Šī bijusi pirmā reize, kad savas izcilās īpašības apliecinājis Gjarahs. Ja jau loredieši saindējuši viņu ūdeni, Gjarahs pavēlējis smelt to spaiņos un no pilsētas mūriem liet virsū lorediešu karavīriem. Mēris ātri izplatījies Loredas armijas rindās, un kādu bridi aplenktie varējuši uzelpot. Vismaz ikdienas uzbrukumi tikuši pārtraukti. Bet Loredas armija ar šādām ķibelēm tika galā ļoti ātri: tika atsaukti papildspēki un Rorikors ar maģiju izārstējis tos, kas vēl bija ārstējami.
Uzbrukumi atsākās. Laiks kļuva aizvien aukstāks. Kurināmā nebija, un malkorieši bija spiesti drebināties vēju izpūstajos mājokļos. Lai pasargātu sievietes, bērnus un sirmgalvjus no nāves nosalstot, viņus izmitināja Sriefas pilī, kur ar minimālu kurināmā daudzumu bija iespējams sasildīt lielāku skaitu cilvēku. Drīz vien pilsētā nebija palicis nevienu durvju, logu aplodu vai jumta lubu. Pārtikas krājumi, kas jau aplenkuma sākumā nebija nekādi dižie, bija pilnīgi izsīkuši. Bada nomocītie cilvēki izmisumā dežurēja pie pilsētas mūra, gaidot, kad lejup kritīs kāds nokauta karavīra ķermenis. Sākumā šo izmisuma soli piekopa tikai daži, taču vēlāk kanibālu skaits pieauga. Grūti pateikt, kas būtu bijis ļaunāk: ļaut pilsētai pildīties pūstošiem karavīru līķiem vai viņu nāvei pabarot citus.
Noturējušies pret Loredas armiju sešus mēnešus, neilgi pēc ziemas saulgriežiem malkorieši padevās. Ikviens, kas bija palicis dzīvs, tika aizvests gūstā. Tikai pēc vairākiem mēnešiem tika panākts miera nolīgums, kas [āva malkoriešiem atgriezties mājās. Loreda nevarēja atļauties tik daudz cilvēku, kas tagad dzīvotu un saimniekotu iekarotajās teritorijās, tādēļ tika nolemts, ka par uzticamākajiem (proti, salauztākajiem) atzitie malkorieši atgriezīsies, lai kalpotu Loredai kā miermīlīgi pavalstnieki.
Bet arī ar to malkoriešu bēdas vēl nebeidzās. Visa iepriekšējā gada raža bija palikusi uz lauka, apcirkņos nebija ne miltumiņa. Dažiem izdevās no sasalušās zemes izkārpīt kādu kartupeli, taču tas vairāk kaitēja nekā nodrošināja iztiku. Lūgt palīdzību kaimiņiem nebija iespējams, jo Loreda bija pakļāvusi visas Malkoras kaimiņvalstis. Ziemas spelgonl mēģināt doties pa upi uz augšu, lai tiktu līdz Mentarai, neviens neuzdrīkstējās. Atlika norit lepnumu un zemoties Loredas priekšā, lūdzot kādu mazumiņu pārtikas.
- Tas, ka šobrīd vēl ir dzīvs kaut viens malkorietis, patiešām ir brīnums, Smagārs bija grūtsirdīgi nopūties. Vienmēr esmu apbrīnojis drosmīgos un lepnos ļaudis. Ari tevi ir ļoti labi redzams malkorietes gars, mīļā.
Smagārs vēl pavēstīja Lizai, ka, būdams Mataau sabiedrotais, viņš esot izpircis Gjarahu no gūsta, lai paglābtu kara varoni no iespējamā nāvessoda. Viņš teju vai raudāja, stāstot, cik ļoti nožēlo, ka nav varējis palīdzēt Gjaraham vēl vairāk. Labākais, ko Smagārs esot spējis izdarīt, bija atteikšanās piedalīties Malkoras aplenkumā. Taču nežēlīgais karš bija novājinājis Gjarahu, un drīz vien viņš no kara ievainojumiem un sērgas sekām nomiris, atstājot atraitni un divus mazuļus.
- Manis diemžēl nebija klāt, kad Heinrihs uzbruka tavai mātei, Smagārs bija apskāvis meitenes plecus, taču man šķiet, ka zinu, kas lika viņam šādi rīkoties. Kad tava tēva veselība galīgi sašķobījās, Heinrihs lūdza, lai jūsu māte atļauj izmantot Pentagrammas amuletu, kas, iespējams, būtu varējis glābt Gjarahu. Bet Sofija bija nepielūdzama.
Viss skolotāja stāstītais izklausījās ticami un neticami vienlaikus. Kaut kas lika Lizai apšaubīt visu, ko viņš stāstīja par viņas ģimeni. Bet kāda iekšēja balss pavēlēja meitenei klausīt viņam bez ierunām.
