nemaz nav tik daudz. Īrijas līdzenumos atradās viena natūriķu kopiena, bet Skotijas kalnienē trīs. Mēģinājumi atrast Saules ciemu arī nesagādāja grūtības. Dažu sekunžu laikā Sedra rīcībā bija precīzas ciema atrašanās vietas koordinātas, un tās viņš iekopēja savā pozicionēšanas iekārtā.
- Redzi nu, plati smaidīdams kā cilvēks, kas tikko atrisinājis sarežģītu mīklu, sacīja Sedrs, esam tikpat kā atraduši tavus tuviniekus.
- Jā, tā ir, Igra nez kādēļ noskuma.
- Ei, mazā! Sedrs pabužināja meitenes rudos matus. Kas tad nu?
- Izbeidz! meitene nikni uzsauca, un puisis apmulsis palūkojās draudzenē. Jā, es esmu krietni jaunāka par tevi, bet tas nenozīmē, ka esmu bērns! Neesmu nekāda mazā.
- Piedod, Sedrs nokaunējās. Ari man vēl jāpierod pie jaunajiem apstākļiem. Agrāk es tevi bieži tā uzrunāju un tu neiebildi. Bet, ja tev tas nepatīk, es, protams, vairs nedarīšu tā.
- Nē, tas nekas, Igra klusi nopūtās. Vienkārši visa šī situācija ir mani satraukusi, turklāt… meitene uz mirkli apklusa, un Sedrs jautājoši palūkojās viņas sejā. Es baidos, Sedr. Baidos, ka tagad mums būs jāšķiras. Tagad, kad esmu cilvēks, es vairs nevaru būt tavs mājdzīvnieks.
Igra aizsedza seju plaukstām, un viņas pleci trīsēja elsās. Pakļaujoties pēkšņam impulsam, Sedrs pavirzījās viņai tuvāk, apskāva meitenes plecus un pievilka draudzeni sev klāt, mierinoši glāstot.
"Laikam jau tev jāizraud visas savas bažas un raizes, mazais," Sedrs pēkšņā aizbildnībā nodomāja.
- Kurš saka, ka mums tagad katram ejams savs ceļš? puisis mierinoši vaicāja. Mēs bijām draugi un tādi ari paliksim. Es pat nespēju iedomāties, ka tu varētu doties projām. Igra, tu esi daļa manas dzīves, un es vēlos, lai tā ari paliek. Es tikai gribu, lai tavi vecāki rod mierinājumu. Arī tev pašai sirds būs mierīgāka, kad būsi tikusies ar viņiem. Mēs arī turpmāk varam dzīvot kopā. Tu ietu mācīties, bet es rūpētos par mums abiem. Kas zina, kā dzīve iegrozīsies vēlāk…
Meitene rima šņukstēt, un drīz vien Sedrs secināja, ka Igra ir iemigusi. Viņš saudzīgi iekārtoja meiteni savā klēpī, apsedza ar pledu un, vēl kādu mirkli pārcilājis prātā pēdējo dienu notikumus, iegrima dziļā miegā.
Liona, 4298. gada 28. marta rīts
Šorīt Zefārs pamodās nelāgā omā. Viņam nedeva mieru doma, ka ir aizvainojis veco kalpotāju.
"Varbūt atvainoties," viņš prātoja, sajutis kafijas smaržu.
-Jūsu brokastis, kungs, kā ik ritu Svens atvilka aizkarus un pasniedza Zefāram paplāti.
- Sven, puisis nedroši iesāka, es aizvakar, šķiet, uzvedos neparasti.
- Par ko tieši jūs runājat, kungs? Svens jautāja. Viņš vai nu tiešām nesaprata, vai izlikās nesaprotam, Zefārs netika gudrs.
- Es runāju par to, cik nepiedienīgi uzvedos aizvakar vakarā, viņš paskaidroja.
- Jūs bijāt nedaudz satraukts, tas arī viss, rāmi noteica Svens un pasniedza viņam rīta pastu.
