Kamēr pārējie no saviem "dubultniekiem" mācījās, Obzāns bija nejauši nonācis sava "dubultnieka" skolotāja lomā. Krioms bija jaunākais elementu princis, un tādēļ viņam netrūka Zefāram tik raksturīgo bezgalīgo "kāpēc?" un "kā?". Jauneklis ar aizrautību mācījās zobenu cīņas un tuvcīņas paņēmienus un guva neticamus panākumus arī telepātijā un telekinēzē. Obzāns bija gandarīts. Tik talantīga skolnieka viņam nekad nebija bijis. Kā nu ne?! Krioms pārvaldīja tīro enerģiju zibeni. Tādēļ viņam, piemēram, nekādas grūtības neradīja jebkā materializēšana, kas bija vienas enerģijas pārvēršana citā.
Vēlāk pēcpusdienā, kad atvadījās ari pārējie un Readonā uzkavējās vairs tikai Meornira, Sorans, Tamorals un Ariks, ieradās gaidītie salojālu karotāji. To izskats vien nepieradušiem ļaudīm lika ieturēt distanci. Visi desmit salojāli bija gandrīz vienāda auguma, tērpušies melnās drānās, un viņu seju aizsedza melns sejsegs. Vienīgās atklātās ķermeņa vietas bija plaukstas un acis. Viņi bija ļoti nerunīgi. Kad Vihels painteresējās, vai viesiem ir īpašas vēlmes par istabām, kurās viņi tiks izmitināti, salojālu vadonis īsi noskaldīja:
- Jumts, sienas, grīda, nedaudz rīsu un zivis.
Šāds ziņojums samulsināja pat simt četrus gadus veco burvi, kas ilgajā mūžā bija piedzīvojis visdažādākos dīvaiņus.
Pievakarē Memetrijs uzaicināja cirmeniešus savā darbistabā. Beidzot viņam bija laiks, lai aprunātos par Suzannu un viņas ģimeni, turklāt Igrai ļoti kārojās redzēt leģendāro Zvaigžņu loku, par kuru viņa bija ļoti daudz dzirdējusi. Saudzīgi noglaudījusi slaveno priekšmetu, meitene prātoja, kā gan tas spējis pārtapt vienkāršā mednieka lokā. Lai gan Meornira Igru biedēja, tomēr tieši viņa šķita piemērotākā, lai izskaidrotu šo fenomenu. Saņēmusi drosmi, Igra uzrunāja valdnieci.
- Tas ir tādēļ, ka tā dēvētajos gudrajos priekšmetos mīt senu garu lauskas, Meornira veikli satvēra loku. Tās piesaista ar īpašu rituālu, un tad priekšmets klausa tikai noteiktai dzimtai. Zvaigžņu loku, tāpat kā Eksorandu un Akotala masku, spēj pakļaut tikai Tali. Parādi, Katrakan!
Laimīgs, ka var pakalpot savas sirds pavēlniecei, Katrakans paņēma no viņas rokām senča loku, un jau pēc mirkļa tas bija sarucis uz pusi kā mazais jātnieku loks. Vēl mirklis, un loks vairs nebija grezns, kokgriezumiem un dārgakmeņiem rotāts. Tas kļuva par vienkāršu, šķiet, mežā nogrieztu zaru, kam piesieta stiegra.
- Lai kā es censtos, turpināja Meornira, ar žestu parādot Katrakanam, ka nu jau paraugdemonstrējumu pietiks, manās rokās Zvaigžņu loks būs tāds, kādu to pēdējā reizē atstājis kāds Tais. Šis loks jūt Talu asinis. Tas, starp citu, ir ari ļoti noderīgi, lai atklātu viltvāržus.
- Bet vai tad tas nav pretrunā ar tavas valstības likumiem ieslēgt garu kādā priekšmetā, nevis ļaut tam mieru? Igra neslēpa savu mulsumu. To, ka aizgājēju mieru nedrīkst traucēt, zināja ikviens natūriķu zīdainis.
- Skaidri redzams, mīļā, ka tu neko nezini par manas valstības iekārtu, Meornira pasmaidīja, un Igrai nācās secināt, ka valdnieces smaids atbruņotu pat akmeni. Garu pasaule ir visai sarežģīta. Pie manis gari nokļūst dažādu iemeslu dēļ. Ja gars atstājis ķermeni tādēļ, ka ķermenis savu laiku ir nokalpojis, tad gars ir viengabalains un, kā es teiktu, veselīgs. Kādu laiku tas klejo pa manas valstības dārziem, lidz ir gatavs doties tālāk. Augstākie gari tad pievienojas pirmavotam. Tie, kas vēl nav sasnieguši briedumu, gaida savu laiku, lai atdzimtu jaunā ķermeni. Bet tie augstākie gari, kas vēlas turpināt kalpošanu citiem, gaida atļauju atdzimt. Tāds ir mans skolotājs Ermariels. Viņš jau sen būtu varējis doties pie pirmavota, taču izvēlas palikt. ŠI ir jau trešā viņa atgriešanās, jo viņa zināšanas šeit ir ļoti nepieciešamas.
