- Vai tik runa nav par pirmajām atombumbām? sarunai pievienojās Zefārs, kas nemanot bija pienācis no aizmugures.
- To nu es tev nezinu teikt, Katrakans iesmējās. Es zinu tikai vienu veidu, kā iespējams nodarīt tādu postu. Ja Arikam piemetīsies iesnas, vesela pilsēta var pārvērsties kūpošā drupu kaudzītē.
Zefārs vērtējoši palūkojās uz pūķu kapteini, tomēr nespēja iztēloties, ka viņš spētu radīt tādus postījumus. Vīrs gan bija iespaidīga auguma, un arī tvaikus nākam no Arika mutes Zefārs bija pamanījis, tomēr Katrakana teiktais šķita nedaudz pārspīlēts.
- Cilvēka formā viņš nav bistams, Katrakans mierinoši noteica. Ļaunākajā gadījumā var izspļaut nelielu liesmu. Bet, kad Ariks ir savā dabiskajā formā, tad tik saturies! No viņa kliedziena vien mūžveci kalni nodreb kā cepumu tornītis.
- Atgriezīsimies pie salojāliem, atgādināja Obzāns, jūtot, ka saruna var aizvirzīties citā gultnē.
- Ak jā, par salojāliem, iesaucās Katrakans. Toreiz, kad no debesīm esot nokritusi uguns lode, sensejs Salojāls un viņa saime tikko sēdušies pie brokastu galda. Uguns lodes iespaidā radies portāls, un visa Salojāla ģimene attapusies šeit, Domhandā. Viņi visi bija saindējušies ar uguns lodes indi, un mūsu dziednieki un burvji ilgi nopūlējušies, lai viņus izdziedinātu. Kad Salojāli atguva veselību, sensejs Salojāls pateicībā nodibināja templi un sāka mācīt domhandiešiem senās zintis, kuras mantojis no saviem senčiem. Viņš apmetās Pussalā, un tagad salojālu templī laipni gaidīts ir ikviens, kas vēlas mācīties, kā viņi to sauc, seno nindzju mācību.
- Es sapratu! Zefīrs starot staroja. Runa noteikti ir par Hirosimas bombardēšanu. Tas notika agri no rīta. Iespējams, ka atombumbas sprādziena dēļ ir radusies kaut kāda elektromagnētiskā anomālija, kas izveidojusi portālu pat tur, kur tam nav jābūt. Inde, par kuru tu runāji, patiesībā nav nekāda inde. Acīmredzot Salojāls bija saņēmis lielu radiācijas devu. To mēdz saukt arī par staru slimību. Man jāatzīst, ka jūsu dziednieki ir īsti brīnumdari, jo vēl pirms Lielā Sprādziena staru slimība tika uzskatīta par neārstējamu. Tagad mēs esam no šī apdraudējuma tikuši vaļā, jo kodoltehnoloģijas vairs netiek izmantotas.
- Ja tev tā tīk, Katrakans, kurš visu Zefāra tirādi bija noklausījies pavērtu muti, paraustīja plecus un iesmējās. Es no tevis teiktā sapratu tikai vārdus "staru" un "brīnumdari". Svarīgākais ir tas, ka tagad salojāli ir kļuvuši par nepārspējamiem karotājiem un zinšu glabātājiem. Nav smādējuši arī šejieniešu zintis. Daudzi salojālu karotāji ir mācījušies pie elfiem. Gan jau paši redzēsiet.
Katrakans atklāja draugiem, ka meistars Šorio ziņojis par desmit salojālu kaujinieku ierašanos jau nākamās dienas rītā. Misija esot pārāk riskanta, tādēļ neviens no salojālu sensejiem neuzdrīkstoties dot rīkojumu saviem karotājiem. Tikusi izsludināta brīvprātīga pieteikšanās, un nu karavīriem esot jāsagatavo savi gari misijai.
Readonas rietumu vārti, tajā pašā laikā
Mataau un Rorikora vārds Mentarā par atslēgu visām durvīm vairs nekalpoja. Gluži pretēji, Firistrai nācās apvaldīt sevi vēlmi visas durvis vērt vaļā ar kājas spērienu. Te bija jāizmanto atjautība, viltība un no sirēnām mantotais valdzinājums. Atlaidusi putās nodzītos zirgus, lai skrien, kur pašiem tīk, jaunava mirkli uzkavējās tuvējā krogā.
Atvilkusi elpu un materializējusi sev sievišķigāku ietērpu, Firistra ļāva cirtainajiem matiem brīvi plūst pār pleciem. Kupliem brunčiem bija kāda nozīmīga priekšrocība: to krokās viegli varēja noslēpt gan dunci, gan zobenu.
Saule jau slīdēja aiz apvāršņa, kad Firistrai izdevās vienoties ar kādu vezumnieku, ka tas aizvedis viņu līdz pilsētai. Nu viņa stāvēja naidīgās citadeles vārtu priekšā.
