- Man ir vēl tikai viens jautājums, Igra nostājās Lodorjana priekšā un labrīta vēlējuma vietā, cieši raugoties vīra acīs, uzrunāja viņu. Kādēļ tu un spēki, kuriem tu kalpo, pieļāvāt to, ka viens no mums ir nostājies uz tumsas ceļa?
- Izvēles brīvība ir svētums, Lodorjans palika tikpat nesatricināmi mierīgs kā līdz šim. Viņš izvēlējās to, kas viņam šķita pareizi, un tās ir viņa tiesības. Bet nesteidzies viņu tiesāt!
Igru sadusmoja Lodorjana aizstāvības runa. Nepietika ar to, ka Zefārs jau bija sācis aizstāvēt Smagāru un arī Obzāns ieteica visus nešķirot tikai "melnajos" un "baltajos", tagad šo nelieti aizstāvēja arī Lodorjans. Cenšoties nekrist kārdinājumā atkal ķerties šim mūdzim pie rīkles, Igra pagāja čūsku pavēlniekam garām kā tukšai vietai un piebiedrojās pārējiem pie bagātīgi klātā brokastu galda. Agrajā rīta stundā viņi kroga zālē bija vienīgie, ja neņem vērā krodzinieku un viņa palīgus. Cenšoties nekaitināt Igru, Lodorjans apsēdās pie kroga letes un izlikās biedrus neredzam.
Tikko viņi bija beiguši ieturēties un sāka pārspriest tuvākās nākotnes perspektīvas, kroga smagās durvis atsprāga vaļā, pat nepagūstot iečīkstēties, un, plati smaidīdams, tajās stāvēja kalsns neliela auguma jauneklis.
- Tad nu beidzot esi klāt, Lodorjans piecēlās un steidzās jauneklim pretī.
- Gaismu jums, sveicināja svešinieks.
- Arī tevi, Soran, lai tumsa nebiedē, Lodorjans enerģiski apskāva puisi, kurš krietnu galvas tiesu garākā un stingri plecīgākā čūsku pavēlnieka apskāvienos gandrīz nozuda.
Natūriķu sveiciens šeit, Domhandā, Igru gandrīz izsita no sliedēm. Kā?! Iespējams, natūriķi šo sveicienu pirms daudziem gadiem ir kaut kā aizguvuši no šejieniešiem. Galu galā nu jau viņai vairs nebija nekāds noslēpums, ka sakari starp abām pasaulēm ir visai cieši.
Atbrīvojies no Lodorjana apskāvieniem, jauneklis uzlūkoja ceļiniekus un, mirkli pamīņājies, it kā nebūtu drošs, iet tālāk vai ne, stingriem soļiem devās pie cirmeniešu galda. Atmetis sava apmetņa stūri, viņš atslīga krēslā. Igra būtu likusi galvu ķīlā, ka šim princim jau nu gan nebūs vairāk gadu kā Sedram un Heinriham. Lai gan puiša zodu klāja pašķidra bārdiņa, Igra pamanīja uz viņa vaiga dažas pūtītes. Jaunekļa kalsnajā, smalkajā sejā īpaši izcēlās diezgan masīvais deguns, kas padarīja viņu līdzīgu putnam. Smalkās uzacis izcēla salīdzinoši augsto pieri un piešķīra pelēko acu skatienam kaut kādu īpašu, netveramu burvību. Uztvēris Igras pētošo skatienu, jauneklis mulsi pasmaidīja.
- Nu, vai esat jau pabrokastojuši? viņš jautāja možā balsī. Ja tā, tad es tikai apslapināšu rīkli, un varēsim doties ceļā.
- Ar tavu atļauju, Soran, es tad nu došos ceļā, Lodorjans uzlika plaukstu jauneklim uz pleca.
- Droši! Sorans atsaucās. Mēs vēl mirkli uzkavēsimies un tad ari dosimies. Ceru, ka Hurs jūs ir labi pabarojis. Nākamā maltīte vakariņas Readonā.
Atvadoties Lodorjans pārējiem veltīja tikai galvas mājienu, bet, piegājis pie Sedra, klusi pačukstēja puisim pie pašas auss: Sargi viņu, Sedr, kā savu paša dzīvību!
Un projām viņš bija. Sedram atlika vien noskatīties pakaļ savādniekam.
- Bet tas nav iespējams, noburkšķēja Heinrihs. Līdz Readonai vēl ir tāls ceļš. Pat ar visātrāko dēli to nebūtu iespējams pieveikt vienas dienas laikā.
- Bet es jau jums nepiedāvāju ceļot ar kaut kādiem dēļiem, puisis iesmējās. Mēs ceļosim ar vēja diskiem. Ja vien princis Tamorals nosacīti mans brālēns nebūtu izdomājis, ka tieši manā ceļā ir nepieciešams lietus, mēs jau sen būtu šeit. Par sevi jau es neuztraucos. Neesam jau kūstoši. Bet Loredas zemnieki diez vai priecātos, ja mēs tur saceltu nelielu vētru. Neuztraucieties! Ceļā uz Readonu mūs nekas neaizkavēs. Es jau nosūtīju ziņu Tamoralam, lai ir tik labs un pamaina līšanas laikus. Mums priekšā būs labs laiks.
