- Divās dienās Mataau jau būs izpļāvis teju vai visu Malkoru, ciniski iesmējās Meornira.
- Ja tev ir kāds labāks piedāvājums, Tamorals paraustīja plecus, tad runā. Cik es zinu, tad Loredas robežas nevar šķērsot ar teleportēšanos. Tas atļauts tikai tiem, kuriem šādu atļauju ir devis Rorikors. Ja esi kaut kur piedurknē noslēpusi šādu atļauju, pastāsti ari mums par to.
- Viena iespēja ir, Meornira turpināja, it kā nemaz nebūtu dzirdējusi Tamorala teikto. Tomēr man jābrīdina, ka tas būs diezgan nepatīkami. Mēs varam izmantot laika loku.
- Laika loku?! vienā balsī iesaucās Sedrs un Zefārs.
- Mums ir jāatgriežas laikā, kad Malkora vēl nebija Loredas daļa, valdniece turpināja, bungojot ar pirkstiem pa galdu. Bija redzams, ka viņu kaitina, ja kāds viņu pārtrauc. Tad mēs varēsim teleportēties Malkorā un atgriezties šodienā. Kā jau teicu, tas būs nepatīkami, jo visa pārvietošanās notiks vienā mirklī.
- Mēs ieradīsimies Malkorā, pirms tā tika iekarota? Heinriha acīs iemirdzējās neparastas uguntiņas. Tad mēs varētu…
- Nē, nevarētu! Meorniras matus atkal sapurināja citiem nejūtams vējš. Ar laiku nemēdz jokot, jaunekli! Es saprotu, ka tu ļoti vēlētos sastapt tēvu. Bet iztēlojies, ka pie tevis tagad pienāktu tava vecuma jauneklis un paziņotu, ka viņš ir tavs dēls! Šādi pekstiņi mēdz dārgi maksāt.
-Ja pareizi saprotu, bikli ierunājās Igra, šāda darbība tik un tā ir iejaukšanās laikā. Vai tas nenozīmē, ka mēs tiksim sodīti ar laika cilpu?
- To atstāj manā ziņā, meitēn, Meornira ar rokas mājienu pielika punktu Igras raizēm. Man ar Pareģi ir īpašas attiecības. Ja kāds arī tiks sodīts, tad tā būšu es.
Tika nolemts, ka ceļā dosies cirmenieši, Heinrihs, salojāli un Džulians. Viņa pievienošanās bija obligāta Meorniras prasība, jo viņa uzstāja, ka nedrīkst paļauties tikai uz Obzāna spējām. Rorikors bija neprognozējams, un pastāvēja iespēja, ka būs nepieciešams vairāk nekā viena burvja spēks.
- Vihel! piecēlusies, lai pirms sarežģītās darbības nedaudz atpūstos, Meornira vērsās pie vecā burvja. Sarūpē, lūdzu, šiem neprāšiem piemērotu bruņojumu.
- Tas nav nepieciešams, klusi nomurmināja Obzāns.
- Pārgalvība ir atvedusi uz manu valstību ne vienu vien dižāku karotāju, Meorniras acis ledaini mirdzēja un mati niknumā plīvoja kā viesulī. Tev darāms svarīgs darbs, cirmeniet, un diez vai tu to spēsi, ja būsi sakapāts gabalos.
- Visu cieņu, valdniec, Obzāns paklanījās, izrādot godu, bet mums tas tiešām nav vajadzīgs. Ir Vārdi, kas spēj pasargāt no ievainojumiem tāpat kā bruņas.
- Vārdi?! Meornira neticīgi pasmīnēja. Ja tādi Vārdi būtu, vai tiešām tu domā, ka es tos nezinātu? Vihel! Vai esi dzirdējis par šādiem Vārdiem?
Burvis papurināja galvu. Ari Džulians un Alevina neko tādu nebija dzirdējuši.
- Tomēr, valdniec, Obzāns uzstāja, šādi Vārdi pastāv.
- Pierādi! Meornira pavēlēja un, pastiepusi roku, uzsauca: Zobenu!
Trīsošiem pirkstiem Katrakans izvilka no maksts savu zobenu un pazemīgi ielika tā rokturi Meorniras plaukstā. Uz mirkli aizvēris acis, Obzāns izsaucās: "Danoj fehra!" ("Radi bruņas!")
Nostājies Meorniras priekšā bez mazākās baiļu un šaubu ēnas sejā, Obzāns iepleta rokas, atsedzot ķermeni cirtieniem. Un Meornira nekavējās. Viņa cirta, cirta un cirta, tomēr neviens cirtiens nespēja cirmenietim kaitēt. Atvēzējusies no visa spēka, valdniece raidīja cirtienu pret kareivja kaklu. Pēc visiem dabas likumiem Obzāna galvai bija jāaizripo pāri visai zālei, bet viņš tikai nedaudz sagrīļojās trieciena ietekmē.
- Arī šeit tu esi neievainojams? Meornira pielika zobena smaili kareivim pie pakakles un Obzāns instinktīvi parāvās atpakaļ.
