- Vai Makdonela kungs nevēlas brokastis? pavērusi durvis, jautāja tuklā meiča. Šāda uzmācība Obzānu nokaitināja ne pa jokam.
- Mīļais bērns, viņš uzsvērti laipni atteica, un sievietes vulgārajā sejā pavīdēja cerība. Makdonela kungs būs jums no sirds pateicīgs, ja jūs tagad nozudlsiet un viņš jūs nespēs pat ar policijas suņiem atrast lidz savas izvākšanās brīdim.
Ļumīgais radījums pēkšņi izskatījās kā cilvēks, kuram uz galvas izliets samazgu spainis. Tomēr Obzāns savu panāca. Apaļīgā seja nozuda aiz durvīm, un nu viņu vairs neviens netraucēja.
Atkal izklājis karti, viņš atsāka to pētīt. Tagad pergaments attēloja nevis Franciju un Angliju, bet tieši Lionu un tās tuvāko apkārtni. Obzāna uzmanību piesaistīja trīs punkti melns, zils un balts. Zilais atradās pašā Lionas centrā un šajā brīdi pārvietojās diezgan ātri. Baltais, kustoties īsiem rāvieniem, bet nelielā amplitūdā, bija iezīmēts patālāk no pilsētas centra, vecpilsētā. Savukārt melnais punkts bija nekustīgs, un tas bija iezīmēts…
"Tad redz, kas par jokiem!" Obzāns pēkšņi atskārta. Tie nebija nekādi vienkāršie punktiņi. Melnais punkts atradās Lionas piepilsētā, tieši tur, kur šobrīd uzturējās viņš Obzāns, melnā obsidiāna zobena un gredzena valdītājs, Cirmeņa izredzētais. Tātad pārējie divi punkti bija dimanta un safīra komplekta atrašanās vietas.
"Ak tad tādu spēlīti tu spēlē, Smagār!" Obzāns domās izsaucās un nejauši pārvilka ar roku pāri kartei. Līdzīgi hologrāfiskajam ekrānam karte mainīja attēlu, un uz tās kļuva redzama Marseļa. Jūras piekrastē bija redzams vēl viens punkts tas bija koši zaļš.
"Sēdi savā villā, vecais maitasputn," puisis secināja, bet tad pār viņu nāca jauna atskārsme. Ja jau Smagārs bija izveidojis šo karti, lai atrastu zobenvalžus, tad viņam bija pēc iespējas ašāk jāpazūd no šā noskrandušā moteļa. Ej nu izzīlē, cik tādu karšu Smagārs uzmeistarojis un kam tās nodevis! Visticamāk, Smagāra pēddziņi jau nepacietīgi ošņājas, meklējot savus upurus.
"Tad tādēļ tik bieži sarunās Šanhajā tika pieminēta Liona," Obzāns prātoja. "Pag, bet šeit ir tikai četri artefakti."
Obzāns ilgi lūkojās kartē, vilka pa to ar pirkstiem, locīja pergamentu un aplūkoja to no otras puses, drudžaini meklējot vēl kādu atzīmi, taču no tās nebija ne miņas.
Liona, tajā pašā laikā
Sedr, es kategoriski iebilstu pret to, ko tu grasies darīt! Igra gandrīz kliedza. Viņas seja kvēloja ugunīgi sarkana, acis bija ieplestas, un tumši rudo matu vilnis radīja iespaidu, it kā meitene liesmotu. Strauji metoties uz priekšu, meitene centās izraut viņam no rokām mugursomu, kurā Sedrs tikko bija nevērīgi iemetis pāri maiņas zeķu.
"Drošs paliek drošs," viņš nodomāja.
Stipri, bet saudzīgi, lai nenodarītu meitenei sāpes, Sedrs satvēra Igras plecus un turēja viņu tikmēr, kamēr draudzene nedaudz norima. Vētra nebija mitējusies, taču bija iestājies klusuma brīdis. Viņš saudzīgi apsēdināja Igru uz gultas un pats noslīga viņai pretī uz grīdas.
- Nu saki, kas tieši tevi tik ļoti satrauc? Sedrs cieši lūkojās draudzenes sejā. "Neapskaužu to niekkalbi, kas šo fūriju saniknos pa īstam," viņš nodomāja. Vai tad tu nevēlies, lai tavi vecāki rastu sirdsmieru? Iedomājies, kā viņi dzīvo visus šos gadus! Viņi taču nezina, kas tieši ar tevi noticis. Padomā par to! Tik daudzus gadus prātot, vai tu vēl esi dzīva vai varbūt tevi kaut kur mežā saplosījuši zvēri. Viņiem ir liegta pat iespēja apraudāt tevi un sērot. Klau, es zinu, ka tu nevēlies doties atpakaļ. Bet es taču nesaku, ka tev jāatgriežas. Igra! Nekas nav mainījies. Mēs paliksim kopā. Ja tā jūsu ragana mēģinās tev nodarīt pāri, viņai būs darīšana ar mani. Es spēšu tevi aizsargāt, mazā!
- Tu spēsi mani pasargāt arī no manis pašas? skumji smaidot, meitene cieši ieskatījās Sedra acīs.
