Draugi! Memetrijs vērsās pie klātesošajiem. Tā vien šķiet, ka mūsu ceremonijai nav lemts noslēgties tā, kā tā bija iecerēta. Jau otro reizi tā tiek rupji pārtraukta, un es to uztveru kā zīmi. Mums šodien nācās piedzīvot daudz nepatīkamu mirkļu, tādēļ domāju, ka neviens no jums neņems ļaunā, ja atkāpšos no oficiālo ceremoniju kārtības un aicināšu visus pulcēties pie mielasta galda. Ceru, ka tas mazinās spriedzi un ļaus mums rast risinājumus daudziem sasāpējušiem jautājumiem.
Memetrijs un ceremonijmeistars bija stingri piekodinājuši Katrakanam, ka viņam kā vecākajam brālim ir jāpavada pie mielasta galda Igra. Viņiem sekotu Memetrijs ar pārējiem cirmeniešiem un citi viesi. Taču, tiklīdz Vihels pamāja ar roku un sarkankoka paneļiem greznotā siena sašķīda miljardos spilgtu zibšņu, paverot skatieniem mielasta zāli, kas bija neliela futbola laukuma lielumā, Katrakans jau bija aizmirsis savus namatēva pienākumus. Kā nebēdnīgs kazlēns viņš nolēkšoja pa troņa pakāpieniem un, izsmalcināti paklanījies, piedāvāja valdniecei Meornirai atbalstam savu delmu. Obzānam nācās atzīt, ka no pieklājības viedokļa tas bija visai neglīts solis. Šādi Meornira tika pasludināta par daudz svarīgāku viešņu nekā Igra. Taču kareivis to neņēma ļaunā. Cik viņš bija paguvis ievērot, Katrakans nebija no tiem, kuri labprāt pacieta "augsto aprindu" ceremonijas. Ja šis balamute pēkšņi bija pārvērties par galantāko kavalieri visā Mentarā, tad tam noteikti bija iemesls. Turklāt labi redzams.
Brāļa izgāšanos steidza labot Memetrijs. Viņš graciozi paklanījās Igras priekšā un piedāvāja viņai savu roku. Samulsusi un piesarkusi meitene uzlika drebošo plaukstu uz valdnieka rokas un kopā ar viņu devās uz mielasta zāli.
Elkardona, tajā pašā laikā
Iznākusi no Readonas pils, Teltikla ļāva vaļu dusmām. Cik labprāt viņa pašas rokām nožņaugtu to iznireli Meorniru, ja vien šī derdzīgā mirstīgā jau nebūtu parūpējusies par savu drošību!
Cēlusies no pirmā dēmonvalža Marikra slavenās dzimtas, Meornira bija Norosas troņmantnieka Hugāla jaunākā māsa un tuvākā pretendente uz Norosas troni, ja viņas brālis ietu bojā, neatstājot mantiniekus. Abi topošie dēmonvalži tika audzināti gandrīz vienādi, taču Hugāls vienmēr saņēma vairāk vecāku uzmanības un uzslavu. It sevišķi tad, kad jaunais princis iemācījās visai meistarīgi spīdzināt savus kalpus un citus pils ļaudis.
Lai nodrošinātu savas varas pārmantojamību, Marikrs bija vienojies ar Tumsas spēkiem, un tas nozīmēja, ka pat tiem Marikra pēcnācējiem, kuri nevēlētos kļūt par dēmonvalžiem, netika dota izvēle. Valdīt pār dēmoniem nebija nekāda joka lieta. Ligandroiri, kuri jau kopš laika gala bija apveltīti ar lielāku fizisko un mazāku mentālo spēku, labprāt pakļāvās Loredai, savam pavēlniekam un aizbildnim Rorikoram. Šajos dēmonos burvis vienmēr bija saskatījis pirmo dēmonu un jo īpaši Astafala ipašības. Tas bija varens spēks, uz kuru Rorikors vienmēr varēja paļauties. Savukārt garandroiri uzskatīja, ka senajai kārtībai reiz ir jābeidzas un dēmoniem nav jābūt tikai Rorikora lellēm un sakapāšanai izmantojamiem dzīvajiem vairogiem. Garandroiri bija izkopuši maģijas prasmes, ziedojot tām daļu sava iedzimtā fiziskā spēka. Noslēdzot vienošanos ar Tlimsu, Marikrs ieguva spēju pakļaut garandroirus, turot tos bailēs, izmantojot spīdzināšanu un maģiju, kas lika dēmoniem klausīt Marikra dzimtai.
Tas bija galvenais iemesls, kādēļ vecāki tik ļoti lepojās ar Hugālu un pamazām atsvešinājās no Meorniras, kurai sāpju nodarīšana derdzās kopš mazotnes. Divpadsmit gadu vecumā Meornira slepus aizbēga no pils un devās pie elfiem, lai tur meklētu patvērumu un glābiņu. Nonākusi Natorela namā, meitene sāka apgūt elfu zintis un rādīja apbrīnojamus rezultātus. Viņas biedrene Teltikla, kas bija dzimusi dižciltīgu tumsas elfu ģimenē, bieži bija spiesta lūgt mirstīgās meitenes palīdzību dažādu maģisko darbību apgūšanā.
Meorniras satriecošie panākumi rosināja Natorelu pieņemt visai neparastu lēmumu: elfu valdnieks bija pārliecināts, ka mirstīgā jaunava, kas apveltīta ar nesatricināmu gara spēku, spētu kļūt par burvi, kurai ir pa spēkam vērst tumsu pret tumsu. Natorela brālis Ermariels, kas savu dzīvi veltīja maģijas izpētei, pierunāja brāli mainīt lēmumu, jo Meorniras spēks bija tieši tas, kas nepieciešams, lai beidzot ieviestu kārtību garu pasaulē, kurā tobrīd valdīja neaprakstāms haoss. Meornira piekrita šim piedāvājumam un tika nosūtīta mācībā pie Sornas nekromantiem.
