- Ak tā… Vihels novilka. Jā, par to mēs nebijām padomājuši. Pacentīsimies to tuvākajā laikā novērst.
Pasniedzis Obzānam melnu tērpu, kas bija piegriezts mats matā tāpat kā Igras tērps, Vihels gaidīja cirmenieša turpmākos norādījumus.
- Paldies, Vihel, Obzāns sirsnīgi uzsmaidīja burvim, tālāk es pats.
* * *
Ne Sedru, ne Heinrihu ataugušo matu un bārdas problēmas nesatrauca. Vienīgais, ko viņi vēlējās, lai viņu bārdas tiktu apcirptas pēc domhandiešu modes. Arī ar sapošanos viņiem nebija jāpalīdz. Turpretī Zefārs, beidzot ticis pie šīs pasaules civilizācijas labumiem, nespēja vien izlemt, ko vēlas vispirms vannu un masāžu vai bārddziņa pakalpojumus. Pārliecinājies, ka Džulians ar viņa matiem tiek galā nebūt ne sliktāk par dažu labu dārgāko salona frizieri, viņš beidzot nolēma uzticēt jaunajam burvim arī savu seju. Drīz vien viņam nācās atzīt, ka maģija šajā jomā spēj tikpat daudz kā modernākie lāzerskuvekļi. Ja ne vēl vairāk.
Atguvis civilizēta cilvēka izskatu, Zefārs jutās krietni labāk. Arī pelde un šejienes dziednieku iemaņas masāžas jomā izpelnījās neviltotu Zefāra atzinību. Sajūsmas kalngali tika sasniegti, kad Džulians parādīja Zefāram tērpu, kas bija sagatavots ceremonijai. Safīrzilais audums vakara saules staros atmirdzēja tūkstoš atspīdumos. Noglaudījis tērpu, uz tausti novērtējot auduma kvalitāti, Zefārs spēja vienīgi noelsties. Maigais zīds patīkami pieglaudās plaukstai. Nekad iepriekš nevienā ekskluzīvākajā veikalā, nevienā modes namā Zefārs nebija redzējis šādu auduma pinuma tehniku.
- Tas ir elfu darinājums, Džulians bezkaislīgi paskaidroja.
- Tu gan pēc elfa gluži neizskaties, Zefārs pasmaidīja. Arī vārds tev ir domhandietim visai neparasts.
- Tavas novērošanas spējas ir tiešām atzīstamas, cirmeniet, Džulians pasmaidīja. Es neesmu šejienietis, tas tiesa. Taču es šeit esmu jau ļoti sen, tādēļ vairāk esmu piederīgs Domhandai nekā Jaunajai pasaulei.
- Tātad man bija taisnība, Zefārs triumfējoši iesaucās. Es jau domāju, ka tā jābūt. Nebūtu loģiski, ja tikai domhandieši ik pa laikam aizklejotu uz Jauno pasauli, bet neviens Jaunās pasaules cilvēks nekad nebūtu pārvācies uz šejieni.
- Daudz tādu gan nav, Džulians paskaidroja. Jaunās pasaules iedzīvotāju reģistrs nav diez cik garš. Mans skolotājs elfu princis Ermariels zināja teikt, ka burvis Merlins, par kuru man vecmāmiņa stāstīja pasakas, esot te bijis biežs viesis. Nācis un gājis, kad pašam patīk. Pastāv uzskats, ka Vārtu Vārdus viņš esot atklājis pats, jo šajā pusē tiek lietoti citādi Vārdi.
- Kā tu šeit nokļuvi? Zefars nespēja apslāpēt savu zinātkāri.
- Tas bija negadījums, Džulians noplātīja rokas. Bijām devušies ceļojumā uz Stounhendžu. Kā jau sešus gadus vecs ķipars: noklīdu no vecākiem un apmaldījos. Kad satumsa, pamanīju tempļa tuvumā cilvēkus un nolēmu, ka tā ir kāda ceļotāju grupa. Lai nu kā, starp cilvēkiem tomēr drošāk. Devos pie viņiem, bet tad pamanīju, ka tie ir bargi vīri ar zobeniem. Viņi kaut ko darīja tempļa iekšienē, un tad pie altāra pēkšņi parādījās mirdzums. Ziņkāre pārmāca bailes, un es kopā ar šiem ļaudīm devos uz mirdzuma pusi. Kad nokļuvu šeit, nakts un meža biezoknis atkal ļāva bailēm ņemt virsroku. Es noslēpos no bruņotajiem ļaudīm turpat, netālu no Vārtiem. Visu nakti tupēju krūmos un pinkšķēju, bet no rīta sāku meklēt izeju no meža. Gāju uz labu laimi, nomaldījos vēl vairāk. Tā tas turpinājās vairākas dienas. Labi, ka tobrīd mežā bija ogas. Vismaz nenomiru badā. Kad mani atrada Zvaigžņu skrējēju cilts ļaudis, biju bez samaņas un galīgi novārdzis. Viņi nosprieda, ka vislabāk būtu nogādāt mani Matanelfā pie Ermariela. Tā nu elfi mani uzaudzināja kā savējo. Te nu es esmu savā pirmajā kalpībā pie valdniekiem.
- Tu par to runā tik viegli, Zefārs, kuram par mazā zēna likteni sāpēja sirds, nespēja noticēt pats savām ausīm.