Gari, kas nokauti kaujās, visbiežāk ilgi nevar pierast, ka viņu miesiskā dzīve ir beigusies. Tā ir mana lielākā rūpe. Taču ir ari gari, kas nošķirti no saviem ķermeņiem ar Nāves Vārdu. Šie gari visbiežāk sašķist sīkās lauskās, veidojot tādu kā putekļu joslu pie manas valstības vārtiem. Tie nav pat gari, tādēļ nespēj iekļūt Garu valstībā. Dažas no šādām lauskām tu pazīsti pati, vai ne? Redzi nu! Tieši tās tad ari tiek piesaistītas gudrajiem priekšmetiem. Starpība starp tevi un Zvaigžņu loku ir tā, ka tev
ir savs gars un lauska tevi ir izvēlējusies pati, nevis rituālā piesaukta.
* * *
Nakts cirmeniešus atkal pārsteidza ar murgiem par viņos mītošo dēmonu iepriekšējām dzīvēm. Visi kā viens viņi izdzīvoja ciešanas, sāpes un mocības, kas cilvēkus bija pārvērtušas par šausminošiem dēmoniem, kuru sirdis bija satumsušas mūžīgo ciešanu dēļ. Igra sprieda, ka mocības likušas viņiem noslēpt savas būtības dzīlēs pēdējās cilvēcības atliekas, lai tā vieglāk pārciestu smago pārtapšanas posmu, kas bija maksa par viņu krišanu kārdinājumā.
Šorīt visi atkal pulcējās pārrunu zālē, lai kopā ar salojāliem apspriestu gaidāmo došanos uz Elkardonu, kad zālē ieslīdēja kāds karavīrs. Viņš kaut ko pačukstēja Memetrijam, un valdnieka seja pēkšņi satumsa.
- Draugi, viņš lēni piecēlās kājās un aplaida skatienu visiem klātesošajiem, ir notikusi liela nelaime. Izlūki ziņo, ka Mataau karapulks ir ceļā uz Malkoru. Viņi izgājuši no Elkardonas jau vakar no rīta. Tas nozīmē, ka šobrīd viņi ir pusceļā.
Ziņa šokēja visus. Bridi zālē valdīja klusums, kuru pārtrauca Katrakans.
- Es nesaprotu, kāds nelabais viņu dzen uz Malkoru?! Kas šim tur zudis?
- Šķiet, ka es gan saprotu, Obzāns piecēlās un sāka lēniem soļiem mērīt zāli no vienas sienas līdz otrai. Acīmredzot viņam ir kļuvis zināms, ka esam ieradušies, un tas, ka malkorieši devās pie viņa, lai pieprasītu Lizas izdošanu, ir licis Mataau vai Smagāram, kas ir viens un tas pats, nospriest, ka mēs esam Malkorā. Stingri ņemot, mēs varam tikt uzskatīti par Loredas ienaidniekiem, un Mataau grasās uzsākt karu pret saviem pavalstniekiem par nodevību.
- Tā tik vēl trūka, Igra smagi nopūtās. Tagad mūsu dēļ nāksies ciest pilnīgi nevainīgiem ļaudīm. Mēs nedrīkstam to pieļaut.
- Te nu es Igrai piekritu, Sedrs uzsita ar plaukstu pa galda virsmu. Mūsu dēļ jau tā ir bijis daudz ciešanu. Es uzskatu, ka mums jādodas talkā malkoriešiem. Turklāt, ja jau Smagārs izmanto Lizu kā ēsmu, viņš viņu droši vien būs paņēmis līdzi.
- Tas ir perversi, Zefārs ieminējās. Vest malkorieti pret malkoriešiem.
- Ko tu gribi no tāda… Katrakans nespēja atrast īsti piemērotu apzīmējumu, ar ko raksturot Mataau.
- …klīniskā kretīna, Zefārs nāca valdniekam talkā, un, neraugoties uz nopietno situāciju, vairāki zālē sēdošie iesmējās par tik trāpīgu raksturojumu.
- Nu tad ko, Sorans iepleta rokas. Jāiet sadot tam klīniskajam kretīnam pa muti, jāsavāc meitēns, un lieta darīta.
- Ja jau viss būtu tik vienkārši, nomurmināja Memetrijs. Ja šodien dosieties ceļā, pat ar visātrākajiem zirgiem Malkorā būsiet pēc vairākām dienām.
Sorans un Tamorals piedāvāja citu risinājumu. Tamorals varētu nobremzēt Malkoras upes straumi, Sorans nodrošinātu labu ceļavēju, un ar vienu no Memetrija tirgoņu kuģiem viņi divu dienu laikā nokļūtu Malkorā. Turklāt Tamorals apsolija ari lietus aizsegu, kas neļaus Mataau spiegiem ieraudzīt viņus ceļojam augšup pa upi.