"Man par to jāaprunājas ar Rorikoru," Mataau beidzot izlēma.
Readona, pēc dažām stundām
Burvji bija centušies, cik vien labi spējuši. Izrādījās, ka Lodorjans, kurš varēja brīvi pārvietoties starp pasaulēm, bija pavēstījis ne tikai to, ka cirmenieši teju teju ieradīsies, bet ari vispārīgos vilcienos raksturojis viņu ieradumus. Lai gan domhandiešu izpratne par daudzām lietām būtiski atšķīrās no Jaunās pasaules cilvēku izpratnes, kopumā ņemot, viņiem bija izdevies iekārtot cirmeniešu istabas atbilstoši viņu ierastajai videi.
Igras un Heinriha istabas, šķiet, bija sagādājušas vismazāk grūtību. Tās bija iekārtotas vislabākajās natūriķu tradīcijās: pieticīgas, vienkāršas un ērtas. Vienīgais, kas nedaudz mulsināja Igru, bija telpas plašums. Bet pie tā varēja pierast.
Ari Obzāna ierastās vides iekārtošana nebija prasījusi pārāk daudz pūļu. Vihels to bija izveidojis, kā jau kareivim nepieciešams, askētisku un funkcionālu. Obzāns atzinīgi novērtēja gan meditācijām iekāroto stūrīti, kurā netrūka ne sveču, ne kvēpināmo smaržvielu, gan vietu fiziskajām nodarbībām, kurā bija novietots pat manekens sitienu trenēšanai.
Vislielākās grūtības, šķiet, bija radījusi Sedra istaba. Domhandiešiem nebija ar ādu pārvilktu mēbeļu un modernās tehnikas. Tomēr Sedrs bija apmierināts ar burvju veikumu. Viņš uzslavēja Džulianu, nosakot, ka šajā istabā pietrūkst tikai platekrāna televizora un mūzikas atskaņošanas sistēmas. Viss pārējais esot gandrīz kā viņa mājās. Tas gan nebija tiesa, jo Sedra dzīvoklī diez vai kāds spētu atrast kaut vienu interjera priekšmetu ar noapaļotām formām. Turpretī šeit viņa istabā bija novietoti grezniem kokgriezumiem rotāti atpūtas krēsli un sofa. Arī kafijas galdiņš, kas balstījās uz ieliektām, lauvas ķetnām līdzīgi veidotām kājām, noteikti neatbilda tam minimālismam, kāds valdīja Sedra mājokli.
Vislielāko atzinību abi jaunie burvji saņēma no Zefāra. Tiklīdz puisis atvēra sev iekārtotās istabas durvis, viņu pārņēma savāda smeldze.
"Mājas, mīļās mājas," viņš nodomāja, lūkojoties uz zīda pārklāju, kas biezās krokās klājās pāri platajai gultai, plūstot līdz pašai grīdai kā skaists ūdenskritums. Viss, sākot no sīkākajiem interjera nieciņiem un beidzot pat ar telpaugiem podiņos, bija tieši tāpat kā viņa dzīvokli. Atšķirība tikai tā, ka šī bija viena istaba, nevis viss viņa penthouse. Uz bridi Zefaram pat šķita, ka viņš jūt telpā kafijas un svaigi ceptu kruasānu smaržu. Aizverot acis, viņš sadzirdēja tik labi pazīstamo "Labrīt, kungs!", un Zefāra acīs sariesās asaras.
"Ak, mīļais, mīļais Sven! Cik ļoti man tevis pietrūkst!"
Uzklausījuši atzinības vārdus, burvji atvadījās, piekodinot, ka pēc dažām stundām, kas tika atvēlētas atpūtai, atgriezīsies un palīdzēs cirmeniešiem saposties svinīgajai ceremonijai.
- Kas tā par ceremoniju? Sedrs jautāja Memetrijam.
- Ak, neņem galvā! Katrakans iesmējās. Viens garlaicīgs un stīvs pasākums, kas, lai slavēti Noljāras kalni, nevilksies ilgi. Tikai nodeva tradīcijām. Nekas vairāk.
- Bet tad mums vajadzētu padomāt ari par savu izskatu, Zefārs nedroši ieminējās, palūkojoties uz vienkāršajām, ceļā nedaudz cietušajām drānām.
- Atslābsti! Katrakans uzsita viņam uz pleca. Jums ir sarūpēts, ko vilkt uz balli. Būs labi!
- Vai Readonā ir arī kāds bārddzinis? jautāja Zefars, izteiksmīgi paberzējot nu jau ar diezgan krietnu bārdu noaugušo vaigu. Es labprāt sakoptos.
- Ja vajadzēs, atradīsim tev ari bārddzini, valdnieks iesmējās, bet man šķiet, ka Džulians ar to visu tiks galā krietni labāk.
