Atmiņas atkal savērpās, un nu jau viņš sēdēja savas mātes mājas priekšā un ar šausmām lūkojās uz savām rokām, kuru plaukstas bija kļuvušas nesamērīgi lielas. Astafals sūkstījās par savām pēdām, kuras bija piemeklējusi tā pati liga. Neviens dziednieks nezināja, ko ar to iesākt. Ikreiz, kad viņi pieci bija lietojuši kādu no Vārdiem, tas ietekmēja viņu ķermeņus. Augumi sakumpa, kauli sāpēja, āda svila. Meistars bija sacījis, ka viņu ķermeņi nav pietiekami stipri, lai izturētu Vārdu iedarbību. Viņš piedāvāja visiem pieciem doties kopā ar viņu uz Malkoras kalniem, lai tur rūdītu ķermeni un iegūtu spēku, kas nepieciešams Vārdu izmantošanai. Neviens no pieciem jaunekļiem nevēlējās vairs ilgāk ciest šādas mocības un nolēma doties projām no ciema, lai sekotu Meistaram.
Tumšās kalnu ejas bija drūmas un biedējošas, tomēr briesmīgākas bija rūdīšanās nodarbības. Meistara Vārdi lika viņu ķermeņiem mainīties. Viņi kļuva stiprāki, taču šis spēks nāca caur baisām ciešanām. Ar katru nodarbību viņi aizvien vairāk un vairāk pārvērtās un aizvien mazāk atcerējās paši sevi. Kad Meistara Vārdi viņus vairs nespēja sāpināt, viņi atcerējās vairs tikai to, kādi ir viņiem dotie vārdi.
Astafals ierosināja apciemot viņu tuviniekus, cerot, ka tad atgūs atmiņas, bet ciematā viņus gaidīja nepatīkams pārsteigums. Ieraudzījuši viņus, ļaudis ķēra pēc akmeņiem un meta ar visu, kas bija pa rokai. Šāda sagaidīšana sāpēja. Ļoti sāpēja. Sāpēja ne jau ķermenim, kuram trāpīts ar akmeni, bet kaut kur dziļi, dziļi krūtīs.
Kas vispār bija šie ļaudis, kas atļāvās pret viņiem tā izturēties? Stāvot akmeņu krusas vidū, viņi mēģināja atcerēties, kādēļ bija šurp nākuši, līdz sadzirdēja vienīgo, ko vairs pazina, Meistara balsi, kas sauca viņus pie sevis.
* * *
Zefārs pamodās no paša kliedziena. Viņš bija jutis visas sāpes, kuras Navandaram bija nodarījuši Meistara Rūdīšanas Vārdi. Noplūdis saltiem, lipīgiem sviedriem, viņš sēdēja gultā un mēģināja nomierināt mežonīgi strauji pukstošo sirdi. Tad, lūk, kā bija radušies tie, kuru garu lauskas viņi nesa sevi! Tas bija baisi.
Pie durvīm klauvēja. Drebošām kājām un grīļodamies Zefārs aizsteberēja līdz durvīm un pašam sev svešādā balsī, izkaltušajam kaklam mežonīgi sāpot, izstomīja:
- Kas?
- Atver, Zeflr, aiz durvīm klusi skanēja Igras balss.
Atvēris durvis, viņš ieraudzīja Obzāna šausmās pārvērsto seju. Turpat līdzās stāvēja arī Sedrs un Igra.
- Vai apciemojumam nav tā kā drusku par vēlu? beidzot norijis siekalas un atguvis spēju runāt, Zefīrs pikti jautāja.
- Par agru, drūmi nomurmināja Obzāns. Jau sen ir pāri pusnaktij. Taču mēs nevarējām palikt gultā, dzirdot tevi kliedzam pa visu pili tā, it kā tev kāds rautu galvu nost.
- Nūjā, Zefars izstomīja, atgriežoties gultā un liekot bez vārdiem saprast, ka biedri drīkst ienākt. Es redzēju sliktu sapni. Iespējams, ka kliedzu.
- Tu arī?! izsaucās Igra.
- Kā to saprast: "Tu arī!"? Zefārs neizpratnē apcirtās un gandrīz zaudēja līdzsvaru.
- Vai tik tu nesapņoji par to, kā kļuvi par dēmonu? apjautājās Sedrs.
Zefara acis izbrīnā iepletās. Sedrs jau nu nebija tas, kuram diži padevās citu cilvēku domu lasīšana. Ja šādu jautājumu būtu uzdevis Obzāns, Zefārs to uztvertu kā pašu par sevi saprotamu.
Apsēdušies uz Zefāra platās gultas, biedri pavēstīja, ka arī viņi redzējuši līdzīgus sapņus. Tie gan bija katram savi, tomēr kopumā līdzīgi. Igra bija redzējusi, kā viņi visi bija devušies uz Jauno pasauli, lai nozagtu Meistariem kristālus, un kā Telokhols bija saņēmis Uguns Meistares raidīto liesmu triecienu, kas pamatīgi sakropļoja viņa seju un daļu ķermeņa.
