Klau, mazā, viņš apņēmīgi sacīja. Es nezinu neko par tiem natūriķu pekstiņiem. Atvaino! Tomēr man šķiet, ka tas viss ir pilnīgas blēņas! Padomā pati! Ja tev kāds pirms daudziem gadiem ir noteicis, ka tu kļūsi par, nu… piemēram, par pasistu, uz smadzenēm kritušu slepkavu, vai tas nozīmē, ka tev tiešām jāņem cirvis un jāiet nobeigt pēc iespējas vairāk cilvēku?! Absurds! Liktenis, nolemtība tas viss ir māņi un tumsonigu ļautiņu izdomājums citu cilvēku kontrolēšanai. Negribu aizskart tavu cilvēku tradīcijas, taču šīs blēņas par likteni man šķiet pilnīgi stulbas. Cilvēks pats izvēlas savu ceļu. Ari tu vari izvēlēties, kā tev dzīvot tālāk. Es tikai paziņošu taviem vecākiem, ka tu esi dziva un ka viņi var tevi apciemot, ja vēlas. Sarunāts?
Ar skatienu cieši urbdamās Sedra acīs, Igra ilgi klusēja. Pēkšņi viņas acīs sariesās asaras, un meitene, cieši apvijusi rokas draugam ap kaklu, piekļāvās puiša augumam, meklējot patvērumu un aizsardzību.
Liona, iepirkšanās centrs modern, pēc dažām stundām
"Tu vari bēgt, bet tev nav kur slēpties," Obzāns sevī pasmīnēja. Viņš bija pilnībā atkopies un nu atkal spēja teleportēties. Bija pavisam skaidrs, ka viņš un pārējie kartē atzīmētie bija vajātājiem kā uz delnas, turpretī viņš bija akls.
"Nu labi, Smagār! Gan jau es tikšu galā arī ar to."
Tagad svarīgākais bija vairīties no klusām ieliņām un nomaļiem moteļiem. Vislabākā vieta, kur paslēpties no Smagāra asinssuņiem, bija kāds tūrisma objekts vai lielveikals, kur vienmēr ir daudz cilvēku. Vajātājiem tas neļautu pielavīties negaidīti, un tā viņam būtu nopietna priekšrocība: viņš laikus pamanītu Smagāra vīrus un pagūtu teleportēties. Starp Smega Smagāra kaujiniekiem nebija daudz cilvēku, kuri pārvalda maģiju tik augstā līmenī kā viņš. To spēja tikai Smagārs pats, taču skolotājs nekad neķēpājās ar šādiem jautājumiem. Ļoti svarīgi būtu atrast pārējos zobenvalžus, pirms to paguvuši vajātāji. Nedrīkst pieļaut, lai Cirmeņa mantojums nonāk pie Smagāra.
Visticamāk, Obzānam un citiem pa pēdām ir sūtīta Džona Lokpikera vienība. Tagad, kad Obzāns kritis nežēlastībā un padzīts no Ordeņa, Smagārs droši vien par savu tuvāko padoto izvēlēsies tieši Džonu.
"Kā nu ne," Obzāns nodomāja, "Džons taču tik ļoti nopūlējās, lai to panāktu. Tikai Džons varēja nodot mani Smagāram, un tikai viņš vienmēr centās nostumt mani malā."
Uz nelielo ciematiņu Kalē tuvumā Lokpikeri bija pārcēlušies no Duvras. Donam Lokpikeram bija piederējis visai veiksmīgs uzņēmums, taču viņš pārāk uzticējās savam brālēnam un partnerim Matiasam. Lokpikers vecākais nezināja, ka paša radinieks ir atkarīgs no elektroniskajām narkotikām. Matiass notrieca visu uzņēmuma īpašumu un iegrūda pamatīgos parādos arī Donu. Galu galā Lokpikeriem naudas pietika vien tam, lai pārceltos uz mazo ciematu, kur Džona māte Sāra bija no attālas radinieces mantojusi nelielu māju.
Obzāna dzimtajā ciematā turīgākie bija tie, kuriem piederēja pašiem sava māja un kāds divritenis sens pārvietošanās līdzeklis, kuru plaši izmantoja jau pirms Lielā Sprādziena. Tādēļ Lokpikeri šeit tīri labi iederējās. Pat pēc šejieniešu mērauklas viņi bija visai trūcīgi. Sārai Lokpikerei paveicās, un drīz pēc pārcelšanās viņa sāka strādāt vietējā hospitālī par slimnieku kopēju. Alga nebija liela, tomēr tas bija vairāk nekā nekas. Dons ilgāku laiku nevarēja atrast darbu, un visa ģimene iztika ar to, ko nopelnīja Sāra. Lai kaut cik palīdzētu Lokpikeriem (tā nu reiz šajā ciematā bija ierasts cits citam palīdzēja, kā nu spēja), vietējie sāka vērsties pie Dona kā grāmatveža. Neko daudz jau vietējie maksāt nevarēja, un nereti atlīdzība tika maksāta graudā, taču tas ļāva Donam justies labāk. Vismaz viņam nebija vairs jāsēž sievai uz kakla.
