- Tad nu tā, vīrs sakopoja visus spēkus un spēra laukā svarīgāko ziņu: Mēs esam pagodināti sveicināt jūs abus no jūsu māsīcas, Sevritala mazmazmazmeitas.
- KO?! abu valdnieku sejas pārsteigumā izstiepās garas jo garas.
- Ieknieb man, brāl, iesaucās Katrakans.
īsumā izstāstījuši abiem, kā sastapuši Suzannu un kā atklājuši viņas saistību ar Talu dzimtu, cirmenieši pavēstīja, ka Suzanna šobrīd pulcē Jaunajā pasaulē mītošos domhandiešu pēctečus, lai drīzumā ierastos Domhandā ar pamatīgiem spēkiem.
- Tas tik ir pavērsiens! Katrakans iesaucās.
- Jā, tas nozīmē ļoti daudz, Memetrija acis iemirdzējās. Jau sen bija zaudētas cerības, ka Nalatala dēls spējis paglābties. Tagad es saprotu, kādēļ mēs nevarējām atvērt to sasodīto alu!
Katrakans piekrītoši pamāja un, uztvēris zobenvalžu jautājošos skatienus, paskaidroja:
- Mūsu vectēvs, kad Brāns viņu sakāva pie Elkardonas, bēga uz Reakordu, paņemot sev līdzi tikai vienu no trim leģendārajām Akotala mantām Zvaigžņu loku. Tas tagad glabājas šeit, pilī, un, ja vēlaties, es jums rit to parādīšu. Akotala zobenu un masku viņš kaut kur noslēpa, atstājot tikai mīklainas norādes. Mēs ar brāļuku tās atšifrējām un pat atradām alu, kurā, spriežot pēc norādēm, ir noslēpts Eksorands, taču mums neizdevās to atvērt. Vectēvs savā norādē rakstīja: "Kad Talu asinis vienotas būs, Eksorands tām palīgs kļūs." Līdz šim mēs esam visādi centušies saprast šo izteikumu, bet bez rezultātiem. Kā lai "Talu asinis" kļūtu vienotas?! Bet, re, vecais nav bijis ar pliku roku ņemams! Kaut kā būs jutis vai zinājis, ka Jaunajā pasaulē ari ir Talu asinis. Tagad viņa teiktais iegūst jēgu.
- Tur nav tikai Talu asinis vien, ieminējās Igra. Suzannas māte ir no Lāču tautas.
- Svētie Noljāras kalni! Katrakans noelsās. Lāči jau mums tikpat kā izmiruši. Daža laba saime vēl kaut kur patvērusies pie draudzīgām tautām, un tas ari viss.
-Jā, novilka Memetrijs, tā vien izskatās, ka sen neesmu ielūkojies Jaunās pasaules domhandiešu reģistrā. Tie tik ir jaunumi! Māsīca! Katrakan! Vai tu maz saproti, ko tas nozīmē?!
Katrakans saprata tikai to, ka nu viņu ģimenei ir iespējams atkal apvienoties un vēl ar jaunām asinīm. Viņam šķita: jo lielāka ģimene, jo vairāk jautrības. Tomēr Memetrijam bija padomā kas vairāk.
- Tas nozīmē, ka mēs tagad varētu trijatā pieteikt senču tiesības uz Loredu! viņš smaidīja kā saulīte. Obzān, kāda viņa ir?
- Man šķiet, ka uz šo jautājumu labāk spētu atbildēt Zefars, viltīgi smaidot, noteica Obzāns. Viņš savu bija paveicis.
Reakorda, Šķelšanās 6998. gada pavasara otrā mēneša otrā ceturkšņa pēdējā diena
(14. aprīlis pēc Jaunās pasaules kalendāra)
Firistra dzina zirgu uz priekšu, cik vien spēja, taču ērzelis bija spītīgs un nebūt nepakļāvās ne spērieniem, ne pletnes cirtieniem. Lai gan Reksakā iegūtās norādes bija visai miglainas, kaut kas lika Firistrai traukties uz dzimtās Reakordas pusi. Beidzot ap pusnakti viņa bija sasniegusi senās pilsētas pierobežu. Kārtējo reizi iecirtuši papēžus zirgam sānos, viņa skubināja dzīvnieku, taču panāca pretējo: zirgs mežonīgi iezviedzās, saslējās pakaļkājās un burtiski nokratīja jātnieci. Guļot zālē, Firistra palūkojās augšup un uz mirkli šausmās sastinga. Priekškāju pakavi gandrīz skāra meitenes seju. Viņa sajuta zirga naidu, taču nespēja noticēt tam, ka lops spētu ienīst. Pēdējā brīdī zirgs pēkšņi parāvās sāņus un izvairījās nodarīt pāri cilvēkam. Nicīgi nosprauslājies, ērzelis apcirtās un nozuda tumsā.
