- Bet Liza nav šejieniete, un viņas esamība vai neesamība neietekmētu līdzsvaru Domhandā, meitene sprieda. Ari Vorjaks apšaubīja to, ka Mentara varētu gribēt palīdzēt Lizai.
- Vorjaka izturēšanās mani pārsteidz, lai gan viņš mēdz būt visai mulsinošs. Taču kopumā tā var domāt tikai Jaunās pasaules cilvēks, burvis skumji pasmaidīja. Arī man kādreiz šķita, ka pareizi ir tā, kā tas notiek Jaunajā pasaulē, kur katrs cilvēks ir pats par sevi, katram rūp tikai viņa paša ikdiena. Ja tā stingri ņemam, tad Liza ir Domhandas kādreiz zaudētais bērns. Šeit viņai ir liela nozīme. Nevērīgi pret atsevišķiem cilvēkiem var atļauties izturēties Jaunajā pasaulē, kur pat pēc tādas milzīgas katastrofas, kāds bija Lielais Sprādziens, cilvēku populācija savus miljardus atguva dažu gadsimtu laikā. Šeit par populāciju nesauc tikai cilvēkus. Šeit populācija ir viss dzīvais sākot ar koku un beidzot ar garu.
- Bet tu neesi šejienietis, Igra piesardzīgi ieminējās. Taču tas nav traucējis tev iemācīties domāt vietējo kategorijās.
- Laikam jau tieši uzskatu atšķirības dēļ mūsu šeit ir mazāk nekā domhandiešu Jaunajā pasaulē, Džulians paraustīja plecus. Pat Merlins nebija spējis šeit iedzīvoties uz palikšanu. Bet man bija lieliski audžuvecāki. Jaunajai pasaulei esmu svešs. Es pat domāju, ka nespētu tur dzīvot.
- Un tomēr, mirkli klusējusi, Igra pašūpoja galvu, arī šeit visi nav vienlīdz nozīmīgi.
- Kā tu to domā? burvis neizpratnē iepleta acis.
- Palūkojies pats, meitene ar rokas mājienu mudināja Džulianu paraudzīties uz klātesošajiem. Es kaut kā nemanīju starp sveicējiem nevienu zirgu, ziloni vai vismaz vilku. Ja jau šeit populācija ir viss dzīvais, kādēļ šādās sapulcēs nav pārstāvētas visas dzīvības formas?
- Redz, kā, Džulians iesmējās. Ak, Jaunās pasaules meita! Protams, šeit ir pārstāvētas visu dzīvības formu intereses. Es negribētu šobrīd nogurdināt tevi ar stāstiem par Domhandas vēsturi un to, kā attīstījusies šejienes pasaules iekārta. Pateikšu tikai to, ka tu reti kurā lielajā kopā sanākšanas reizē redzēsi visu sugu pārstāvjus. Bet viņu viedoklis noteikti tiks pārstāvēts. Vienkārši dažas dzīvības formas savu interešu aizstāvēšanu ir uzticējušas noteiktu spēku pārstāvjiem. Mežu iemītniekus te pārstāv Sorans. Gan Zvaigžņu skrējēji, gan Vējskrējēji rūpējas par mežiem un visiem to iemītniekiem. Ikviena ūdeņu būtne paļaujas uz Tamorālu. Elementu prinči nav vienīgie pilnvarotie. Arī pūķi, orki un troļļi pārstāv gan sevi, gan citas būtnes. Padomā pati, cik mulsinoši tas būtu, ja pie pārrunu galda sēstos ronis.
Džuliana paskaidrojums lika Igrai vēlreiz ielūkoties dažādajās būtnēs, kas pildīja zāli. Pat viņai natūriķei nebija viegli domāt tik plašā mērogā.
* # *
Heinrihs ar Raveku nošķīrās no pārējiem viesiem, jo puisim par visu vairāk gribējās izjautāt tautieti gan par tēvu, gan vienīgo dzīvu palikušo tuvinieku vectēvu, gan par pašu Malkoru. Klausoties maršala stāstos, jaunekli pārņēma aizvien lielāks niknums. No mātes, kura par Malkoras aplenkumu zināja tikai to, ko Gjarahs bija paguvis vai vēlējies pastāstīt, Heinrihs bija guvis tikai virspusīgu priekšstatu par karu, kas pakļāva viņa tautu. Tagad viņš uzzināja visu patiesību. Jaunekļa sirdī dusmas mijās ar sāpēm, un viņš neslēpa asaras tās straumēm plūda pār viņa vaigiem. Aplenkuma laikā Raveks bija bijis vēl gluži bērns, taču viņš labi atcerējās, kā svētījis brīžus, kad miegs pārmācis izsalkumu un aukstumu, jo tā bijusi iespēja aizmirsties kaut uz īsu brīdi. Cieši saspiedis dūres, Heinrihs sakoda zobus, lai savaldītu jūtas, kas draudēja viņu saplosīt.
