- Tev taisnība, tavas domas mani tiešām neinteresē, Rorikors nošņācās. Par cirmeniešiem runājot: noņem zvīņas no acīm! Viens cirmenietis atrodas tikai dažu soļu attālumā no manis. Arī pārējie nav nekāda pasaciņa, kā tev labpatīk domāt. Ja vēlies par to pārliecināties, varbūt iekļūsti tajā saietā. Kādēļ gan tev nepieprasīt savas tiesības tikt aicinātai uz Readonas rīkotajiem pasākumiem?
Ar iegūtajām ziņām Rorikoram pietika. Viņš droši varēja atgriezties savā ķermenī. Tagad malahīta plāksnei vairs nebija nekādas nozīmes. Ja cirmenieši atradās Readonā un tur pulcējās elfi, tad atrast viņus varēja, tikai pašam ierodoties pilī. To nu viņš nedarīs.
Pie durvīm bija dzirdama jezga. Tieši tajā brīdī, kad Rorikora gars un ķermenis atkal apvienojās, durvis atsprāga un burvja kabinetā iebrāzās Mataau.
"Vai šis lauķis reiz sapratīs, ka vispirms ir jāpieklauvē?" burvis nopūtās.
Noklausījies Mataau juceklīgo stāstījumu par malkoriešu ierašanos un Smagāra paskaidrojumiem, burvis domīgi pārlaida roku pār savu rūpīgi apcirpto bārdu. Bija pienācis laiks kārtējai kaujai. Būdams vienkāršs karavīrs ar lielām ambīcijām, Mataau ilgi nespēja sēdēt mierā. Turklāt Smagāra ierašanās sniedza viņam mānīgu drošības sajūtu. Bija jāizlemj nevis tas, teikt vai neteikt Mataau, ka cirmenieši meklējami
Readonā, nevis Sriefa, bet gan tas, vai šobrīd labāk uzbrukt Malkorai vai Mentarai.
Mentara pašlaik bija pārāk stipra. Lai cik lieli spēki tiktu sūtīti pret Readonu, sakāve bija pārāk droša. Malkora turpretī vienmēr ir bijusi vāja. Tikai malkoriešu nesalaužamais gars bija ļāvis tai turēties pretī Loredas spēkiem. Nedrīkstēja neņemt vērā ari to, ka Malkora jau kādu laiku izrādīja nepakļaušanos un dumpīgs anklāvs Loredas sirdi bija kaitīgs labam nakts miegam. Neliela izplūkšanās liktu Mataau kļūt krietni rāmākam un līdz ar to vadāmākam. Turklāt gājiens pret Malkoru ļautu šo to pārbaudīt. Rorikors jau sen bija novērojis, ka pārmaiņu laiks nenovēršami tuvojas.
Apsolījis, ka pajautās padomu gariem, Rorikors diezgan ātri atkratījās no neaicinātā ciemiņa. Viņam bija darāms kas svarīgāks.
Readona, tās pašas dienas vakars
Pasākums tiešām bija visai stīvs, taču par garlaicīgu to nosaukt bija grūti. Milzīgajā Readonas pils troņa zālē uz paaugstinājuma, uz kuru veda pieci pakāpieni, savos troņa krēslos sēdēja Mentaras valdnieki. Memetrijs nodevu amatam maksāja nekurnēdams, turpretī Katrakans nemitīgi dīdljās, it kā kāds uz viņa sēdekļa būtu nolicis naglu. Pa labi no valdniekiem uz krietni pieticīgākiem sēdekļiem bija apsēdināti goda viesi. Kreisajā pusē stāvēja visi trīs pils burvji.
Sedram bija grūti atraut skatienu no Igras. Kopš viņa bija nokāpusi troņa zālē, viņš kā hipnotizēts apbrīnoja draudzenes pārvērtības. Sākumā Igra no šādas uzmanības apmulsa, bet nu jau drauga uzmācīgais skatiens sāka viņu kaitināt.
Ceremonijas sākumā Zefars vēl jutās normāli. Kad pieteica pirmos viesus, proti, elfu karalisko ģimeni valdnieku Natorelu, viņa sievu Niētlu un meitu Mataliru -, viņš vairāk uzmanības veltīja elfu neparastajiem tērpiem, nevis pašiem ļaudīm. Taču, kad herolds pieteica kapteini Ariku no Pūķu zemes, Zefāra sirds pamira. Vai tiešām šajā telpā tūlīt ienāks radījums, par kuru viņš bija dzirdējis tik daudz neparasta, radījums, kurš ar spārniem spēj aizsegt sauli? Kur viņš te ietilps?
Tomēr Zefāra bažas izgaisa, kad vecais pūķu kapteinis cienīgi iesoļoja zālē kā visparastākais cilvēks. Nu, varbūt krietni prāvāks augumā un ar raženāku miesas būvi apveltīts, bet bez milzīgiem spārniem un astes, kas spējot noslaucīt pat nelielas pilsētas.