Paķēris krodzinieka pasniegto kvasa kausu, jauneklis to iztukšoja vienā paņēmienā un, pateicies par dzērienu, pielēca kājās.
- Nu, ejam?! viņš šķelmīgi uzlūkoja cirmeniešus. Mani viri jau būs apsūnojuši gaidīdami.
Ceļinieki cēlās kājās, aplika tarbas un paņēma apmetņus, kas bija uzklāti uz krēslu atzveltnēm.
- Mirklīti, Sorans nopētīja ceļiniekus. Kas ir tarbās?
- Viss ceļam nepieciešamais, atbildēja Obzāns.
- Nedomāju gan, Sorans sparīgi papurināja galvu un, norādot uz apmetņiem, turpināja: Šos aplieciet un nostipriniet labi cieši. Pasvied tarbu!
Pakļāvies jaunekļa pavēlei, Zefārs pasniedza viņam savu ceļasomu. Ar ašu kustību princis atrāva vaļā auklu un ielūkojās ceļasomā.
- Šo velc mugurā jau tagad, viņš pasniedza Zefaram Ullas iedoto vamzi. Ja ari pārējiem ir kaut kas siltāks, iesaku uzvilkt. Bet pārtika jums noteikti nebūs vajadzīga. To varat atstāt tepat. Neapkraujieties ar lieku nesamo.
Nedaudz kurnēdami, ceļinieki pakļāvās, un pēc mirkļa visi beidzot bija gatavi doties ceļā. Atvadījušies no krodzinieka, viņi izgāja pagalmā un tā ari palika, stāvot pavērtām mutēm. Kroga pagalma vidū apmēram pusmetra augstumā virs zemes virpuļoja pieci nelieli virpuļviesulīši. Kopā tie radīja kā helikoptera spārnu saceltu vēju. Sprīdi nomaļāk bija sastājušies pieci garmataini un bārdaini vīri, tērpušies sūnu krāsas drānās.
- Nu, re! Sorans staroja kā pavasara saulīte. Ar šiem iet cauri lietus zonai nebūtu prāta darbs.
- Kā ar šādu var ceļot? Sedra acis sajūsmā mirdzēja kā bērnam pie Ziemassvētku eglītes.
- Ērti un ātri, smējās Sorans. Kā jau teicu: vakariņas ēdīsim Readonā.
- Bet tie ir gandrīz pusotrs tūkstotis kilometru, noelsās Zefars.
Mans mazulītis uzrauj tikai 350 kilometrus stundā. Pat tad no viņa
ir jāizspiež viss, uz ko tas ir spējīgs.
- Man ar dēli tās būtu divas dienas, laižot pa ceturto līmeni un izdzenot baterijas tukšas, Sedrs atzinīgi novērtēja vēja disku iespējas.
- Ātrumu neesam mērījuši, Sorans smējās, it kā puiši būtu viņam pavēstījuši labu joku, bet no Mancetāras līdz Pussalai esam izbrāzušies trijās dienās. Tas tik bija skrējiens!
Sedrs atsauca atmiņā Domhandas karti. Mancetāra bija šā kontinenta tālākais rietumu punkts, apmēram tur, kur Jaunajā pasaulē atradās Pireneju pussala. Pussala savukārt bija tālākais austrumu punkts, aptuveni tur, kur atradās Kuriļu salas. Šķērsot visu Eirāziju trijās dienās tas pat Sedra matiem lika saslieties stāvus.
- Riskēju izklausīties netaktisks, kurjers bikli ieminējās, bet vai vari parādīt, kā šito vadīt?
- Tu zini novērtēt labu mantu, Sorans apmierināti noteica un, pamājis vīriem, norādīja ar roku uz disku un tad uz Sedru.
Viens no Sorana vīriem piegāja pie diska un aicinoši pamāja Sedram. Nespēdams noticēt savai veiksmei, puisis teciņus vien aizsteidzās pie viņam norādītā viesuļa. Tiklīdz vīrs pieskārās viesulim, tas paaugās, izpletās un virs tā izveidojās neredzama spēka lauks, kas kalpoja kā savdabiga platforma. Plati smaidīdams, vējskrējēju vīrs pasniedza Sedram roku un palīdzēja uzrāpties uz, Igrasprāt, šaubīgā veidojuma. Stāvēt uz gaisa, vēl vairāk uz viesuļa, malas viņai šķita ne vien stulbi, bet arī bīstami.
Taču Sedrs bija citās domās. Mirkli pazvārojies, lai atgūtu līdzsvaru, viņš jau jutās kā daļa no diska. Vējskrējējs parādīja Sedram kāju kustības, kas ļāva vadīt disku uz priekšu, atpakaļ, pagriezt pa labi vai pa kreisi un apturēt. Sākumā vējskrējējs lēnām vadīja disku nelielā augstumā pāri uzartajam laukam. Taču drīz vien Sedrs bija apradis ar diska neparastajām kustībām un vieglo vibrāciju un, palūdzis diska vadītāja atļauju, pacēla disku augstāk. Virpulis kļuva lielāks, jaudīgāks. Noliecies uz priekšu un ieliecies ceļgalos, Sedrs kā vējš traucās uz priekšu. Viņš beidzot atkal bija savā elementā. Iespēja lidot, pieskarties debesīm, aizsniegt mākoņus tas viss ar katru mirkli uzlaboja viņa vēl nesen drūmo noskaņojumu.