Pārējie gan tādu sajūsmu neizrādīja. Igra vēl labi atcerējās tos dažus lidojumus kopā ar Sedru, un domas vien, ka nāksies lidot, turklāt par transportu izmantojot tukšu gaisu, lika skudriņām pārskriet pāri meitenes mugurai. Ja viņa atkal varētu aptīties Sedram ap kaklu kā agrāk, tad vēl šāda ceļošana būtu nieks. Bet tagad… Arī Obzāns un Heinrihs nešķita laimē starojam. Vienīgais, kurš pret šādu ceļošanas veidu izturējās mierīgi, bija Zefārs.
-Ja vien man tas verķis nav pašam jāstūrē, viņš paraustīja plecus, manis pēc varam lidot kaut zvirbuļu vilktos kaujas ratos. Galvenais ātrāk nokļūt galā.
- Zvirbuļus nesolīšu, Sorans acīmredzot nesaprata Zefāra metaforu, Loredas teritorijā tā būtu neizpildāma vēlme.
Tostarp, laimē starojošs un sasarcis, atgriezās Sedrs. Nolēcis no vēja diska, viņš nespēja vien beigt slavēt šā transporta piedāvātās iespējas. Kurjers mazliet sabozās, jo, izņemot Soranu, neviens cits viņa sajūsmā nedalījās. Taču prieks par gaidāmo lidojumu bija pārāk liels, un Sedrs nespēja ilgi dusmoties uz zemes ļaudīm, kā viņš smejoties nodēvēja pārējos.
- Princi Soran, neviens nepamanīja maza auguma vīreli, kas bija pienācis ceļinieku pulciņam no aizmugures. Ja neiebilsti, es nu tagad došos uz Elkardonu ziņot par cirmeniešu ierašanos.
- Ar tīru sirdsapziņu, Sorans papliķēja vīram pa muguru. Tu vēl ne tuvu nebūsi Elkardonai, kad mēs jau sveiksim Mentaras valdniekus.
Ellcardona, tajā pašā laikā
Visu nakti Smagārs bija aizvadījis meditācijā un sarunās ar Meistaru. Viņiem bija ko pārrunāt. Bija pats par sevi saprotams, ka pēc tikšanās ar malkoriešiem Liza uzdos jautājumus. Noklusējis meitenei to, ka pats bija piedalījies aplenkumā, viņš atklāja meitenei Mataau baisās kara metodes. Jau toreiz, kad viņi mēnešiem ilgi turēja aplenkumā Malkoras galvaspilsētu, viņš bija klaji kritizējis karavadoņa lēmumus. Taču tolaik Mataau bija salīdzinoši nesen ieguvis varu un pat nedomāja klausīties kādā. Tikai Rorikorā.
Lizas jautājumi neaprobežojās tikai ar tēvu. Viņa centās saprast, kādēļ brālis, kā Smagārs bija meitenei stāstījis, nogalināja viņu māti. Šķita, ka meitene pamazām atgūst atmiņu. Tas bija neparasti, lai gan ne neiespējami. Sofijas aizsardzība varēja mazināties. Tas pat būtu labi. Ja Liza, paliekot Verga saites gūstā, atgūs atmiņu, viņa varēs pavēstīt daudz ko tādu, ko viņš ļoti alka zināt.
Liza bija pilna apņēmības atriebt tēvu un jautāja, vai būtu iespējams izaicināt Mataau uz divkauju. Labi vēl, ka Smagāram izdevās pārliecināt meiteni tā nerīkoties. Mataau bija pilnīgs analfabēts maģijā, taču ar zobenu viņš rīkojās tiešām meistarīgi. Lai gan Smagārs ne mirkli nešaubījās par Lizas prasmēm, Mataau zobens nogalinātu meiteni pat ar vismazāko skrambu. Par šo zobenu Smagārs zināja gandrīz visu. Rorikors bija to norūdījis ar seniem Vārdiem, kas lika zobenam izsūkt no pretinieka visas asinis. Pat niecīgākais ievainojums ar to bija nāvējošs. Turklāt saķeršanās ar Mataau šobrīd bija nevēlama. Jau tā Smagāru gaidīja nepatīkama izskaidrošanās.
Neatbildēti bija ari citi jautājumi. Vispirms tas, ka sargs bija pieminējis piecus karavīrus. Tam varēja būt tikai viens izskaidrojums: Obzāns, plānojot atgūt Lizu, bija atvedis līdzi arī Atraktu puišeli. Tas varētu izskaidrot ari otru jautājumu: kā malkorieši uzzinājuši par Lizu. Acīmredzot viņš ir paguvis atrast sabiedrotos Malkorā, un tad bija iespējams, ka visa Obzāna varza ir devusies turp. Ja vajāšanas grupas atgriezīsies bez rezultātiem, šāds variants varētu būt visticamākais. Divu dienu laikā tikt no Vārtiem līdz Malkorai bija nieks.
