Tā bija neaprakstāmi daiļa gaišmataina sieviete ar bālu ādu un lielām, mirdzošām acīm. Viņas seja, kurā līdzās pastāvēja gan bērnišķīgs naivums, gan teju vai pusi dzīves nodzīvojušas sievietes viedais briedums, dusmās bija ieguvusi baisu izteiksmi. Gaišajiem matiem plīvojot un zili pelēkajām acīm salti mirdzot, viņa slaidi nobremzēja pie troņa pakāpieniem, uzkāpjot uz pirmā no tiem. Cik Zefārs bija paguvis ievērot, neviens no viesiem šādu vaļību neatļāvās. Tas lika viņam secināt, ka šī dāma ir kaut kas tiešām īpašs.
- Tā izskatās, ka esmu nelaikā, mirdzošā parādība uzrunāja Memetriju. Bet tas nekas. Gan piecietīsiet. Turklāt arī citiem šeit klātesošajiem derēs dzirdēt to, kas man ir sakāms.
- Kur nu nelaikā, Meornira! Memetrijs izsaucās. Mēs tev sūtījām ielūgumu, bet saņēmām atbildi, ka tu esot pārāk aizņemta.
- Esmu jau ari! Meornira dusmās iešņācās. Kā tev šķiet: vai man var būt brīvs bridis, kamēr tie tur liek manai valstībai pārvērsties par ceļmalas iebrauktuvi?
- Par ko tieši ir runa? Memetrijs centās izteikties pēc iespējas mierīgāk, taču stostīšanās nodeva viņa satraukumu.
- Es, draudziņ, runāju par Loredu! Man ir apnicis, ka viņu dēļ mani vārti visu laiku stāv vaļā. Gari klejo, kur grib. Tikko pa manas valstības apakšējiem slāņiem atkal kaut kas nozibēja. Viņi apkauj cilvēkus, kuri nav pabeiguši savus šīs zemes uzdevumus, tie par katru vari cenšas nokļūt atpakaļ pie dzīvajiem un bieži vien velk savus dzīvos līdzi uz manu valstību!
Pametusi skatienu pa labi, Meornira rūpīgi nopētīja goda viesus.
- Es nesaku, ka man nav problēmu arī ar Jaunās pasaules aizgājējiem, viņa dusmās samiedza acis šaurās svītriņās, bet jūsējie vismaz protas palikt tur, kur ir nokļuvuši. Retais cenšas nokļūt atpakaļ.
- Bet šie, viņa atkal pievērsās Memetrijam, tas nu ir kaut kas nepieredzēts!
- Dārgo valdniec, Katrakans, kurš, Meornirai ierodoties, bija pārstājis dīdīties un nu sēdēja sastindzis kā sālsstabs ar svētlaimīgu smaidu sejā, pamazām atguvās un piecēlās kājās, man tiešām žēl, ka Loreda sagādā tev tik daudz rūpju. Es personiski apsolu, ka tavai problēmai tiks meklēts risinājums. Bet pagaidām es piedāvāju tev pievienoties mūsu viesu pulkam un kopā ar mums nosvinēt Cirmeņa karotāju ierašanos.
Izskatījās, ka Katrakana teiktais iedarbojas. Meorniras dusmas lēnām plaka. Arī apkārtējo balsu murdoņa apliecināja, ka ikviens, kas atrodas šajā zālē, ir gatavs kopā ar Garu valstības valdnieci meklēt risinājumu, lai gari nevarētu nekontrolēti klejot starp mirušo un dzīvo valstībām.
Zefārs pamanīja, ka Memetrijs kaut kā neparasti palūkojas uz brāli. Skatiens šķita ļoti zīmīgs. Taču Zefaram nebija laika padomāt par tā iemesliem, jo durvis jau atkal atvērās un, neļāvusi heroldam bilst ne vārda, zālē burtiski iepeldēja cita efektīga sieviete, Meorniras pretstats. Baisi skaista, tumšmataina būtne ar milzīgām, gandrīz melnām acīm un velnišķīgi skaistu seju, tērpusies melnās, plandošās drānās, slīdēja uz troņa pusi.
- Tevi gan te neviens nav saucis! Memetrijs pēkšņi bija dusmās piesarcis.
Zālē valdīja nāvīgs klusums. Neviens no viesiem neuzdrīkstējās šīs būtnes klātbūtnē pat elpot. It kā pati atrašanās vienā telpā ar viņu varētu būt nāvējoša. Zefārs paguva pamanīt, ka šī sieviete ir piederīga elfu tautai, taču viņa zināšanas par elfiem vēl nebija pietiekami plašas, lai viņš spētu noteikt, kādus elfus viņa pārstāv. Pēc Memetrija izsauciena viņš sprieda, ka viņa noteikti nav Mentaras sabiedroto un atbalstītāju draugs. Tas ļāva noprast, ka viņa acīmredzot ir no tiem elfiem, kuri pārgājuši tumsas pusē.