Atvadījušies abi jaunekļi atstāja cirmeniešus vienus, lai jau pēc dažām stundām satiktos troņa zālē, kur bija jānotiek sagaidīšanas ceremonijai. Kalpotāji ienesa viņu istabās uzkodas un atspirdzinājumus,
un beidzot viņi varēja pabūt vieni, neuztraucoties cits par cita drošību.
* * *
Atlaidusies gultā pēc gandrīz stundu ilgās mērcēšanās smaržvielām un svaigām ziedlapām bagātinātajā vannā, Igra jutās kā nokļuvusi debesīs. Viņa nebija izlutināta, bet reizēm šādi mazi prieki spēja piešķirt dzīvei citus toņus. Alevina bija atsūtījusi pie Igras divas vietējās dziednieces, kas meitenes ķermeni izmasēja ar smaržīgām eļļām un ietina siltā segā, lai viņa varētu atpūsties. Uz mirkli Igra iesnaudās, kad istabā kā vējš iebrāzās Alevina, paziņojot, ka pienācis laiks posties.
- Šo es pati tev sagatavoju, jaunā burve lepni rādīja meitenei izsmalcinātu, elfu stilā darinātu rubīnsarkanu tērpu. Ērti piegulošās bikses bija piemērotas pat jāšanai, ja nepieciešams, un pagarais virsvalks, kas sniedzās līdz ceļgaliem, nevainojami izcēla meitenes vingrā, slaidā auguma aprises. Atkarībā no gaismas intensitātes un leņķa audums atmirdzēja visos sarkanajos toņos. Nekādu lieku rotājumu, nekādu pārmērību, nekādu izšuvumu. Tikai mirdzošas zelta pogas un šaura, zeltīta lentīte gar pašu mazās, stāvās apkaklītes malu. Pirmo reizi mūžā Igra, ieskatoties spogulī, no sirds priecājās par savu atspulgu un bija spiesta atzīt, ka ir skaista.
- Es ilgāku laiku prātoju, ko iesākt ar tavām krēpēm, Alevina čaloja. Savākt ciešā sakārtojumā tas izcels tavu kaklu, bet mazinās dabisko mežonīgumu. Atstāt pilnīgi izlaistus tad tu izskatīties pēc maza zvērēna. Ko tu teiktu, ja mēs izdarītu šādi?
Apsēdinājusi Igru spoguļa priekšā, Alevina saņēma daļu matu pakausī, sastiprināja tos ar sarkanu rozi un pārējos matus rūpīgi izsukāja, ļaujot plūst pār meitenes slaidajiem pleciem. Igra vēlreiz ieskatījās spogulī un sajūsmā noelsās. Alevinas rokas bija viņu pārvērtušas līdz nepazīšanai. Meitene, kas līdz šim nebija pievērsusi uzmanību savam izskatam, pēkšņi pārliecinājās, ka viņa var izskatīties tiešām lieliski. Igras zaļās acis sajūsmā iemirdzējās, un tumši rudie mati uz sarkanā tērpa fona kvēloja kā rītausmas debesis. Sajūsmas pārņemta, meitene sirsnīgi apskāva jauno burvi.
- Nemāžojies nu! Alevina iesmējās. Ar tavu izskatu tu spētu sagrozīt ne vienu vien galvu. Vismaz tev noteikti nevajag ne hennu,
ne basmu, ne sodrējus kā daudzām meitenēm.
* * *
Atpūtai atvēlēto laiku Obzāns nolēma veltīt meditācijai. Tā ļāva viņam daudz ātrāk atgūt spēkus. Tomēr kaut kas pilī viņam lika būt modram. Šeit bija pārāk daudz domu, pārāk daudz enerģijas. Tā bija tik daudzveidīga.
"Kas te, pie joda, notiek?" viņš prātoja. Bet ilgi viņam prātot nenācās. Vihels ieradās, lai palīdzētu kareivim saposties.
- Vihel, Obzāns piesardzīgi iejautājās. Cik daudz ļaužu mīt šajā pili?
- Precīzi nepateikšu, jo dažādos laika posmos ir nepieciešams dažāds cilvēku daudzums, Vihels domīgi pakasīja zodu. Šobrīd varētu būt kādi četri pieci simti.
- Tik daudz! Obzāns neslēpa izbrīnu. Man jau šķita, ka šeit ir tā kā par skaļu.
- Mēs rūpīgi nošķīrām šīs telpas no apkārtējām skaņām, burvis teikto ņēma pie sirds. Vismaz es neko nedzirdu.
- Tiešām? Obzāns šķelmīgi ielūkojās burvja sejā. Vai tad tu nedzirdi to domu jūkli, kas virmo gaisā? Vai arī esi pie tā tik ļoti pieradis, ka tevi tas vairs netraucē?