- Ja vien tu pateiksi, kas tieši tevi apdraud, mirkli apdomājies, viņš noteikti atbildēja. Taču, ja tu man neko nesaki, tad es nevaru tevi pasargāt. Igra, uzticies man!
Mirkli meitene klusēja. Sedrs, cik vien maigi spēdams, saņēma rokās draudzenes plaukstas un uzmundrinoši noglaudīja viņas pirkstus. Glāsts sanāca neveikls, samākslots.
"Laikam jau kaut kas tomēr ir mainījies," viņš nosprieda. "Tagad tu vairs neesi mans mājdzīvnieks, kuram varēju noglaudīt muguru. Tagad daudz kas būs citādi."
- Ir lietas, kas liek man nožēlot to, ka esi lauzis lāstu, meitene klusi ierunājās.
- Vai tiešām es labāk izskatos kā sarkani oranžs pleķis? Sedrs mēģināja pajokot, taču ari joks šķita neveikls.
- Ar tevi tam nav nekāda sakara, viņa skumji nopūtās. Kā čūskai man, iespējams, būtu mazāk izredžu piepildīt manu likteni.
Uz bridi istabā sabiezēja klusums. Igrai acīmredzot bija grūti saņemties, lai atklātu viņam to, kas nospieda viņas sirdi, bet Sedrs nevēlējās atkal pateikt kaut ko nepiemērotu. Viņš baidījās, ka Igra varētu noslēgties sevi un nekad neatklāt savu raižu cēloni.
- Mūsu kopienā ir tāda tradīcija, pēc ilgas klusēšanas viņa beidzot ierunājās. Kad dzimst bērns, ragana ir klāt viņa dzimšanas bridi, lai uzzinātu, kādu likteni gari jaundzimušajam lēmuši un kādu dzīves ceļu tam nosaka zvaigznes. Tas ir svarīgi, kad mūsu cilvēki gatavojas precēties. Ragana izvēlas vīrietim piemērotāko sievu pēc zvaigžņu stāvokļa. Sagadījās tā, ka es piedzimu pavasara saulstāvjos.
- Tad jau tev nupat bija dzimšanas diena, mazā, Sedrs attapa. Apsveicu!
- Paldies, Igra klusi noteica un atkal apklusa. Pēc brīža viņa ierunājās atkal. Kad biju jau pārvērsta un mitinājos savu vecāku kūtī, reiz dzirdēju manas mātes un mūsu ciemata bērnu ķērājas sarunu. Toreiz, kad piedzimu, mūsu ciematā bija cita ragana. Tā, kura mani pārvērta, toreiz bija tikai mācekle. Vecā ragana bija aizsūtījusi savu mācekli uz svētbirzi, lai veic saulstāvju rituālus, bet pati bija devusies pie manas mātes. Tieši raganas ir tās, kas izvēlas mūsu vārdus, jo tos viņām pasaka priekšā diženie gari. Un man viņa bija devusi vārdu Merlina. Māte man stāstīja, ka tā vēl ilgi pirms Lielā Sprādziena cilvēki esot saukuši kādu diženu burvi. Tomēr neviens nezināja, kādēļ ragana bija man devusi šādu vārdu. Todien kūtī bērnu ķērāja izstāstīja mātei, ko vecā ragana bija atklājusi viņai. Izrādās, ka manas piedzimšanas bridi sakrituši trīs nozīmīgi notikumi: saulstāvji, pilnmēness un planētu parāde. Šādas sakritības notiek ļoti reti. Ragana esot teikusi večiņai, ka tad, kad sasniegšu piecu gadu vecumu, viņa lūgšot maniem vecākiem, lai tie nodod mani viņai māceklībā, jo mani mītot sens, varens gars.
Gadu pēc manas piedzimšanas vecā ragana pēkšņi nomira. Daudziem mūsējiem tas šķita savādi, taču skaļi neviens neko neteica, jo baidījās no jaunās raganas. Saproti, Sedr, mūsu cilvēki parasti dzīvo ilgi, līdz gadiem astoņdesmit un ilgāk. Bet vecajai raganai bija tikai piecdesmit divas vasaras. Bērnu ķērāja sprieda, ka jaunā ragana vienkārši tikusi vaļā gan no vecās raganas, gan no sāncenses proti, no manis. Māte gan teica, ka tam neticot, taču tas viņu darīja ļoti domīgu.
Es nezinu, ko tas nozīmē. Kāds gars manī mīt? Ko nozīmē šo notikumu sakritība manas dzimšanas brīdī? Es baidos no tā, Sedr, jo es to neizprotu. Spriežot pēc teiktā, man acīmredzot būtu jākļūst par raganu. Taču par mācekļiem raganas un burvji izvēlas tikai ļoti īpašus bērnus. Ja nu tas nozīmē, ka mani ir kaut kāds ļauns spēks? Ka man lemts sāpināt cilvēkus?
"Kas te, sasodīts, notiek?" Sedrs juta dusmas kā ūdeni ceļamies augšup un saspiežam viņa plaušas un sirdi. "Kā no debesīm krīt savādi zobeni… Sapņos man jāizdzīvo kaut kāda puiša dzīve… Igra manu acu priekšā no čūskas pārtop par cilvēku… Tagad vēl šis. Nē, tas ir par traku!"