Palikusi viena, Firistra bridi pārdomāja, ko darīt tālāk. Iesoļot Reakordā viņa nevarēja. Šobrīd viņai bija svarīgāks uzdevums nekā stulba izskaidrošanās ar kādreizējiem ģimenes locekļiem. Tomēr Reakordas tuvums bija visai izdevīgs. Teju vai katrā ciematnieku mājā bija pa kādam jājamlopam. Klusi un nemanāmi ielavīties kādā stallī Firistrai nebūs grūti. Ja izdosies, viņa paķers pat divus zirgus, lai ir viens maiņai. Citādi atkal paliks uz ceļa.
Kā ēna viņa slīdēja starp kokiem un drīzumā sasniedza nomaļākās mājas. Viņas nozušana pirms dažām dienām bija likusi ciematniekiem kļūt modriem. Daži jaunekļi, ar kuriem viņa iepriekš bija draudzējusies, bija nolikti sardzē. Firistrai būtu tīrais nieks tikt galā pat ar visiem ciemata vīriem, kopā ņemtiem, taču lieks troksnis šobrīd neietilpa viņas plānos. Slēpjoties ēku ēnās, viņa drīz vien sasniedza tuvāko stalli un, pārliecinājusies, ka šeit nav neviena sarga, paķēra pie pavadas pirmos divus zirģeļus, kas trāpījās tuvāk durvīm. Kad sargi attapa, ka kāds siro pa ciemu, par Firistras viesošanos Reakordā vairs liecināja tikai aizvien tālāk izzūdoša pakavu klaudzoņa.
Readona, agrs rīts
Rosība pilī sākās jau līdz ar pirmajiem rītausmas stariem. Dažādām tautām bija dažādi ieradumi, un tas šobrīd padarīja dzīvi pilī nedaudz haotisku. Taču pēc brokastīm dienas ritms kļuva noteiktāks. Kā jau vienojušies iepriekšējā vakarā, viesi pulcējās troņa zālē, kas bija iekārtota pārrunu vajadzībām. Šoreiz zāle vairs nebija tik pilna kā iepriekšējā vakarā, jo vairākas valdnieces un valdnieku pēcnācēji, kas kā viesi piedalījās sagaidīšanas ceremonijā, pārrunās piedalīties nebija pilnvaroti. Orki, rūķi un troļļi politikas jautājumos bija salīdzinoši konservatīvi, un tādēļ uz pārrunām ieradās tikai šo rasu valdnieki. Turpretī elfu vidū valdīja vienlīdzība, un elfas ne tikai piedalījās šādās pārrunās, bet arī bija nenovērtējamas kā padomdevējas. Ari taurīdu valdnieks pie pārrunu galda sēdās (drīzāk gan jāsaka notupās) viens. Taču, lai cik patriarhāli dažu rasu un tautu pārstāvji bija attiecībā uz savām sievietēm, viņi necēla iebildumus pret citu rasu un tautu sieviešu piedalīšanos diskusijās un pat respektēja viņu viedokli. īpašu apkārtējo cieņu baudīja sirēnu valdniece.
Memetrijam, kas vērienīgās pārrunās piedalījās bieži, tautu pārstāvji bija labi pazīstami. Turpretī Katrakanam, kas no Mentaras izceļoja vien tad, kad tas bija īpaši nepieciešams, daudzi klātesošie bija tikpat sveši un nepazīstami kā cirmeniešiem.
Viens no svarīgākajiem jautājumiem, kuru šīsdienas pārrunās bija nolemts apspriest, bija Gjaraha meitas atbrīvošanas pasākumi. Datrass piedāvāja sapulcēt pietiekami lielus spēkus un doties uz Elkardonu, lai atkarotu meiteni. Ari Heinriham šāda doma bija ienākusi prātā, taču pret to asi iebilda Meornira. Viņas valstībā jau tā bija pārlieku daudz garu, kas, krītot kaujās, tiecās atgriezties pie dzīvajiem. Ari elfi, kas savā būtībā bija pret jebkādu vardarbību, nepiekrita šādam risinājumam.
Memetrijs piedāvāja sākt pārrunas. Kādēļ neļaut Mataau izvirzīt savas pretprasības? Tomēr šādu risinājumu noraidīja Obzāns. Viņš zināja, ko Mataau pieprasīs apmaiņā pret Lizu. Ne velti Smagārs tik pamatīgi bija iesēdies Elkardonas pilī. Četri cirmenieši apmaiņā pret Lizu šāds risinājums neguva ari pārējo atbalstu. Turklāt no laba prāta Liza Elkardonu nepametīs. Par to jau bija varējuši pārliecināties malkorieši.
- Tā vien šķiet, ka esmu slikti tevi mācījis, Katrakan, uzmanīgi klausījies diskusijās, beidzot ierunājās Ariks. Vai tiešām neviens no jums neredz, ka te ir tikai viena iespēja? Ir jāizveido neliela, bet ļoti spēcīga kaujas vienība, kas spētu iekļūt pilī, neviena nemanīta, un tikt klāt meitenei, pirms kāds sargs paguvis kaut iepīkstēties.
- Pat ja šāda pašnāvības misija izdotos, Katrakans nicīgi pasmīnēja, ko iesāksim, kad būsim pilī?