- Nja, Igra paberzēja degungalu. Atgriežoties pie tava piedāvājuma, man gan jāsaka, ka mums te, zini, ir šādas tādas lietas kārtojamas. Tādēļ es šobrid nevaru tev neko apsolīt. Saproti, es pat nezinu, vai pēc visas tās ballītes, kas mums stāv priekšā, es vairs būšu vienā gabalā. Atvaino, bet šī saruna ir nelaikā ne tikai vēlās stundas, bet ari situācijas dēļ.
- Šī, kā tu to nosauci, ballīte beigsies agri vai vēlu, un, cik man zināms, tu būsi vienā gabalā un visai neskarta, Lodorjans runāja tā, it kā pats būtu jau to visu pieredzējis.
- Vai tas būtu kaut kāds kārtējais triks? Igra sarauca pieri. Ja tu kaut ko zini, tad klāj vaļā. Tikai bez pekstiņiem, jo man šobrid nav jokiem piemērots garastāvoklis.
- Kā jau sacīju, es kalpoju ari Pareģim, virs skaidroja. Patiesība ir tāda, ka jūs šobrīd esat saistīti ar piecām galvenajām Dabas stihijām, katrai no tām kalpo viens kristāls. Bet pastāv ari varenāks spēks. Tāda kā augstākā stihija, kā visu Stihiju stihija. To sauc par laiku. Ari šo Stihiju uzmana Meistars, taču viņa nav starp pieciem Stihiju Meistariem. Turklāt viņš nav miesisks. Viņu sauc par Laika sargu jeb Pareģi. Viņa kalpotājiem bieži nākas pārvietoties laikā, lai izpildītu kādu Pareģa rīkojumu. Viens no šādiem rīkojumiem bija tevis aizvešana no mājām.
- Tātad pie Sedra es nenokļuvu nejauši, Igra noteica. Es to zināju!
-Jā, Lodorjans turpināja, it kā Igra nebūtu viņu pārtraukusi. Tā
nebija nejaušība. Es redzēju, ka tu biji izrāpusies no kūts, lai pasildītos saulītē, un tev uzbruka kaimiņu suņi. Lai to nepieļautu, es lūdzu Pareģa atļauju atgriezties un aizvest tevi no mājām. Tobrīd es jau biju noskaidrojis, kas tieši ir Cirmeņa izvēlētie. Labprātāk es tevi būtu atdevis Zefāram, taču viņa prāts tobrīd nebija gatavs pieņemt tevi. Obzāns mitinājās kazarmās, kur dzīvniekam nebūtu vietas. Smegs Smagārs bija jau tiktāl apmaldījies tumsas ceļos, ka cerēt uz viņu būtu bijis dumji. Tādēļ es izvēlējos Sedru. Un nebiju kļūdījies.
- Precizēsim, Igra ieurbās Lodorjanā ar savām zaļajām acīm.
- Tātad tu vari ceļot laikā un novērst vienu vai otru notikumu. Tu zini, kas bija un kas būs. Tu zini, kā beigsies viens vai otrs notikums. Vai esmu pareizi sapratusi?
Lodorjans apstiprinoši pamāja ar galvu un, pavilcis augšup piedurkni, norādīja uz izsmalcinātu zaļa nefrita aproci. Tā izskatījās kā vīra rokai apvijies krokodils ar mirdzošām zelta acīm.
- Šis ļāva man noskaidrot, ka jūs ieradīsieties Domhandā, un veikt visus sagatavošanās darbus, lai pēc iespējas drošāk nogādātu jūs Readonā, Lodorjans paskaidroja. Diemžēl es nevarēju novērst to, ka pie Vārtiem bija novietota Mataau patruļa.
- Tad kāda pustraka troļļa dēļ tu neatturēji Moriganu, kad viņa grasījās mani pārvērst?! Igra strauji elpoja, viņas nāsis iepletās un vaigos iesitās sārtums.
- Nevarēju, vīrs mierīgi atbildēja. Nevienu nevar sodīt par to, ka viņš kaut kad pastrādās noziegumu. Sodīt drīkst tikai tad, kad pārkāpums ir izdarīts. Es ļoti vēlētos pasargāt no čūskas lāsta ikvienu, kas ar to saskāries, taču tas nav manos spēkos.
- Tas nozīmē, ka tu zināji par Sofiju un Lizu? Igras balss aizlūza. Dusmas viņā bangoja kā milzu viļņi okeānā.
- Man žēl… Lodorjans iesāka, bet nepaguva pabeigt.
Pēkšņi Igra bija pielēkusi kājās un turēja savu zobenu vīram pie rīkles.
- Tagad pasaki man, viņas acis niknumā liesmoja, kas man varētu liegt piespiest tevi doties uz to dienu un izglābt viņas abas?! Varbūt kāds spēs mani apturēt, ja es tagad pārgrieztu tavu nodevīgo rīkli, savāktu to tavu grabuli un pati izlabotu gan šo, gan citas kļūdas?