Sedrs jau otro reizi bija izdzīvojis Astafala pēdējo kauju ar Cirmeņu, tikai šoreiz no Astafala skatījuma. Bet Obzāns bija dabūjis ciest no Meistara Vārdiem, ar kuriem tas bija pārveidojis Haseīka ķermeni. Dēmonu pārdzīvotais izraisīja biedru līdzjūtību. Visi viņi taču bija bijuši cilvēki, un tikai cilvēciskais vājums, nespēja pretoties varas un spēka kārdinājumam bija padarījis viņus par tiem, par ko viņi kļuva.
- Kā var tik pilnīgi aizmirst sevi, savu izcelsmi, brīnījās Igra, lai vairs neatcerētos, kas ir cilvēks?
Viņa sapnī bija redzējusi, ka pirmie vergi miruši bada nāvē, jo dēmoni neatcerējās pat to, ka cilvēkiem ir nepieciešams uzturs. To viņiem bija paskaidrojis Meistars.
- Ja vēl varētu noskaidrot, prātoja Zefars, kas ir šis noslēpumainais Meistars, kurš viņus tā izkropļoja.
Taču izrādījās, ka Meistara seju nebija redzējis neviens no viņiem. Sātana kārdinātāja personība tā arī palika miglā tīta.
Elkardona, agrs rīts
Nekāda pārākā stratēģiskā plānošana nebija nepieciešama. Mataau bija pārliecināts, ka pietiks vien nodemonstrēt malkoriešiem cik necik vērā ņemamus spēkus un viņi tūliņ pat izdos cirmeniešus, pat zobenus neizvilkuši. Šā iemesla dēļ viņš pat neplānoja ņemt līdzi pārāk daudz kaujas tehnikas. Kādas desmit trebučetes un pārīti tarānu, ja nu malkorieši sadomā iebarikādēties Sriefā. Turklāt tehnika jau bija ceļā un nekavēs viņus. Arī lielus karapulkus valdnieks izmantot nedomāja. Pietiks ar pieciem sešiem tūkstošiem vīru. Viņa rīcībā bija visi Smagāra vīri. Nedrīkstēja nerēķināties ari ar paša Smagāra kaujas prasmēm. Tās Mataau jau paspējis novērtēt. Smagārs viens pats bija divu duču vīru vērts. Ja tā viņa apmācītā malkoriete ir kaut vai sava skolotāja mazā pirkstiņa vērta, tad ari ar šo spēku nedrīkst nerēķināties.
Par provīziju atbildīgie ziņoja, ka nakts laikā jau ir sagatavojuši nepieciešamos pārtikas vezumus un nosūtījuši tos, lai nevelkas karaspēkam nopakaļ. Kopā ar pārtikas vezumiem bija izbraukuši ari ieroču meistari un kalēji. Atlika sagaidīt, kad tiks taurēta rīta junda, un ap pusdienlaiku viņa karaspēks varēs doties ceļā. Ne vēlāk kā pēc divām dienām viņš jau stāvēs pie Malkoras robežas.
Readona, Šķelšanās 6998. gada pavasara otrā mēneša trešā ceturkšņa otrā diena
(16. aprīlis pēc Jaunās pasaules kalendāra)
Visu iepriekšējo dienu cirmenieši bija aizvadījuši interesantās sarunās ar saviem "dubultniekiem" elementu tautu prinčiem. Tas gan neattiecās uz Igru, kura labprātāk tērzēja ar jebkuru, tikai ne ar Gromenāru. Nešķita arī, ka slaido, gaišmataino un visai augstprātīgo jaunekli šāda attieksme būtu pārāk sarūgtinājusi. Cik vien drīz iespējams, viņš, aizbildinoties ar steidzamām darīšanām, atvadījās un devās projām. Turpretī Veregans izrādījās visai interesants sarunbiedrs un labprāt dalījās ar cirmeniešiem savās zināšanās un prasmēs. Dažu stundu laikā viņi iemācījās ieklausīties zemes balsīs, un pacietīgajai Igrai pat izdevās saklausīt dažu akmeņu valodas.
Sedrs un Sorans bija kļuvuši nešķirami. Visu dienu abi tikai laidelējās apkārt ar saviem vēja diskiem un šķita aizmirsuši visu pārējo pasauli. Tomēr skriešanās ar diskiem nebija izrādījusies izklaide vien. Sedrs pat iemēģināja roku vēja stipruma mainīšanā. Tiesa, viņa panākumi šajā jomā nebija nekādi dižie, jo, kā paskaidroja Sorans, lai valdītu pār elementiem, ir nepieciešams īpašs rituāls, kas ļauj saplūst ar tiem.
Zefārs un Tamorals kopš paša rīta bija noslēpušies pils bibliotēkā, kur apsprieda Domhandas ūdeņu floru un faunu. Izrādījās, ka šejienes ūdeņos dzīvo daudz būtņu, kuras Jaunajā pasaulē tika uzskatītas par pasaku tēliem vai sen izmirušiem reliktiem. īpaši Zefāru ieinteresēja Dēmonu sala, kura atradās zem ūdens un kuru ieskāva spēka lauks, kas nejāva salas teritorijā ieplūst ūdenim un nodrošināja elpošanai nepieciešamo gaisu, iegūstot to no ūdenī izšķīdušā skābekļa.