Mentara bija atvērta un draudzīga valsts. Parasti šejienes pilsētu vārti nekad netika slēgti. Ari sargu nebija daudz. Tomēr šobrīd Readonā uzturējās pārāk daudz svarīgu personu, tādēļ sargi katram, kas mēģināja ieiet pilsētā, lika nosaukt savu vārdu, un tas tika pierakstīts garā sarakstā, kā ari paskaidrot sava apciemojuma mērķi un apmešanās vietu. Tieši pēdējā kļuva par Firistras klupšanas akmeni. Viņas vārds nevienam neko neizteica, turklāt Reakorda kā dzimšanas vieta nodrošināja Firistrai uzticama cilvēka statusu. Apciemojuma mērķi izdomāt nebija grūti. Vai nu mazums dziedātāja, dejotāja, burve izklaidētāja… Bet apmešanās vietas Firistrai nebija. Kā viņa bija uzzinājusi krogā, ari atrast tādu nebūtu viegli, jo pilsēta mudžēja no dažnedažādu ļaužu pieplūduma.
Readonā bija tikai divi cilvēki, kurus Firistra pazina, tomēr Katrakana un Memetrija piesaukšana nez vai būtu laba doma. Nespējot izdomāt neko labāku, viņa nolēma paļauties uz sevi mītošo garu spējām. Astafals taču kādreiz bija itin labi pratis likt cilvēkiem domāt to, kas viņam bija vajadzīgs.
Uzbūrusi sejā valdzinošu smaidu, Firistra devās sargu virzienā un mirkli vēlāk lepni soļoja cauri Readonas vārtiem.
Readonas pils, Šķelšanās 6998. gada pavasara otrā mēneša trešā ceturkšņa pirmā diena
(15. aprīlis pēc Jaunās pasaules kalendāra)
Viņš mīlēja savus tautiešus, savu zemi, laukus, mežus… Taču, raugoties, kā dzīvo viņa tuvinieki, viņam bieži šķita, ka kaut kas nav īsti kārtībā. Viņš palūkojās pa kreisi un redzēja, kā Astafals un Telokhols, sviedriem noplūduši un salīkuši zem nastas svara, stiepa kārtējo baļķi, lai iebūvētu to Astafala māsas jaunās ģimenes mājas sienā. Haselks kopā ar tēvu skubināja kuslo zirģeli vilkt pret kalnu smago siena vezumu. Telokhola māte, vecajām, mezglainajām rokām viegli trīsot, nesa no akas smagus, ūdens pilnus spaiņus.
"Vai tiešām cilvēkiem visu mūžu ir tā jānopūlas, lai iegūtu to, kas viņiem nepieciešams?" Navandars domāja. "Ja būtu iespējams uzsist knipi un mājās spaiņi paši pildītos ar ūdeni! Ja tikai ar domu vien varētu pacelt gaisā smago siena krāvumu un nolikt to šķūnī. Ja varētu tikai ar vēlēšanos vien uzcelt māju. Cilvēkiem būtu vairāk laika sev pašiem, vairs nebūtu tik smagi jāstrādā."
"Seko man, un tu spēsi to visu sasniegt!" kāda klusa balss ierunājās Navandara sirdī. "Seko man, un es dāvāšu tev spēku, kāda nav nevienam citam. Es padarīšu tevi varenu. Visa pasaule gulēs pie tavām kājām un apbrīnos tevi."
"Kam man apbrīna un vara?" Navandars sevī iesmējās. "Es tikai vēlos, lai maniem ļaudīm būtu vieglāka dzīve."
"Kas tevi sagaida šeit?" balss jautāja. "Paliec, un tava dzīve būs tikai sēju, pļauju un kulšanu mija. Nebeidzams ritenis, kas griežas un griežas. Gadu no gada viens un tas pats, līdz nāvei. Seko man, un tu būsi varens, dzīvosi mūžīgi un spēsi paveikt visu, ko vien vēlēsies."
Viņš palūkojās uz saviem līdzcilvēkiem, un viņu smagais liktenis izdarīja izvēli viņa vietā.
Atmiņu ainas slīdēja garām, saplūstot vienā raibā audeklā. Tagad viņš spēja ar domu vien pacelt milzīgus labības maisus un likt tiem pašiem virzīties uz klētīm. Nevienam vairs nebija jāar, jāsēj un jāpļauj. Viņš un viņa biedri to visu paveica ar domu un Vārdu spēku. Astafals spēja likt graudiem izbirt no vārpām un, paceļoties gaisā, pašiem sabirt maisos. Turklāt tie vairs nebija jāžāvē. Telokholam atlika vien uzpūst tiem dvašu, un graudus varēja bērt dzirnavās. Kad vajadzēja lietu, Haseīks lika zibeņiem spert un pērkoniem dārdēt, un viss, kam pieskārās Kaleaks, plauka un zēla. Viņi lika pazust ziemas salam, un viņu ļaudis ieguva pat trīs ražas gadā. Nevienam vairs nebija jānopūlas, un ciematā iestājās mūžīgie svētki.