- Zvēru pie tēva piemiņas, viņš trieca dūri pret sienu ar tādu spēku, ka senā pils šķita nodrebam līdz pašiem pamatiem, es tikšu klāt tam nelietim, un tad viņa stundas būs skaitītas!
- Nomierinies, draugs, Raveks tēvišķi apskāva jaunekļa plecus. Nokaujot diktatoru, neko nevar panākt. Ja nogalināsi šo, vietā nāks cits. Vēl nav zināms, vai nākamais nebūs vēl nežēlīgāks. Mēs par to jau esam domājuši, taču atmetām šādu iespēju.
- Bet nevar taču pieļaut, lai Mataau vara turpinās mūžīgi, Heinrihs iebilda.
- Viņa vara balstās uz cilvēku bailēm, Raveks paskaidroja. Bailēs no nāves cilvēki ir gatavi kalpot Mataau, lai gan šī kalpošana ir visīsākais ceļš uz Meorniras valstību. Ja ļaudis sapratis, ka viņi un tikai viņi ir Mataau varas pamatā un vairs nepakļausies diktatoram, valdnieks tiks gāzts un cilvēki kļūs brīvi.
- Kādēļ viņi to vēl līdz šim nav sapratuši? jauneklis teju vai kliedza.
- Tu vēl esi jauns, manu zēn, maršals nopūtās. Tu vēl nezini, kas ir īstas bailes. Tās aptumšo prātu un salauž gribu. Bet, tici man, reiz pienāks tā diena, kad tie, kurus Mataau izmanto kā kaujā laižamu gaļas vairogu, sacelsies un gāzīs apspiedēju. Ja pakļautie baiļu iespaidā vairs nekaros viņam par prieku un pakļautībā esošās zemes vairs nemaksās milzīgās nodevas, viņa vara beigsies.
Raveks pavēstīja Heinriham, ka kādreiz pārtikusi un bagātā Malkora tagad ir kļuvusi par nožēlojamu, nabadzībā grimstošu nomali. Mataau pieprasīja, lai ikviens viņa pavalstnieks maksā Elkardonai septiņas desmitās tiesas no saviem guvumiem. Tas attiecās uz ikvienu amatnieku, zvejnieku, zemnieku vai tirgotāju. Ja iegadījās neražas gads, Mataau uz gadu samazināja nodevu apmēru līdz sešām desmitajām tiesām, lai turpmākos četrus gadus piedzītu astoņas desmitās tiesas. Ļaudis dzīvoja pusbadā, bet Elkardona vai peldējās bagātībā.
- Bet ari citi valdnieki piedzen nodevas, Heinrihs nesaprata.
- Tiesa, Raveks apstiprināja. Bet Readona, piemēram, piedzen tikai vienu desmito tiesu, no kuras uztur gan pili, gan ierēdņus un vēl iemanās veidot uzkrājumus. Kad Mentara piedzīvo neražu, Memetrijs no valsts ietaupītā izdala pārtiku iedzīvotājiem un nodrošina sējai nepieciešamo. Tādēļ mentarieši labprāt maksā nodevas pilij, jo pils rūpējas par ļaudīm. Mataau izspiež no cilvēkiem pēdējo, lai apmierinātu tikai savas iegribas. Labi vēl, ka ari viņam ir jāpakļaujas augstākajiem likumiem. Ja tā nebūtu, Malkoras upē jau sen vairs nebūtu nevienas zivs un Malkoras kalni būtu noskaldīti no zemes virsas.
Lai gan Obzānam nebija viegli pierast pie domas, ka valdnieks var būt tāds kā Katrakans, aušīgs puika, kuram domas grozās tikai ap to, kā atkal pastrādāt kādu nedarbu, tomēr ar Katrakanu kaujiniekam sarunāties bija krietni vieglāk nekā ar nemitīgi mulstošo un sarkstošo Memetriju. Nogaidījis mirkli, kad Katrakans uz brīdi bija palicis viens, Obzāns nolēma beidzot noskaidrot to, kas viņam nelika mieru kopš pārrunu rīta cēliena.
- Vai drikstu jautāt? kareivis nedroši iesāka.
- Sper tik laukā! Katrakans draudzīgi uzsmaidīja Obzānam. Kas uz sirds?
- Kas ir šie noslēpumainie salojāli, kuri tik labprāt pieteicās palīdzēt Lizas glābšanā?
- 0! Katrakans izteiksmīgi iepleta rokas. Tā ir leģenda. Kad mācījos pie salojāliem, man nebija ne laika, ne iespējas apjautāties, kā sensejs Salojāls nokļuvis Domhandā. Cik nu zinu no manu skolotāju stāstītā, salojālu tempļa dibinātājs esot no Jaunās pasaules. Viņš esot dzimis vietā, ko jūs saucot par Japānu. Tas esot noticis ļoti sen, pēc jūsu laika skaitīšanas, 20. gadsimtā. Toreiz pie jums esot no debesīm mesti kaut kādi nāves rīki, uguns bumbas, kas noslaucījušas no zemes veselas pilsētas ar visiem iedzīvotājiem.