Pēdējo reizi pārlaidis acis sarakstam, Memetrijs atviegloti nopūtās un neiebilda, ka Katrakans jau nepacietīgi velk viņu aiz piedurknes.
Nokāpuši lejā, abi valdnieki tik tikko paguva ieņemt savas vietas uz pils kāpnēm, kad dažu desmitu soļu attālumā nolaidās pieci vēja diski un Sorans, sakļāvis savu apmetni, kas izskatījās kā no koku lapām veidots zvīņu klājums, nolēca zemē tieši līdzās abiem Mentaras valdniekiem.
- Tuk-tuk! Esam klāt! vējskrējēju princis iesmējās. Gaismu jums, mīļie!
- Lai ari tevi tumsa nebiedē! Katrakans iedunkāja Soranu. Prieks tevi redzēt, vecīt!
- Nebozies, Memetrij, Sorans apskāva draugu. Stīvās ceremonijas pietaupīsim vakaram. Citādi šamie nobīsies vēl. Palūko! Meitēnam jau pirksti krampjos no turēšanās pie diska malas. Un tas sprogainītis ar' izskatās tāds pazaļš no vaiga. Vienīgi Sedrs un Zefārs staro kā zvaigznītes debesīs.
Lai gan Memetrij am neformālā izturēšanās šķita nevietā, nopētot cirmeniešus, viņam nācās piekrist, ka pagaidām būtu labāk iztikt bez galma ceremoniju stīvuma. Lidojuma nobiedētie ceļinieki apmulsuši mīņājās netālu no diskiem un ar bažīgu skatienu vēroja uz pils kāpnēm stāvošos sagaidītājus.
* * *
Cik patīkami bija sajust kājas atkal pieskārāmies cietai zemei! Igrai un Heinriham šis ceļojums šķita vienkārši briesmīgs. Meitene visu ceļu bija centusies stingri turēties pie diska malas un turēt acis ciet, lai nebūtu jāredz zem viņiem mežonīgā ātrumā slīdošā zeme. Arī Heinriham neklājās labāk. Viņš gan bija visu ceļu varonīgi sēdējis uz vēja diska, drošības labad turoties tālāk no tā malām. Obzāns savas izjūtas rūpīgi slēpa, tomēr Igrai šķita, ka ari viņam šis ceļojums diez kā vis nepatika. To no sirds bija izbaudījis tikai viņas trakulīgais draugs un ari Zefārs, kura vājība bija ātras mašīnas.
Sorans, kurš pats lidošanai disku neizmantoja, jo viņam pietika ar elfu darināto apmetni, bija noteicis, ka diski netiks laisti pilnā ātrumā un arī ne pārāk augstu. Vienīgā vieta, kur diski tika pacelti, pēc Sedra aprēķiniem, aptuveni 400 metru augstumā, bija Loredas ārējais mūris. Pats mūris gan slējās vien kādu septiņu astoņu metru augstumā, taču vējskrējēji negribēja riskēt. No zemes viņus varētu pamanīt. Šis bija ceļojuma nepatīkamākais brīdis. Visām nedrošības, reibuma un nelabuma sajūtām pievienojās ari retinātais gaiss un spiediens.
Nokļūstot virs Mentaras, viņi nolaidās tuvāk zemei, taču tik un tā turējās apmēram 50 metru augstumā, lai varētu lidot taisnā līnijā, nemetot līkumus ap mežiem un neradot draudus pilsētām. Tikai tiešā Readonas tuvumā vējskrējēji nolaida diskus dažu metru augstumā virs zemes un samazināja ātrumu, lai ceļinieki varētu izbaudīt Readonas apkārtnes ainavas un apburošo skatu uz seno pili.
Tā bija redzama jau krietnu gabalu no Mentaras galvaspilsētas sena pils pakalna virsotnē. Tās vara krāsā vizošās sienas, zaļie un sarkanie jumti, smailie torņi un biezie mūri atsauca atmiņā bērnu dienu pasaku grāmatas.
"Pusi karaļvalsts un princesi par sievu," domās citēja Zefārs.
"Tikai bez vēja diskiem pūrā," Obzāns viņam atbildēja, un šī bija pirmā reize pēc Reksakas atstāšanas, kad Igrai izdevās pasmaidīt. Skats tiešām bija lielisks.
Igra būtu vēlējusies, lai viņi nolaistos kaut kur ārpus pilsētas un pilsētā jau iesoļotu kājām. Tas ļautu viņai justies nedaudz drošākai, pārliecinātākai par sevi. Tagad, stāvot pils priekšā, meitene jutās sīka un niecīga. Lai gan jau notālēm bija redzams, ka abi leģendārās Mentaras valdnieki ir puikas, kas nebija ne par matu vecāki par Sedru un Heinrihu, viņu stāvoklis piešķīra abiem neparastu auru.
Meitene centās saņemties, lai kaut kā neizgāztos. Ja vēl šie valdnieki te būtu divi vien. Bet nē! Pils pagalmā bija sapulcējies kupls sagaidītāju pulks.
"Vai viņi te sasaukuši visu Readonu?" Igra pukojās.