- Neviens tevi neatturēs, Lodorjans bezkaislīgi atbildēja. To spētu tikai Pareģis. Tomēr, pirms tu sper šādu soli, padomā par sekām. Ar laiku nav joki. Ne velti es nedrīkstu nevienu notikumu mainīt bez Pareģa atļaujas. Lizai bija jānokļūst tur, kur viņa šobrīd atrodas. Tas ir nepieciešams jūsu misijas veiksmīgai izpildei. Nāks laiks, un tu to sapratīsi. Par Sofiju es sēroju ne mazāk par jums. Viņa bija izcila sieviete. Taču viņa zināja, kādam mērķi dzīvo un kalpo. Tici man, pasaulē ir neskaitāmi tūkstoši kļūdu, kuras tā vien gribētos novērst un labot, taču pat niecīga notikuma izmainīšana pagātnē var izraisīt globālu katastrofu nākotnē. Turklāt tas, kurš rīkojies ar laiku bez Pareģa atļaujas, tiek smagi sodīts. Visbiežāk šis pārkāpējs tiek nosūtīts laika cilpā. Tādēļ, lai cik ļoti tev sāp sirds par kādu, padomā par to, ka pasaulē viss ir sakārtots un pakārtots. Nekas nenotiek nejauši un nelaikā.
To teikdams, Lodorjans ar rādītājpirkstu un īkšķi saņēma Igras zobena smaili un atvirzīja to tālāk no sava kakla. Meitene padevās. Vira teiktajā noteikti bija sava jēga. Apātiski ieslidinājusi zobenu atpakaļ maksti, viņa atkal apsēdās, aplika rokas ap ceļgaliem un atspieda pret tiem pieri, noslēpjot seju. Ilgāku laiku viņa klusēja, un ari Lodorjans nebilda ne vārda.
- Tu gribi teikt, ka nezini, kādu atbildi es tev galu galā došu? viņa beidzot ierunājās.
- Nē, nezinu gan, atbildēja Lodorjans. Esmu redzējis vairākas iespējamās nākotnes, un man nav ne jausmas, kura no tām kļūs par realitāti.
- Neņem ļaunā, meitenes balss skanēja dobji un smagnēji, bet tagad es lūgšu tevi iet projām. Es vēlos pabūt viena. Lai vai kā, šobrīd es tev tik un tā nekādu atbildi nesniegšu.
Ar visu savu pozu Igra skaidri norādīja Lodorjanam, ka saruna ir beigusies, un virs tam nepretojās.
"Cik tas gan ir baisi," prātoja Igra. "Vecā ragana Epona, tie viri šķērsielā, ari Morigana, viri pie Vārtiem, Sofija visu šo cilvēku nāves tā vai citādi ir saistītas ar mani, manu dzīvi, manu misiju. Vai tiešām kāda mērķa sasniegšana nav iespējama, ja neesi pārkāpis pāri līķu kalniem?"
Elkardona, īsi pirms rītausmas
Liza pamodās pēkšņi, it kā kāds būtu pieskāries viņas plecam. Istabā pilnīgi noteikti kāds bija. Tomēr, lai kā viņa centās ielūkoties tumsā, redzēt viņa nevienu neredzēja. Meitene labi atcerējās, ka pirms došanās pie miera pati bija aizslēgusi durvis, lai justos drošāk.
Pēc tikšanās ar malkoriešiem Lizai bija radušies vairāki jautājumi par tēvu. Skolotājs bija atklājis viņai tādus nesenās vēstures faktus, kas lika asinīm sastingt. Pirms gandrīz trīsdesmit gadiem lords Mataau bija nolēmis beidzot pakļaut sev Malkoru. Tā bija stratēģiski ļoti nozīmīga teritorija. Pirmkārt, Malkorai cauri plūda viena no lielākajām upēm. Otrkārt, Malkorai piederēja slavenās Malkoras kalnu raktuves. Ne mazāk svarīgi bija ari tas, ka Malkoras kalni nodrošināja zināmas priekšrocības karā. Malkoriešiem gan tās nebija palīdzējušas. Vismaz ne toreiz. Lorda Mataau spēki bija aplenkuši Malkoras galvaspilsētu Sriefu vasaras trešā mēneša sākumā. Visas iespējas novākt tā gada ražu un sagatavoties ziemai tika liegtas. Valsts tika nošķirta no tās valdniekiem un bija spiesta dzīvot, kā nu pati prata. Turklāt ļaudis, kas nedzīvoja Sriefā, drīz vien tika apkauti vai aizvesti gūstā uz Loredu.
Kamēr vien pietika krājumu, malkorieši braši turējās pretī Mataau spēkiem. Tomēr viņi nebija rēķinājušies ar Rorikora viltībām. Burvis uzpirka vienu no pilsētniekiem, piesolot tam iespēju doties projām no Sriefas dzīvam, un nodevējs bija saindējis ūdeni pilsētas galvenajā akā. Ļaunākais, ka ūdenī tika ieplūdināta nevis kāda nāvējoša inde, kas uzreiz tiktu pamanīta un liktu pilsētai vien izjust slāpes. Akā ieplūdināja sērgu, kuru mēdz dēvēt par mēri. Kad pilsētnieki attapa, ka ūdens ir saindēts, bija jau nodarīts milzīgs ļaunums. Ja tobrīd pilsētā būtu bijis burvis, ar sērgu un tās sekām tiktu galā ātri. Kā par postu, divas dienas pirms aplenkuma sākuma pilsētas burvis bija devies ikgadējā svētceļojumā, un tā nu aplenktajiem atlika cerēt vienīgi uz burvja mācekli. Labi vēl, ka jaunajam burvim talkā nāca divi pilsētas dziednieki. Sērgu cilvēku ķermeņos viņi galu galā novērsa, bet malkoriešu veselība bija nopietni iedragāta.