Igra nomērīja ar skatienu Gromenāru un secināja, ka no tāda palīga viņa gan labāk turētos pa gabalu. Jauneklis izskatījās tā, it kā būtu pārliecināts, ka pasaule vispār ir radīta tikai viņa ērtībām un vajadzībām. Turpretī Sedram radās iespaids, ka Sorans ir ja ne viņa klons, tad gandrīz vai dvīņubrālis noteikti. Ne velti viņš kopš sākta gala bija sajutis šajā jauneklī kaut ko tuvu un radniecīgu.
Līdzīgi jutās arī Zefars. Tamorals šķita tikpat izziņas kārs un mierīgs kā viņš pats. Zināma līdzība bija saskatāma arī Obzānā un Kriomā. Lai gan no viņiem četriem Obzāns bija vecākais, bet no pieciem elementu prinčiem Krioms visjaunākais, abi bija dzimuši līderi, lieliski stratēģi un pašaizliedzīgi sekoja savai misijai. Neapskaužamākajā situācijā bija nokļuvis Veregans. Cirmenietis, kura misiju viņam tagad būtu jāpalīdz izpildīt, bija nostājies Tumsas spēku pusē. Rāmais zemes elementa princis skumji lūkojās sev priekšā, it kā cenšoties rast sava stāvokļa izskaidrojumu galda virsmas rakstos.
Tā nu šis jautājums tika atlikts uz vēlāku laiku, kad situācija būs mainījusies. Atlika vien cerēt, ka tā mainīsies uz labo pusi.
Saule jau slīdēja aiz apvāršņa, kad pārrunu dalībnieki beidzot cēlās no galda, lai ieturētu vakariņas un dotos atpūsties. Visi bija pārguruši un jutās iztukšoti. Vienīgais izņēmums, šķiet, bija Sorans, kurš bārstīja jokus un visiem spēkiem centās uzturēt pārējos modru garu.
Kamēr sanāksmes dalībnieki, sadalījušies grupiņās, tērzēdami devās uz ēdamzāli, Memetrijs pārtvēra brāli, kurš jau bija ieņēmis izdevīgāko pozīciju, lai piedāvātu Meornirai kavaliera pakalpojumus.
- Tā, protams, nav mana darīšana, Katrakan, valdnieks rāmi uzrunāja brāli, bet man tevi jābrīdina, ka šis rieksts tev nav pa zobam.
- Tev taisnība, Memetrij, Katrakans pat necentās izlocīties un visai pikti atcirta: Tā noteikti nav tava darīšana!
- Aizmirsti, brālis atmeta ar roku. Mans pienākums bija tevi brīdināt. Tas arī viss.
- Ak, brālīt, jauneklis grūtsirdīgi nopūtās. Es nojaušu, ka tas ir bezcerīgi. Bet… Tas bija kā zibens spēriens no skaidrām debesīm. Viņa ir tik neparasta. Esmu pagalam!
Un viņš jau spraucās cauri viesu pūlim, lai nokļūtu Meorniras tuvumā.
Elkardona, ap to pašu laiku
Mataau vienmēr uzturēja savu armiju kaujas gatavībā. Tādēļ mobilizācija neprasīja ilgu laiku. Tiklidz tie, kas bija sūtīti pārmeklēt mežu ap Vārtiem, bija atgriezušies un paziņoja, ka nekādas cirmeniešu pēdas nav atraduši, Mataau izziņoja gatavošanos gājienam uz Malkoru. Pēc sarunas ar Rorikoru viņš bija pieņēmis lēmumu, ka neliela sapurināšana dumpīgajam anklāvam nenāks par ļaunu. Turklāt diktatoru valdzināja iespēja sagūstīt Cirmeņa karotājus. Viņš instinktīvi juta, ka šo cilvēku ierašanās Domhandā nopietni apdraud ne tikai viņa plānus, bet arī pašreizējās pozīcijas. Dziļi sirdī viņš nojauta, ka šajā karagājienā viņam ierādīta tāda kā upurējamā dzīvnieka, nevis varena valdnieka loma. Taču viņš jau bija sajutis asiņu smaržu, un loredieša slepkavnieciskie instinkti ņēma virsroku pār saprāta balsi. Kas būs, būs.
Readona, vēlu tās pašas dienas vakarā
Šīs vakariņas būtiski atšķīrās no iepriekšējā vakara stīvi oficiālās maltītes. Šoreiz kalpotāji bija parūpējušies, lai viesiem būtu iespēja pašiem izvēlēties sarunbiedrus, neliekot iztikt ar to, kas kļuvis par blakussēdētāju pie galda. Lai gan diena bija bijusi gara un nogurdinoša, klātesošie, kas vēl uz kādu brīdi varēja aizkavēties Readonā, nesteidzās doties pie miera.
Daži tūlīt pēc pārrunām bija atvadījušies. Vienus gaidīja tāls ceļš, citiem bija neatliekamas darīšanas, vēl kādam bija jāsteidzas, jo nebija kam uzticēt savu pienākumu pildīšanu.