Loga tuvumā kaut kas sakustējās. Meitene piekala skatienu vietai, kurā bija jutusi kustību, taču tumsā nekas nebija redzams. Viegla gaisa sakustēšanās tieši Lizai blakus lika viņai pielēkt sēdus. Nerodot labāku risinājumu, meitene čukstus jautāja:
- Kas te ir?
- Nebīsties, mīlulīt! klusa balss, kas drīzāk līdzinājās vēja šalkšanai vai lapu čaboņai, uzrunāja meiteni. Man ilgi neļāva tevi apciemot, bet šobrīd tu esi lielās briesmās. Klausies, ko tev teikšu, un iegaumē labi: neuzticies nevienam un nekam! Netici tam, ko redzi! Netici tam, ko dzirdi! Tici tikai savai sirdij! Tikai tā tevi spēs pasargāt.
- Kas tu esi? meitene drebošā balsī jautāja, taču viegla pūsma liecināja, ka tas, kas bijis viņas istabā, jau ir izgaisis. Liza nebūtu varējusi pateikt, vai tas ir bijis sapnis vai īstenība. Taču vienu viņa zināja noteikti: tas, kas bija nācis viņu brīdināt, bija kaut kas Lizai ļoti tuvs.
Reksaka, agrs rīts
Jau kuru ritu pēc kārtas Igra modās atkal citā vietā. Viņa jau bija pieradusi, ka pirmās minūtes pēc pamošanās pagāja, apjaušot, kur viņa atrodas. Kopš viesošanās Atraktu namā viņa nebija uzturējusies kaut kur ilgāk par dažām dienām.
Stingi lūkojoties nomelnējušajās griestu sijās, meitene prātoja par iepriekšējā vakara sarunu. No vienas puses, varēja jau saprast to Lodorjanu. Vairākus gadsimtus valdīt pār čūskām, rūpēties par to dzīvi, problēmām un savstarpējām attiecībām tas diez vai bija viegli. Igru nez kādēļ nepameta aizdomas, ka visas šā vira darbības iepriekš ir bijušas apzināti vērstas uz to, lai sagatavotu Igru par savu pēcteci. No otras puses, nez vai viņš to varētu, ja jau visas viņa darbības regulē divi, cik Igra varēja spriest, visai vareni pavēlnieki.
"Cik gan briesmīgi tas ir: visu mūžu kalpot diviem kungiem, darīt tikai to, ko tev liek," meitene prātoja. "Es gan nevēlētos tādu dzīvi. Paldies par kūkām! Ja kāds vēlas gadsimtiem dzīvot kā tāds aiz aukliņām raustāms ampelmanis, laipni lūdzu. Bet ne es."
"Eu, meitēn!" viņas domās ielauzās Obzāna balss. "Tu sāc izklausīties pēc Sedra."
"Kā tev nav kauna?!" Igra uzmeta lūpu. Parasti Obzāns nemēdza jaukties viņas domās, tādēļ viņa jutās kā nedarbos pieķerta.
"Nav gan," Obzāna domās jautās zobgalīgs tonis. "Man nācās tev pieslēgties, draudziņ. It sevišķi pēc tam, kad tu vakarnakt gandrīz noskuvi mūsu sagaidītāju. Mēs, meitēn, atrodamies naidīgā teritorijā, un, sajūtot tavas dusmas un ķeršanos pie zobena, man neatlika nekas cits kā lūkot, vai tev nevajadzēs palīdzību."
"Paldies, protams," Igra pasmaidīja par Obzāna jauko salīdzinājumu, "bet tagad gan man briesmas vairs nedraud. Es arī nevienam vairs nedraudu. Tādēļ vari droši atstāt mani vienu. Starp citu, es grasos iet mazgāties, tādēļ tava klātbūtne nebūtu vēlama."
Viņa gandrīz fiziski sajuta, ka Obzāns atstājis viņu divvientulībā ar sevi pašu, un devās sagatavoties jaunai dienai. Lai gan Igra bija ņēmusi vērā Vorjaka pamācības par "enerģijas mucu", organisms bija radis, ka no rītiem to sagaida brokastis, un vēders uzstājīgi prasīja savu tiesu. Aši nomazgājusies un saģērbusies, Igra jau pēc dažām minūtēm moži devās lejup pa kāpnēm un tur saskrējās ar pārējiem. Kāpņu galā kā marmora kolonna tikpat salts un stalts viņus sagaidīja Lodorjans. Igra vērīgāk ielūkojās viņa sejā un secināja, ka viņu varētu pat nosaukt par glītu, ja vien kalsnā seja kaut reizi pakustētos, paužot čūsku pavēlnieka izjūtas.