"Ka tik ne visu Mentaru," Heinrihs acīmredzot jutās tikpat draņķīgi.
"Dzi, Obzān," moži uzsauca Sedrs. "Vai tik cīņas treniņiem un deju nodarbībām nevajadzēja piemest ari galma etiķetes kursus?"
"Izbeidz!" Igra uzbrēca. Sedra lidojuma laikā atgūtais nebēdnīgais noskaņojums šobrīd patiesi bija nevietā. "Vienīgais no mums, kurš spētu šajā situācijā neizgāzties, ir Zefārs. Tad nu ari esi tik labs, savācies, Zefār, un būsi mūsu visu runasvīrs."
"Labās manieres man, protams, nav svešas," Zefārs izklausījās sapīcis, "bet tas nenozīmē, ka es zinu, kā izturēties pret karaliskām personām. Tik diži jau Safrolo nav, lai tos aicinātu uz karaliskām ballēm vai tējas vakariem."
"Tu vismaz zināsi, kad un kā ar šīm karaliskajām personām runāt," Igra drošināja biedru.
"Nu tak tāpat kā ar Suzannu," Sedrs pamazām kļuva neciešami jautrs. "Re, šis Sorans ari esot princis. Tātad karaliska persona. Un kāds ir?! Vienkāršs un atvērts puisis. Nekādu problēmu."
"Tas tikai tādēļ, ka viņš tevi uzstutēja uz tā diska," bozās Igra.
- Nu, ko jūs te iestrēgāt? jautāja Sorans, kuram bija apnicis gaidīt, kad beidzot cirmenieši nāks sasveicināties ar valdniekiem. Ejam! Citādi Memetrijam drīz pazoles pie trepēm pieaugs.
Ar vienu roku ieāķējies elkonī Sedram, ar otru Obzānam, Sorans vilka abus uz priekšu, cerot, ka nu jau pārējie vairs nepaliks iepakaļ. Un… Te nu viņi stāvēja, aci pret aci ar valdniekiem, par kuriem bija tik daudz dzirdējuši un no kuriem viņu misijā tik daudz bija atkarīgs.
- Esiet sveicināti Readonā, Cirmeņa karotāji! Memetrijs izstomīja ceremoniālo valdnieka sveicienu.
Uz mirkli iestājās neveikls klusums. Cirmenieši klusībā cerēja, ka Zefārs atbildēs uz sveicienu, bet biedrs, kā par spīti, stāvēja kā mēli norijis. Pauze nepieklājīgi ievilkās, un Obzāns, sakopojis drosmi, paspēra soli uz priekšu, nostājās abu valdnieku priekšā un, uzlicis plaukstu uz sirds, zemu paklanījās abu jaunekļu priekšā, ar kreiso plaukstu pieskaroties zemei.
- Danvei! viņš sveicināja elfu valodā. Esiet sveicināti!
Igru nepameta iedoma, ka visi klātesošie ar acīm teju vai urbjas viņos. īpaši tas izpaudās trim visai atšķirīgiem cilvēkiem, kas stāvēja pa labi no valdniekiem. Gara auguma sirmgalvis, kas bija tērpies garās, tumšzilās drānās, ko rotāja zeltaini, zvaigznēm līdzīgi izšuvumi, vērīgi pētīja viesus ar tumši pelēkām acīm. Sirma bārda sniedzās vīram līdz krūtīm, un rieta saulē tā iekrāsojās neparasti sārtā toni. Līdzās šim garajam, gaišajam stāvam bija nostājusies vidēji liela auguma jaunava, kura līdzās sirmgalvim izskatījās sīka un trausla. Tumšie mati ieskāva viņas bālo seju, radot nedaudz spokainu iespaidu, ko vēl vairāk izcēla sniegbaltais tērps. Trešais bija īpaši kolorīts tips. Domās īsi apspriedusies ar Zefāru, Igra piekrita, ka Jaunajā pasaulē šis vīrs varētu labi iederēties starp Havaju salu iedzīvotājiem. Ar ārieni krasi kontrastēja viņa zaļais tērps, kādus, kā ceļinieki jau bija paguvuši saprast, parasti valkāja Mežu ļaudis un visi, kas bija jebkā saistīti ar mežiem.
"Tropu iezemietis Sibīrijas taigā," Zefārs mēģināja pajokot.
Viņu pārdomas pārtrauca valdnieks Memetrijs. Stostoties, sarkstot un minstinoties pie katra vārda, viņš apjautājās, vai ceļojums bijis patīkams, un, nopurpinājis vēl kaut ko no pieklājības frāžu klāsta, norādīja uz stalto sirmgalvi:
- Vihels ir laipni pieteicies pavadīt jūs uz jums sagatavotajām istabām, viņš centās runāt mierīgi, taču balss viņam mežonīgi drebēja. Domāju, ka Alevina varētu palīdzēt Igrai no Saules ciemata. Ari Džulians palīdzēs jums iekārtoties. Savās istabās jūs atradīsiet visu nepieciešamo. Ja ir kādas īpašas vēlmes, droši vērsieties pie burvjiem. Viņi rūpēsies par jūsu ērtībām.