Igra domīgi stāvēja milzīgā loga nišā un, izliekoties, ka lēni malko smaržīgu zāļu tēju, pāri kausa malām vēroja abus dēmonus. Meitenes prātu satrauca ne tikai tas, kā viņi ieguvuši šādu ārieni; viņa domāja, vai šis process ir atgriezenisks. Vai, piemēram, Datrass kādreiz varētu atbrīvoties no savas zilās ādas krāsas un spārniem, kā ari milzonīgā auguma? Alevina viņai bija stāstījusi, ka šo laiku dēmoni ir tiešie pirmo dēmonu pēcteči. Tas nozīmēja, ka tagadējie dēmoni maksāja par savu senču kļūdām.
"Tāpat kā par tām maksājam mēs," meitene sprieda.
Negribīgi viņai nācās atzīt, ka interese par dēmoniem nav saistīta tikai ar cilvēcību vien. Kopš abi garandroiri bija iesoļojuši ceremonijas zālē, Igra ik pa laikam pieķēra sevi vērojam Datrasu. Ja būtu piemērojama cilvēku vecuma mēraukla, Igra teiktu, ka šim dēmonam ir apmēram piecdesmit gadu vai nedaudz vairāk. Taču Domhandā viņa jau vairs necentās noteikt kāda vecumu tikai pēc izskata. Tas bija bezjēdzigi. Šajā gadījumā viņa būtu kļūdījusies par gandrīz diviem gadu simtiem, jo Datrass bija 240 gadus vecs dēmons.
"Pašā spēka plaukumā," bija sacījusi Alevina.
Igra mēģināja abstrahēties no dēmona zilās ādas krāsas un neievērot komiskos, mazos radziņus uz viņa pieres kauliem. Ja neņēma vērā tos un vēl spārnus, varētu sacīt, ka Datrasam piemita savdabīgs, īpatnējs skaistums. Kalsnajā sejā īpaši piesaistīja dziļi dobuļos iegrimušās tumšās acis, kas, dēmonam saniknojoties, uzliesmoja sarkanas. Izteiktā virsdegune, kas bija kā radīta briļļu valkāšanai, veidoja skaidri izteiktu robežu starp pieri un pārējo seju. Dēmona iekritušie vaigi un izteiktā žokļa līnija iezīmēja viņa sejā skarbākus toņus. Ja Datrass būtu cilvēks, viņš spētu sagrozīt galvu ne vienai vien daiļā dzimuma būtnei, un Igra pieķēra sevi domājam: "Ja es būtu par kādiem trīsdesmit gadiem vecāka…"
- Garlaikojies? meitenes domas pārtrauca Džuliana balss.
- Ne gluži, Igra moži atsaucās. Šeit garlaicība nedraud.
- Jā, burvis pārlaida skatienu zālei. Man ari sākumā tā bija. Lai gan es maz ko atceros no tiem laikiem. Biju vēl pārāk mazs ķipars.
- Mani visvairāk pārsteidz tas, Igra domīgi iesāka, ka visu tautu un rasu pārstāvji ir gatavi mesties cīņā par viena cilvēka glābšanu. Pat neraugoties uz to, ka šis cilvēks nav šejienietis.
- Tu domā Lizu? Džulians precizēja, un, kad Igra piekrītoši pamāja, burvis klusi iesmējās. Lai to saprastu, ir jāzina, kā domā domhandieši. Šeit tādas lietas uztver pavisam citādi. Mēs… Atvaino, es jau sen sevi uzskatu par šejienieti. Mēs augstu vērtējam ikvienu dzīvības izpausmes formu. Katra būtne liela vai maza ir nozīmīga un vajadzīga. Dabā jau nav nekā lieka. Ja dzīvības cikls beidzas dabiski, tas nevienu nesatrauc. Taču, tiklīdz tas izbeigts vardarbīgi, visa Domhanda to jūt. Tas gan neattiecas uz dzīvības izbeigšanu tad, kad tā saistās ar dabiskajiem procesiem.
- Ja kāds kādu apēd? Igra iesmējās.
- Pareizi, burvis pamāja. Tā nu tas dabā ir iekārtots: pele ir vajadzīga, lai pūcei būtu iespēja uzturēt savu dzīvību. Bet te ir savi faktori, kurus nedrikst ignorēt. To peli, kas ir pietiekami atjautiga un ātra, lai nekļūtu pūcei par vakariņām, putns nomedīt nespēs. Tā ir dabiskā atlase. Ja tā nenotiks, dziviba, kas kalpo par barību citai dzīvībai, savairosies un zudīs līdzsvars.
- Kā tad ar kaitēkļiem? meitene atcerējās savu ciematnieku pūliņus, apkarojot grauzējus, kuri iemitinājās klētīs.
- Te nu jāsāk ar to, kas īsti ir kaitēklis, Džulians domīgi palūkojās Igrai pār plecu, it kā atbildi meklētu tumsā aiz loga. Daža laba dzīvības forma par kaitēkli visbiežāk kļūst cilvēku darbības dēļ. Piemēram, Loredas mežos šobrīd ir ļoti savairojušies kukaiņi un sīkie grauzēji. Ja mežā valdītu dabiskā kārtība, putni regulētu gan kukaiņu, gan peļu un cirslīšu daudzumu. Tagad tā nenotiek, un tie, kas dabā ir nepieciešami, kļūst par apgrūtinājumu.