- Jā, Džulians atmeta ar roku. Sākumā naktīs rādījās murgi. Vēlāk vēl kādu laiku baidījos no meža, bet ne jau velti saka, ka laiks visu dziedē. Elfi pret mani izturējās ļoti labi. Man bija brīnišķīgi audžuvecāki. Pie elfiem nodzīvotais laiks ir pārāk skaists, lai tam cauri spētu izspraukties tālaika šausmas.
- Un tu nekad neesi domājis par atgriešanos? Zefārs nerimās.
- Atgriešanos kur? Džulians iesmējās. Saviem vecākiem esmu zudis. Iespējams, ka viņi jau sen ir devušies pie Meorniras. Jau tolaik, kad man bija seši gadi, mātei bija četrdesmit un tēvam piecdesmit divi. Ir pagājuši vairāk nekā divdesmit gadi. Turklāt es tagad vairs nespētu iedzīvoties Jaunajā pasaulē. Cik atceros, tur viss notika tik strauji. Ļaudis allaž kaut kur steidzās, nevienam nekad nebija laika. Pat mani vecāki, kuri dzīvoja tik brīnumainā vietā, kādas ir Havaju salas, pakļāvās Jaunās pasaules untumam un tā vietā, lai baudītu dabas skaistumu, okeāna varenību un to, kāds brīnums ir pati dzīve, veidoja karjeru, nemitīgi rūpējās par "dzīves kvalitātes uzlabošanu" un citiem zudlgiem niekiem. Šeit viss ir citādi. Gan pats redzēsi.
Zefārs piekrita Džuliana teiktajam. Ari viņš jau bija pamanījis, cik būtiski mainījās viņa paša un biedru vērtību skala, kopš viņi bija ieradušies Domhandā. Divu dienu laikā viņi jau bija kļuvuši par gluži citiem cilvēkiem. Tas gan bija visai individuāli. Piemēram, Sedrs Zefāram šķita mainījies tikai uz sliktu.
Elkardona, tajā pašā laikā
Rorikors domīgi vilka ar pirkstu galiem pa malahlta plāksnes gludo virsmu. Firistra bija atsūtījusi ziņu, ka Reksakā nevienu vairs nav atradusi un dodas uz austrumiem. Tātad viņiem visai drīz bija jānonāk Elkardonas tuvumā. Tomēr vienības, kas nakti tika izsūtītas pārmeklēt mežu, neatrada nekādas pēdas, kas liecinātu par svešinieku tuvošanos pilsētai. Norāde "no Reksakas uz austrumiem" varēja nozīmēt daudz ko: gan uz Elkardonu, gan uz Malkoru, gan tikpat labi uz Mentaru. Viņš centās atrast cirmeniešus ar plāksnes palīdzību, taču malahīts nez kādēļ klusēja. Tam varēja būt tikai viens izskaidrojums: cirmenieši atrodas visai spēcigas maģijas aizsardzībā. Bet kur?!
Tik spēcīga maģija bija zināma vienīgi elfiem. Apsēdies krēslā, burvis koncentrējās un atdalīja garu no ķermeņa. Drīz vien viņš caur garu pasaules zemākajiem slāņiem jau bija nokļuvis teju vai citā pasaules malā. Precīzāk Norosā. Marikra pils tumšajās zālēs neviena nebija, tomēr burvja gars drīz vien sajuta savas skolnieces gara vibrācijas. Šķērsojis vairākas telpas, Rorikora gars nokļuva nelielā bibliotēkā.
- Sveiks, Hugāl! Rorikors sveicināja un bez liekiem ievadiem ķērās pie lietas būtības. Man prieks, ka abi esat šeit. Teltikla! Vai elfu aprindās nav dzirdētas runas par cirmeniešu ierašanos?
- Kaut kas visai neskaidrs ir manīts, tumsas elfa Teltikla atbildēja. Bet neviens neko konkrētu nav teicis.
- Mūsu nostūri par tādām lietām runā tikai tad, kad kaut kas jau uzkrit uz galvas, Norosas princis, dēmonvaldis Hugāls ciniski iesmējās. Neviens netur par vajadzīgu mums kaut ko ziņot. Ja mēs vienā jaukā dienā nogrimtu ar visu Norosu, Elkardona tikai pēc mēneša sajustu, ka kādam krēsls zem sēžamvietas notrīc.
- Ko nu sūksties, Teltikla nosmīnēja. Neviens jau tev nav licis dzīvot tik nošķirti.
- Ķīvēties varēsiet vēlāk! Rorikors uzbrēca.
- Labi jau, labi, tumsas elfa nozibināja savas gandrīz pilnīgi melnās acis. Ir dzirdēts, ka Triēna puikas rīkojot kaut kādu lielu saietu. Tas arī viss. Ar vai bez cirmeniešiem tas man nav zināms. Ja vēlies zināt manas domas, visa tā jezga ap cirmeniešu iespējamo ierašanos, manuprāt, ir tikai burbulis. Nav nekādu cirmeniešu. Pasaciņas zemnieku mierināšanai. Lai vienkāršajiem ļautiņiem ir klusībā uz ko cerēt sak', pienāks diena, kad pār mūsu galvām saulīte atmirdzēs…