- Vārdu sakot, Katrakanam šīs stīvās runas jau bija apnikušas,
- jūtieties kā mājās, neaizmirstot, ka esat ciemiņi. Beidz, brāl! Ejam, es pats parādīšu, kur ir istabas. Vihel, draugs, piebiedrojies. Un jūs abi divi ari.
Kā aušīgs puika Katrakans nolēca divus pakāpienus zemāk, paķēra aiz rokas Obzānu un, uzsaucis pārējiem: "Ejam!" devās uz milzīgajām pils parādes ieejas durvīm, pie kurām dežurēja livrejās tērpti sulaiņi, gatavi kuru katru brīdi plaši pavērt ceļu saviem valdniekiem.
Lai justos drošāk, Igra iekrampējās Sedra rokā. Katrakana runas veids viņas uztverē galīgi negāja kopā ne ar viņa stāvokli, ne jo īpaši
- ar sagaidīšanas ceremonijai par godu uzvilktajām valdnieka goda drānām. Heinrihs vilkās citiem nopakaļ, domās neslēpdams Igrai, ka sāk šajā sabiedrībā justies neiederīgs. Galu galā sagaidīšanas ceremonija tika gatavota par godu cirmeniešiem. Sedrs, cik vien labi spēja, centās sadrūmušo draugu nomierināt, izsakot cerību, ka tā tas būs tikai šodien, kamēr viņi vēl skaitās tādi kā goda viesi. Tomēr Zefārs bija citās domās.
"Negribu jūs sarūgtināt un biedēt," viņš ieminējās, "bet man ir pamatotas aizdomas, ka ar šo dienu viss vēl nebeigsies. Es sajūtu šajā ēkā milzīgu daudzumu dažādas enerģijas un domu. Nezinu, vai tā tiešām ir, jo es kaut ko tādu sajutu pirmo reizi, tomēr…"
"Tā ir, Zefar," apstiprināja Obzāns. "Man šajā haosā pat jūs ir grūti sadzirdēt. Tā vien šķiet, ka te zum kā bišu stropā."
Reksaka, tajā pašā laikā
Arāji pamazām atgriezās no lauka, un viri jau klusām, lai nekaitinātu sievas, sprieda, ka vakara cēlienu vajadzētu pavadīt krogā, kad pa ceļu starp laukiem, traucoties mežonīgā ātrumā uz putās nodzīta zirga, ciematā iebrāzās jātnieks. Melnās drānas vējā plīvoja kā ļaunu vēstoša putna spārni. Pat nepapūlējies piesiet zirgu, jātnieks izlēca no segliem, devās uz kroga ēku un ar kāju atspēra vaļā durvis.
- Valdnieka vārdā! jātnieks uzbrēca pārbiedētajiem ciematniekiem.
- Nekavējoties izdodiet Loredas ienaidniekus! Iespējams, tad jums izdosies saglabāt savu miestu.
- Kundze! krodzinieks, zemu klanoties melnā tērptās jātnieces priekšā, pakalpīgi noslaucīja krēslu, pirms piedāvāt viņai apsēsties.
- Es tiešām nesaprotu, par ko tu runā.
- Beidz izlikties, nožēlojamais! Firistra sagrāba veco vīru aiz apkakles. Vakar tavā krogā ieradās valdnieka ienaidnieki. Izdod man viņus, un es tevi nogalināšu ātri! Ja slēpsi tos, es tev sagādāšu tādu izklaidi, ka nāve tev šķitīs atpestīšana.
- Ak tā, krodzinieks novilka. Kundze laikam domā tos piecus klaidoņus, kas te ieradās vakarnakt.
- Vai tev, lops, nav noteikts ziņot valdniekam par jebkuriem aizdomīgiem svešiniekiem, kas parādās ciema tuvumā?! šķietami trauslajās Firistras rokās krodzinieks tirinājās kā nieka kaķēns. Kur ir tie klaidoņi?!
- Mēs izsūtījām vēstnesi, kundze, krodzinieks izstomija. Jau vakarnakt. Ja kundze jāj no pils, tad jums ceļā vajadzēja satikties.
- Kas to var pierādīt, mērgli? Firistra urbās krodziniekā ar acīm. Viņa ielūkojās vīra domās, lai pieķertu viņu melos. Tomēr, lai kā viņa pūlējās, večuka atmiņās bija tumsā nozūdošs jātnieks, kas devās Elkardonas virzienā. Nolaidusi vīru atpakaļ uz klona, Firistra sāpīgi iesita viņam pa seju. Pieņemsim, ka es tev ticu. Kādēļ jūs neaizkavējāt valdnieka ienaidniekus, līdz ierodas kareivji?
- Bet, kundze… krodzinieks iesmilkstējās, slaukot asinis no pārsistās lūpas, ko gan mēs būtu varējuši izdarīt? Viņi bija bruņoti. Vai mēs ar mēslu dakšām un izkaptīm varētu stāties pretī ļaudīm ar zobeniem?
- Ja jau tev nepietiek prāta godam nomirt sava valdnieka vārdā, Firistra atvēzējās kārtējam sitienam, varbūt tavā stulbajā pauri vismaz radās doma, ka vajadzētu paklausīties viņu sarunās?
Virs bailēs parāvās tālāk no Firistras, lai izvairītos no sitiena, un tikai papurināja galvu, liekot saprast, ka sarunās nav ieklausījies.