- Vai ar rīta pastu nav pienācis ari kāds sūtījums? Zefārs pēkšņi iejautājās.
- Tas atrodas jūsu kabinetā, vecais kalpotājs bezkaislīgi noteica un pagriezās uz iešanu.
Viņu varēja saprast. Galu galā Svens bija jau Zefāra mātes mājskolotājs. Kad Helga Ēriksone iestājās koledžā, Svens lūdza veco Ēriksonu atļauju palikt kopā ar savu audzēkni kā viņas kalpotājam. Protams, kad Helga apprecējās un pārcēlās uz Bērni, Svens kravāja somas un devās projām no dzimtās Zviedrijas. Otra lielākā pārcelšanās viņa mūžā notika tad, kad Zefārs tika iecelts par sava tēva īpašumu pārvaldītāju Lionā un, tikai kalpojot kaislei izzināt, bija kļuvis par ekspertu kriminālistu. Sirmgalvis rūpējās par zēnu kopš mazotnes un, iespējams, bija vienīgais cilvēks, kurš patiesi mīlēja Zefāru, bez jebkādiem "par to" un "tādēļ, ka".
"Gan jau viss nokārtosies," Zefārs smagi nopūtās un devās uz vannasistabu. Negatīvo jonu duša, lāzerskūšanās un infrasarkanā masāža ar dabiskām ēteriskajām eļļām drīz vien lika viņam justies labāk. Viņam patika dabiskās lietas. Tās gan maksāja bargu naudu, taču tām, kā viņš mēdza teikt, bija dvēsele. Neviens jau nesaka, ka sintezētie produkti būtu nebaudāmi. Nē! Sintētiskais steiks ne ar ko neatšķīrās no dabiskā tās pašas garšas ipašlbas, barības vielas, ķīmiskais sastāvs, vitamīni… Vidusmēra cilvēks pat nespētu pateikt, kāda ir atšķirība. Bet viņš to juta! Zefāram bija svarīgi, ka gaļa, kuru viņš ēda, vēl iepriekšējā dienā bija elpojusi un plūkusi pļavā zāli, ka ķirši garšoja pēc saules un rozes, kuru eļļu viņš izmantoja masāžām, bija skāris vējš un lietus.
Saģērbies un jau gatavs doties uz biroju Zefārs iegāja kabinetā, kur viņu tiešām gaidīja Global Post sūtījums. Nepacietīgi noplēsis iesaiņojumu, viņš izņēma no tā meistarīgi darinātu zobena maksti, ko rotāja izsmalcināti metālkalumi. Iepriekšējā vakarā viņš bija to nosolījis vispasaules tīkla izsoļu namā Rich. Vērtējoši nopētījis pirkumu, viņš secināja, ka šis ietvars smaragda zobenam diez vai būs īpaši piemērots. Salīdzinājumā ar zobenu tas izskatījās pārāk vienkāršs, pārāk lēts. Taču pagaidām pietiks ari ar to.
Motelis relax, pēc dažām stundām
Beidzot kārtīgi izgulējies un nomazgājis no ķermeņa visas Moku tornī pārdzīvotās sāpes, Obzāns izklāja uz galda karti. Tā izskatījās diezgan sena, lai gan viņš zināja, ka šis iespaids var būt tikai māns. Tikpat labi tā varēja būt tapusi pirms dažām dienām vai stundām. Pirmajā brīdī šķita, ka karte attēlo visu pasauli, taču, ieskatoties rūpīgāk, Obzānam radās iespaids, ka karte kļūst detalizētāka. Vispirms attēls koncentrējās uz Eiropas kontinentu, bet tad visu pergamenta laukumu pārklāja kādreizējās Francijas un Anglijas teritorijas. Acīmredzot karte precizēja to, kas jāredz skatītājam.
Pēkšņs un uzbāzīgs klauvējiens pie durvīm lika Obzānam steigšus salocīt karti un noslēpt to aiz vējjakas.