Realitātes izjūta izgaisa, kad zālē ienāca abi dēmoni brālēni Datrass un Mumbadrans. Viņu trīs (vai vismaz apmēram trīs) metrus garie augumi tik tikko nesniedzās līdz zāles augstajiem griestiem. Acīmredzot tieši tādēļ troņa zāles griestu apgaismojuma svečturi bija pievilkti gandrīz pie pašiem griestiem. Turklāt gan elfi, gan Ariks vismaz bija cilvēkiem ierastā krāsā. Bet šie! Datrasa zilā āda krāsas intensitātes ziņā varēja sacensties ar Zefāra tērpu, bet Mumbadrans bija pilnigi melns.
"Kādai gan jābūt asiņu krāsai, lai veidotu šādu ādas toni?" prātoja Zefars, cenšoties atcerēties visu, ko viņš zināja par bioloģiju. "Vēl tie iespaidīgie spārni un komiskie, mazie radziņi uz pieres kauliem!"
Realitātes izjūta nedaudz atgriezās, kad cits pēc cita atdot godu pienāca elementu prinči. Soranu viņi jau pazina, tikai šoreiz jauneklis nebija tas aušīgais tipiņš, kuru viņi satika šorīt. Cēlā gaita un staltā stāja bija karaliskai personai atbilstoša. Neiederīgs šķita tikai viņa zaļais tērps un lapu apmetnis. Taču tā laikam elementu prinčiem bija pieņemts, jo visai savdabīga paskata drānas bija arī pārējiem. Tamorals ūdens elementa tautas princis bija ģērbies jūras krāsas tērpā, un viņa plecus sedza apmetnis, kas atgādināja glīti iekārtotu akvāriju. Zefārs varētu apzvērēt, ka redzējis zivtiņu kustību un gaisa burbulīšus. Vienkāršākais ietērps bija Vereganam zemes elementa tautas princim. Zemes krāsas tērpu rotāja dažādu krāsu un formu kristāli, bet apmetnis atgādināja labi koptu mauriņu. Visai neparasts izskatījās Gromenārs, kura liesmojošais ietērps runāja skaidrāk par herolda pieteikumu. Turpretī Krioma tērps Zefāram nekādi nesaistījās ar zibens elementa tautu. Dažādu toņu pelēkā krāsa vairāk piederētos mākoņu raksturošanai.
Meža un džungļu elfi atšķīrās ar ādas krāsu un sejas pantiem. Meža elfi drīzāk atgādināja eiropeīdus, turpretī džungļu elfos Zefars manīja zināmu līdzību ar senajiem maijiem. Lai Zefāra "Alises sindroms" būtu pilnīgs, tronim, viegli gāzelēdamies, tuvojās pelēcīgie kalnu troļļi, kuri augumā varēja sacensties ar abiem dēmoniem. Nu, varbūt kādu pusmetru mazāki. Taču to kompensēja viņu pamatīgie auguma apmēri. Savukārt rūķi bija pilnīgs pretstats. Uz viņu fona pat Igra izskatījās pēc milzenes.
Aizspogulija uzplauka, kad zālē iesoļoja valdnieks Helens un viņa sieva, valdniece Selena. Tiesa, apgalvojums, ka viņi iesoļoja, bija nedaudz neprecīzs. Drīzāk jau būtu jāsaka "ielēkšoja", jo taurīdiem bija briežiem raksturīgā gaita. Viņi gāja, augstu cilājot priekškājas un nedaudz komiski kustinot ķermeņa aizmuguri.
"Cik labi, ka Uve un Ingrīda mums par šiem radījumiem jau pastāstīja," prātoja Zefārs, kurš visiem spēkiem centās neizrādīt savu izbrīnu. "Interesanti būtu uzzināt kaut ko vairāk par šo būtņu anatomiju un fizioloģiskajiem procesiem. Kā viņi spēj sevī apvienot divu atšķirīgu zīdītāju gremošanas, reproduktīvās un citas orgānu sistēmas? Ar šādiem atklājumiem Jaunajā pasaulē būtu tikai divas iespējas: Nobela prēmija vai trakonams."
Viesi plūda nebeidzamā straumē, un kādu bridi jau sāka šķist, ka pasaku tēlu parādes gājienam nebūs gala, kad Zefārs pamanīja kustību pa kreisi no sevis. Memetrijs bija piecēlies kājās un ar svinīgu runu sveica visus klātesošos. Viņš izteica cerību, ka cirmeniešu atgriešanās nesīs Domhandai ilgi gaidītās pārmaiņas un ka šis ir pagrieziena brīdis, kas atvērs jaunu lappusi Domhandas vēsturē, ļaujot ne tikai iedibināt sen gaidīto mieru, bet arī apvienot abu pasauļu kultūru.
Tikko valdnieks bija beidzis savu runu un viesi sveica to cits ar aplausiem, cits ar ūjināšanu, cits ar nagu klaudzināšanu, troņa zāles durvis atkal atvērās. Herolds tikko paguva piesist zizli pie grīdas, kad tika nogrūsts malā. Telpā kā vētra iebrāzās kaut kas balti pērļaini mirdzošs, kā savdabīga gaismas lode, kas, nokļuvusi līdz zāles vidum, ieguva skaidrākas aprises.