- Pazūdi, Teltikla, iekams es neesmu zaudējusi savaldīšanos un pati savām rokām nosūtījusi tevi pie gariem! Meorniras dusmas atgriezās ar divkāršu spēku.
- 0! Readonas pils ieguvusi saimnieci, tumsas elfa iesmējās. Nav glīti neaicināt vecus draugus uz kāzām.
- Teltikla, Memetrijs norija siekalas, šajā pilī tumsas elfiem un Rorikora līdzskrējējiem nav vietas. Pazūdi, iekams neesmu licis tevi patriekt!
- Ha! Ko gan man var nodarīt līdz mirstīgā līmenim kritušas elfas pēcnācējs un viena Sornas nekromante? elfa ņirgājās.
- Ja tu vēl neesi pilnīgi zaudējusi pēdējo sirdsapziņas kripatu, tronim nesatricināmi mierīgi tuvojās elfu valdnieks Natorels, iesaku tev tūliņ pat doties projām.
- Es nemaz nedomāju te ilgi uzturēties, elfa iesmējās velnišķīgus smieklus. Ja mani nevēlas, neiešu uzmākties. Tam, skolotāj, esmu par lepnu. Es tikai vēlējos pašas acīm pārliecināties par to, ka baumas ir patiesas un leģendārie cirmenieši nav tikai vecu sievu pasakas.
- Šie tad arī būtu tie varoņi? Teltikla pievērsās atnācējiem, kuri arī bija piecēlušies kājās un gatavi kuru katru brīdi sākt cīņu ar baiso radību. Nekas dižs, man jāteic. Es nesaprotu, kādēļ daži domā, ka jūs spējat radīt draudus. It sevišķi šī te… Pilnīgs bērns un jau spiesta vicināt zobenu. Jāteic, ka Cirmens laikam ir ļoti izmisis, ja saviem mērķiem jau sāk izmantot mazas meitenes. Labi, turpiniet vien priecāties! Tas, cik man zināms, nebūs uz ilgu laiku.
To teikusi, tumsas elfa cēli pagriezās un slīdošā gaitā devās cauri zālei, baiļu un riebuma pilnu skatienu pavadīta. Kad aiz viņas muguras aizvērās zāles durvis, varēja dzirdēt, ka lielākā daļa klātesošo atviegloti nopūšas. Zefāram šķita, ka zālē ieplūdis vairāk gaisa.
Tiklīdz durvis aiz baisās parādības bija aizvērušās, Memetrijs, nodevis valdnieci elfa Natorela gādībā, atkal vērsās pie klātesošajiem.
- Dārgie draugi! Man tiešām žēl, ka jums nācās piedzīvot šo nepatīkamo bridi. Tomēr es priecājos, ka viss ir beidzies, tādēļ piedāvāju atgriezties pie tā, kādēļ mēs esam sapulcējušies. Šodien mums ar brāli ir dāvāts milzīgs gods, kādu Domhandā līdz šim nav piedzīvojis neviens valdnieks. Mēs priecājamies iepazīstināt jūs ar varoņa Cirmeņa izredzētajiem.
Piegājis pie Igras, Memetrijs galanti pasniedza viņai atbalstam roku un, izvedis viņu troņa priekšā, norādīja klātesošajiem uz šādas uzmanības dēļ piesarkušo meiteni.
- Igra no Saules ciemata ir izraudzīta kā Uguns Stihijas zobena sargātāja.
Tad valdnieks pievērsās Obzānam, un izrādījās, ka arī kaujinieks bija ieguvis domhandieša cienīgu pavārdu. Viņu Memetrijs nosauca par Obzānu Pašaizliedzīgo. Nostatījis Obzānu pretī Igrai, Memetrijs paņēma pie rokas Sedru un, pievedis viņu blakus Igrai, iepazīstināja domhandiešus ar Sedru Nevaldāmo. Igra ar pūlēm novaldījās, lai nesāktu smieties par šādu pavārda izvēli viņas draugam.
"Ne ko pielikt, ne atņemt," meitene sprieda, "ja Sedrs sāk plosīties, viņu savaldīt spēj tikai elektrošoks."
Nostatīts blakus Obzānam, savu pavārdu uzzināja ari Zefārs, kurš nu bija nodēvēts par Viedo. Igrai gan šķita, ka "Zinošais" būtu trāpīgāk.
Visbeidzot Memetrijs pievērsās Heinriham, kas bija tērpies mentariešu svētku drānās. Ieturējis zīmīgu pauzi, Memetrijs izveda jaunekli troņa priekšā un, starojot priekā un lepnumā, vērsās pie viesiem:
- Draugi! Ir liela laime, ka Domhandā ieradušies Cirmeņa varoņi. Taču vēl lielāks prieks un laime ir tad, ja Domhandā atgriežas domhandiešu pēcnācēji. Ar pamatotu lepnumu es iepazīstinu jūs ar leģendārā varoņa Malkoras Gjaraha un jau sen par mūsu pasaulē zudušu uzskatītās Atraktu dzimtas pēcnācējas Sofijas dēlu Heinrihu.