Džons bija kluss un diezgan slimīgs puišelis. Sākumā viņš vairījās no vietējiem bērniem, taču, kad Obzāns ņēma viņu savā aizbildnībā, pārējie mazo pieņēma. Diez vai kāds spētu pateikt, kādēļ tieši Obzāns bija kļuvis par vietējo bērnu vadoni. Neko īpašu viņš nedarīja. Dažas nevainīgas delverības kāds izbradāts lauks vai kaimiņu kaķa "safrizēšana" pat nepadarīja viņu par biedu pārējo bērnu vecākiem. Gluži pretēji. Vecāki bieži minēja Obzānu saviem bērniem par piemēru. Nebija tā, ka viņš būtu bijis pārlieku centīgs, taču, lai ko Obzāns darīja, viss viņam izdevās labāk nekā citiem. Ja runa bija par peldēšanu, Obzāns varēja aizpeldēt tālāk un ātrāk. Ja runa bija par niršanu, viņš spēja bez piepūles pavadīt zem ūdens pat trīs minūtes. Skriešanas sacensībās viņš bija ātrākais, lēkšanā tālākais vai augstākais. Tā it visā.
Sākumā Džons Obzāna aizbildnībā jutās labi, taču jau drīz viņš sāka ar savu aizbildni sacensties. Kad kāds to teica Obzānam, viņš par šādām aplamībām tikai pasmaidīja. Kādēļ gan kādam ar viņu būtu jāsacenšas? Un, galvenais, par ko? Bet Džonam aizbildņa auklēšanās kļuva nomācoša. Pat viņa vecāki drīz vien sāka ik uz soļa kladzināt: "Mācies no Obzāna!", "Dari kā Obzāns!", "Palūkojies taču uz Obzānu!".
Eļļu ugunij pielēja Florānsa. Meitene dzīvoja pavisam netālu, un, kad Džonam bija desmit gadu, viņš neprātīgi iemīlējās kaimiņienē, kas bija gadu vecāka. Taču Florānsa mazo britu puišeli pamanīja tikai tad, ja viņš stāvēja cieši līdzās visu apbrīnotajam un dievinātajam Obzānam. Kopš tā laika Džons kļuva neciešams. Viņš mēģināja kūdīt citus bērnus pret Obzānu, pina intrigas, sastrādāja kādus tiešām smagus nedarbus un darīja visu, lai tas izskatītos pēc Obzāna roku darba. Bet, lai kā Džons centās, Obzāns bija un palika visu mīlulis.
Kad Obzānam bija piecpadsmit un Džonam trīspadsmit gadu, mazajā ciematā notika kaut kas iepriekš nepieredzēts: kādudien ciemata centrālajā laukumā nolaidās žilbinoši zaļš Brabus. Nomalē, kur elegantākais transports bija pirkts, nevis paša samontēts divritenis, šāds brīnums nevarēja nepiesaistīt vispārēju uzmanību. Bet tad, kad no mirdzošā brīnuma izkāpa elegants kungs smaragdzaļā uzvalkā, no kura pa gabalu vēdīja lielas naudas smarža, vietējie zaudēja atlikušās runas spējas. Punktu uz "i" uzlika fakts, ka smalkais džentlmenis bija ieradies pie… Obzāna. Viņš aicināja puiku sev līdzi, piedāvājot viņam kļūt par izcilu sportistu. Vismaz tā elegantais vīrs sacīja Obzāna vecākiem. Pašam Obzānam viņš atklāja, ka aicina puisi pievienoties saviem karavīriem un kļūt par īstu bruņinieku.
Lai gan kopš Lielā Sprādziena bija pagājuši vairāki gadsimti un militāristi bija nepieciešami tikai kārtības nodrošināšanai un palīdzībai krīzes situācijās, puikas tik un tā sapņoja kļūt par dižiem karotājiem. Obzānam piedāvājums tīri labi patika, un, saņēmis vecāku svētību, puisis drīz vien bija gatavs doties ceļā. Taču, kad Obzāns jau grasījās kāpt mirdzošajā brīnummašīnā, kuras virzienā viņš pat elpoja ar cieņu, pie viņiem pieskrēja Džons un izmisīgi lūdzās kungam, lai tas ņem līdzi ari viņu. Smegs Smagārs noraidīja puišeli kā nekam nederīgu nieku. Viņš bija atbraucis pakaļ Obzānam, un tā tam bija jāpaliek. Bet Džons tik cieši ieķērās vīra bikšu starā, ka Obzānam neatlika nekas cits kā aizlikt par draugu kādu labu vārdu, lai lepnā kunga smalkajām ūzām nepienāktu nelabs gals. Apelējot pie tā, ka Džons viņam palīdzēs labāk iejusties jaunajā vietā, Obzāns drīz vien pierunāja Smagāru.