- Diemžēl ne, valdniec, viņš paskaidroja. Arī zemāk par ceļiem šie Vārdi aizsardzību nenodrošina, un zemāk par elkoņiem rokas ir neaizsargātas.
- Kas tev iemācīja šos Vārdus, cilvēk? nometusi zobenu uz galda kā vecu krāmu, Meornira ar savām ledaini zilajām acīm urbās Obzānā.
- Mans skolotājs, zaļais cirmenietis Smegs Smagārs, Obzāns godbijīgi nolieca galvu.
- Tad es zinu, no kuras puses pūš vēji, Meorniras seja sadrūma. Sarūpējiet roku un stilbu bruņas! Ari par savām galvām parūpējieties!
* * *
Jau otro dienu Firistra novēroja pili. Visu iepriekšējo dienu, pārģērbusies par dārznieka palīgu, viņa bija laistījusi puķes un pildījusi tā aprobežotā vira rīkojumus, cerot notvert kādu no Cirmeņa izvēlētajiem vienu. Bet viņi visu laiku bija kopā ar citiem, un Firistrai lieks troksnis nebija vajadzīgs. Atrodoties tik tuvu kristāliem, viņa izjuta nevaldāmas alkas atkal pieskarties tiem, sajust to spēku ieplūstam sevi.
Pēc pilnīgi nelietderīgi aizvadītās dienas Firistra mēģināja nakti ielavīties pilī, taču ari tad cieta sakāvi. Viņai pat bija izdevies atrast neaizslēgtas durvis, kas, spriežot pēc visa, veda uz kādām palīgtelpām, taču Firistrai neizdevās pa tām ieiet. Durvis atvērās, bet aiz tām bija neredzama siena. Acīmredzot te bija izmantota aizsargājoša maģija, kuru nespēja ietekmēt pat Vārdu atcelšana.
Viņa siroja ap pili jau kopš agra rīta, taču neviens, izņemot saimes ļaudis, pils pagalmā neiznāca. Uz mirkli viņai izdevās ielūkoties pa vienu no logiem, aiz kuriem atradās plaša zāle. Bet tie ari bija visi viņas panākumi. Vāroties dusmās, viņa bija gatava satriekt pīšļos ikvienu, kas gadītos pa rokai. Tomēr Meistars bija licis rīkoties apdomīgi, un viņa nolēma gaidīt.
Malkoras robeža, tās pašas dienas vidus
Smagāram radās iespaids, ka Mataau pārāk ilgi ir dīki dzīvojis Elkardonā un nu vairs nespēj nociesties, kad beidzot tiks pie karošanas. Parasti karaspēks pārvietojās diezgan lēni, jo bija jārēķinās ar kājniekiem un kaujas tehniku. Bet šoreiz viss bija citādi. Mataau lika kājniekiem pārvietoties rikšos, nerēķinoties ar to, ka smagās bruņas neļauj cilvēkiem kustēties tik veikli, kā gribētos. Nakts atpūtu viņš saīsināja, cik vien tas bija iespējams. Armija turpināja ceļu, līdz izzuda pēdējie gaismas stari, un nometne tika slieta jau dziļā tumsā. Līdz ar pirmo gaismas svīdumu viņi atsāka ceļu, un Smagāram bija aizdomas, ka viri pat nav paguvuši pabrokastot. Drīz viņi noķēra provīzijas pajūgus un, ēnām kļūstot pavisam īsām, jau bija pie Malkoras robežām.
Malkoriešu izlūki savus pienākumus bija pildījuši godam. Jau pa gabalu bija redzams, ka prāvs pulks bruņotu malkoriešu sagaida viņus pie valsts robežas. Spēki gan nebija lieli, bet tie droši vien bija tikai sagaidītāji.
Izjājis priekšā saviem karavīriem, Mataau valdonīgā balsī pieprasīja, lai malkorieši izdod viņam valsts ienaidniekus, draudot pretējā gadījumā noslaucīt no zemes virsas visu Malkoru. Šāda rīcība liecināja par viņa dusmām un klaji norādīja, ka par saviem spēkiem viņš nav diez cik pārliecināts. Vismaz Smagārs šādu uzvedību uztvertu tieši tā.
- Valdniek, malkoriešu karavadonis teju vai atklāti ņirgājās par Mataau, par kādiem valsts ienaidniekiem ir runa? Visā Malkorā nav neviena, kas nebūtu zvērējis tev paklausību, kā to prasa tavi likumi.
- Nekļūsti bezkaunīgs, kraupainais suns! Mataau kliedza. Ja līdz pusnaktij neizdosi man cirmeniešus, tavi ļaudis rītausmu nesagaidīs!
- Valdniekam kāds laikam stāstījis senās leģendas, virsnieks tēlotā pazemībā ieminējās. Visi labi zina, ka Cirmeņa karotāji ir tikai vecu sievu pasakas, kas tiek stāstītas mazuļiem. Ja vēlies, vari pārbaudīt pats.