"Tā vien šķiet, ka es šo pavēļu pildīšanai radīto slepkavu esmu novērtējis par zemu," prātoja Smagārs. "Kādēļ vienmēr ir jābūt tā? Obzāns būtībā uz tiem pašiem mērķiem tendēts cilvēks, kurš spētu paveikt tik daudz. Tas pats Gjarahs… Kareivis ar izteiktu taisnīguma izjūtu. Sofija Atrakta apdāvināta senas dzimtas pārstāve, kas varētu padarīt pasauli ievērojami labāku… Droši vien ari tie pārējie, kurus izvēlējies Cirmens, ir tādi paši. Sadarbojoties mēs spētu daudz ātrāk sasniegt visiem tik nepieciešamo taisnīgo Jauno pasauli, kuru jau esmu izsapņojis vissīkākajās niansēs. Bet nē! Viņiem visiem vajadzēja būt pārliecinātiem, ka taisnīgums pastāv tikai likuma ietvaros. Stulbums! Likums un taisnīgums ir diametrāli pretējas lietas!"
Smagārs atcerējās laiku pirms gandrīz simts gadiem, kad viņš tikko bija sācis kalpot Meistaram. Toreiz viņš bija savācis veselu kalnu pierādījumu pret elektronikas ražotāju karteli. Viņš bija piekļuvis tik tuvu pašam karteļa vadonim, ka viņa arests bija tikai tehniskas dabas jautājums. Noplūdinājis policijai pierādījumus, Smagārs pieteicās palīdzēt likumsargiem nelieša aizturēšanā. Likums? Toreiz likums izrādījās pērkama prece. Karteļa īpašnieka finanšu iespējas ļāva viņam turēt savā kabatā visu vietējo policiju un daļu Unipola. Visi Smagāra centieni beidzās ar to, ka viņam nācās izvēlēties doties cietumā, uzņemoties karteļa īpašnieka vainu, vai sastapties aci pret aci ar nelieša rokaspuišiem. Lieki piebilst, ka tolaik viņa iemaņas maģijā vēl nebija tik labas un Meistars viņam vēl nebija dāvājis neievainojamlbu.
Cietumā pavadītais laiks tomēr nebija zaudēts. Tieši tur Smagārs sāka veidot savu Ordeni un ieguva vērtīgus sakarus.
"Kādēļ tu domā, ka Obzāns ir aprobežots kaujinieks, kurš prot vienīgi izpildīt pavēles?" Meistars izsmējīgi jautāja. "Tu pats viņu apmācīji un zini, ka šim puisim galva strādā."
"Es nekad tev neesmu to jautājis," Smagārs gurdi uzrunāja Meistaru, "tomēr tagad lūgšu atklāt: kādēļ tu liki atdot Obzānam Cirmeņa zobenu?"
"Kā tev pašam šķiet?" Meistars ņirdza.
"Līdz šim es domāju, ka tu centies nodrošināt zobena un gredzena atrašanos manā tuvumā," atzinās Smagārs. "Bet tagad es vairs neesmu pārliecināts."
"Jā, manu zēn," ķērkstošā balss pārgāja ņirdzošā gurkstoņā. "Slikti tu esi pētījis tīstokļus, kurus es tev palīdzēju atrast. Vai atceries Kranoka pareģojumu?"
"Es to zinu no galvas," Smagārs ironizēja. "Taču nekādu sakarību es tajā nesaskatu."
"Tad padomā kārtīgi!" Meistars uzbrēca. "Ne vienmēr tumsā taustās tas, kuram nav lāpas. Beidz reiz uzskatīt, ka visa pasaule ir dumjāka par tevi!"
Readona, vēla pēcpusdiena
Kamēr Katrakans grozījās pie milzīgā spoguļa, pārliecinoties, ka tērps ir sakārtots nevainojami, Memetrijs vēl pēdējo reizi uzmeta aci savam sarakstam. Nē! Tomēr nekas nebija aizmirsts. Viss bija gatavs, un nu bija sācies visdrausmīgākais bridis gaidīšana. Kuru katru bridi Readonas mūriem pārlaidlsies Sorans, un līdz ar viņu būs klāt ari tik sen gaidītie viesi.
Brāļuk, Katrakans čukstēja, tev apkakle sašķiebusies.
- Beidz māžoties! Memetrijs nikni uzsauca, pavirši uzmetis skatienu savam atspulgam. Protams, brālis vienkārši vēlējās mazināt spriedzi, tomēr šobrīd būtu krietni labāk, ja Katrakans kaut uz brīdi kļūtu nopietnāks.
- Valdniek! brāļu istabas durvīs parādījās pāža sasarkusi seja. Kraukļi ziņo, ka vējskrējēji ir piecus kilometrus no Readonas. Ir laiks!