- Pasaki man, kurp viņi devās, Firistra pieliecās vīram pie pašas sejas un dusmās šņāca.
- Es tikai redzēju, ka viņi aizgāja uz austrumiem, krodzinieks ar rokām centās aizsegt seju.
- Nekam nederīgais grausts! Kam gan tu vispār esi vajadzīgs?! Ja tu pat neproties kalpot savam valdniekam, draņķi, sperot un sitot krodziniekam, Firistra izgāza dusmas par zaudēto iespēju notvert cirmeniešus. Vai tev pašam sava pastāvēšana nešķiet pilnīgi nevērtīga?!
Šeit vairs nebija ko meklēt. Atstājusi piekauto vīru kunkstam uz klona, Firistra apcirtās uz papēža un, uzbrēkusi pārbiedētajiem kroga apmeklētājiem, lai sagādā viņai visātrāko zirgu, devās laukā no kroga. Ja vien Meistars nebūtu noteicis, ka šoreiz Reksaka ir jāpasaudzē, viņa ar vienu rokas mājienu noslaucītu šo nožēlojamo bedri no zemes vaiga.
"Vismaz šie ļautiņi ātri pilda pavēles," Firistra sprieda, novērtējot zirgu, kuru kāds noskrandis zemniekpuika teju vai atspēries vilka uz viņas pusi. Zirgs pretojās, cik spēka, it kā kaut kas liktu viņam turēties no šīs jātnieces pa gabalu.
- Ko tu tur muļļājies, tārps?! Firistra uzbrēca puišelim. Ja nevari tikt galā ar vienu stulbu lopiņu, kāds tad no tevis pasaulei labums?
Sagrābusi pavadu, Firistra raušus parāva zirgu, un jau nākamajā mirklī viņa sēdēja seglos. Zirgs saslējās pakaļkājās, tomēr pretoties Astafala spēkam viņš nespēja. Mežonīgi iezviedzies un saņēmis kārtīgu spērienu pa sāniem, ērzelis sāka skrējienu austrumu virzienā.
- Vectēv! pārbijies puika ieskrēja krogā un piesteidzās pie krodzinieka.
- Viss kārtībā, manu zēn, vecais krodzinieks pieslējās sēdus, un šķita neticami, ka pēc tādas piekaušanas viņš jūtas tik možs un spēj smaidīt. Noslaucījis no sejas asinis un aptaustījis sasisto lūpu, viņš satvēra puikas roku, lai pieceltos kājās. Vai nu man jāpierod dabūt pa purnu?! Ne jau tādos vien kautiņos ir nācies piedalīties. Savu esam paveikuši godam, un tas ir pats galvenais.
Elkardona, tajā pašā laikā
- Pieņemsim, pieņemsim, Mataau nomurmināja. Kā es varu zināt, ka nepastāv vēl kaut kas, ko tu man neesi pateicis?
- Mums abiem ir tikai viena iespēja, mans draugs, Smagārs pasmaidīja. Vienkārši uzticēties. Ari tu taču neatskaities man par katru savu darbību.
- Jā, tomēr manas darbības neapdraud tavas pozīcijas, Mataau niknumā piecirta kāju. Tas, ka tu noklusēji man par savas pavadones izcelsmi un to, kā viņa nokļuvusi šeit, varēja kļūt par iemeslu jaunam karam ar Malkoru. Vai tu vismaz to spēj saprast?
- Nevis varēja, smaids nepameta Smagāra seju, bet gan kļuva. Malkorieši par lēdijas Elizabetes atrašanos tavā pilī varēja uzzināt tikai no Gjaraha dēla. Tas nozīmē, ka Obzāns ar savu varzu ir devies uz Malkoru. Viņi vainoja tevi nolīguma neievērošanā?! Kā tad būtu jāsaprot tas, ka Malkora devusi patvērumu maniem un tātad arī taviem ienaidniekiem? Vai tas nav teju vai atklāts kara pieteikums?
- Es nedrīkstu vajāt Gjaraha dēlu par tēva pārkāpumiem! Mataau kliedza.
- Nevis Gjaraha dēlu, Smagārs izlaboja, bet valdniekam naidīgus kareivjus, kuri ceļo kopā ar viņu. Izvēle ir tavās rokās, mans draugs. Tiklīdz atgriezīsies izlūki, es vedīšu savus ļaudis uz Malkoru. Vari piedalīties, ja vēlies. Ja ne, man pietiks kareivju šādai kampaņai.
"Sasodītais Smagārs!" Mataau dusmās vārījās. Nu viņam bija par ko padomāt. Malkora jau sen bija pasākusi demonstrēt savus radziņus. Patiesībā jau sen vajadzēja nepakļāvīgajiem malkoriešiem atgādināt, kurš te ir noteicējs. Šobrīd bija radies ari piemērots iemesls. Bet uzbrukums Malkorai varēja izprovocēt neatkarīgo spēku sacelšanos. Smagāra pašdarbība situāciju noteikti neuzlabos. Ļaunākais, ka pat tad, ja Smagārs augstsirdības uzplūdā savas darbības pamatotu ar Mataau rīkojumu, tik un tā Loredas valdnieks tiktu uzskatīts par vārguli, kas grābj ogles ar citu rokām.