Taču Meorniras dzīves ceļa izvēle nebija viņas rokās. Marikra līgums saistīja arī viņu, un, kamēr vien Hugālam nebija mantinieka, viņai bija jāpaliek savā ģimenē kā rezerves spēlētājai. Vecāki pieprasīja Meorniras atgriešanos, un no asinssaišu viedokļa jaunavai nebija izvēles. Ja tēvs pieprasīja, viņai bija jāpakļaujas.
Taču tad Meornira paveica kaut ko tādu, ko nespētu pat dažs labs izcilāks burvis. Viņa brīvprātīgi atstāja savu ķermeni, kuru asinssaites vienoja ar ģimeni un tās līgumu. Pārcēlusies uz garu pasauli, viņa būtībā bija mirusi. Tomēr Meornira atgriezās, materializēja sev jaunu ķermeni, kuram asinssaišu zīmoga nebija, un dematerializēja miesu, kurā bija piedzimusi. Tā viņa atbrīvojās gan no dzimtas saitēm, gan no piederības tikai dzīvo pasaulei. Tagad viņa vienlaikus bija gan dzīva, gan mirusi un varēja brīvi pārvietoties starp abām pasaulēm.
Abu skolotāju Ermariela un Natorela jūsmošana par Meorniru kļuva par nebeidzamu indes kausu, kuru Teltiklai nācās tukšot katru dienu, līdz viņa drīkstēja atstāt Natorela namu. Viņai tika piedāvāta iespēja neatgriezties pie tumsas elfiem un pievienoties Gaismas un Taisnīguma spēkiem, taču šāda izvēle elfai nebija ne prātā. Viņa nolēma padziļināt savas zināšanas, mācoties pie Rorikora, un visbeidzot kļuva par uzticamu Hugāla biedreni, kura bieži vien palīdzēja topošajam dēmonvaldim pilnveidot tumšo zinšu prasmes. Klusībā Teltikla cerēja, ka viņas atbalsts būs Meornirai kā ērkšķis sirdī. Bet jau drīz elfai nācās pārliecināties par to, ka Hugāla liktenis māsai ir dziļi vienaldzīgs.
Dusmu uzplūdā Teltikla nolēma, ka atpakaļceļā uz Norosu izmetīs līkumu un apciemos savu skolotāju, lai izkratītu viņam sirdi. Viņa nebija cerējusi uz siltu sagaidīšanu Readonā, bet sastapt tur Meorniru teju vai goda viešņas statusā tas jau bija kas nedzirdēts. Turklāt Rorikoram būs interesanti uzzināt, ka leģendārie cirmenieši ir visīstākie bērni.
Atvērusi portālu turpat Readonas pils pagalmā, Teltikla devās uz Elkardonu. Pils bija labi aizsargāta, taču, atrodoties tiešā tās tuvumā, elfa viegli varēja sazināties ar Rorikoru, lai iekļūtu pilī, neviena nepamanīta.
- Ja tagad pasāktu kaut ko interesantu pret abiem Triēna puikām, elfa noteica, kad bija sniegusi burvim īsu, bet izsmeļošu šāvakara piedzīvojumu izklāstu, mums varētu izdoties ar vienu bultu nošaut gan briedi, gan pāri irbīšu.
- Esi gan tu strauja, Rorikors iesmējās. Elfas dusmu uzplūdā izdarīto secinājumu pamatā nebija ne miņas no loģikas. Lai gan Rorikors ļoti labprāt apmācīja elfas, viņš jau sen bija pārliecinājies, ka ne mirstīgas, ne nemirstīgas sievietes nav pietiekami tālredzīgas, lai izplānotu labi pārdomātu un uzvaru garantējošu kaujas stratēģiju. Te jārīkojas ar prātu, Teltikla, nevis ar dusmām.
- Kas tur ko prātot? elfa iespurcās. Ceļam kājās dēmonus, sapulcējam tumsas elfus, liekam klāt Loredas spēkus un Sornas nekromantus, citus tev lojālos spēkus, un Mentara divu dienu laikā līdīs uz vēdera tavā priekšā. Viens šāviens, un Triēna puikas tev spodrinās zābakus, bet tie sīkuļi cirmenieši pienesis ūdeni.
- Vai tik es nedzirdu tevī kāri atriebties par aizvainojumu? Rorikors ielūkojās elfas tumšajās acis. Kā tu pacelsi dēmonus, ko? Derids ir uz nāves gultas un skaidri spēj domāt tikai stundu dienā. Hugālam, protams, ir vara, bet viņš vēl nav valdnieks un Norosas spēki nav zvērējuši viņam uzticību. Viņi šobrīd nav labākie sabiedrotie. Dēmoni Hugāla dēļ šobrīd pat aci nepamirkšķinās. Sorna arī vairāk interesējas pati par sevi un piedalītos šādā karagājienā tikai tad, ja tai atlēktu savs labums. Ko tu viņiem šobrīd vari piedāvāt? Neko! Mentara atbildēs uz tumsas elfu spēkiem ar gaismas elfu karapulkiem, un šī cīņa beigsies ar neizšķirtu, tādēļ tā ir pilnīgi bezjēdzīga. Loreda viena pret Mentaru neko nespēs. Tas jau ir mēģināts. Nē, mana dārgā! Tik vērienīgam pasākumam ir rūpīgi jāsagatavojas. Nedomā, ka es vai ik dienu neprātoju par to, kā tikt galā ar nepakļaušanās citadeli Mentaru. Bet vēl ir par agru.