- Esmu runājis, un mans vārds ir likums, krupi! Ej un pasaki saviem maršaliem, lai pieņem lēmumu cirmenieši vai jūsu ļaudis.
Pievilcis pavadu, Mataau strauji pagrieza zirgu un pavēlēja sliet nometni. Nogaidījis mirkli, Smagārs pievienojās viņam un, neslēpjot savu sašutumu, atklāti izteica valdniekam visu, ko domāja par šādu izturēšanos.
- Aizveries, Smagār! Mataau uzbrēca. Man jau sāk šķist, ka tu te ar mani mēģini spēlēt kaut kādas spēlītes. Varbūt ir vēl kaut kas, ko tu man esi noklusējis vai uzskatījis par mazsvarīgu, ko?
- Es tikai saku, ka tavas dusmas liks malkoriešiem domāt, ka esi vājš, Smagārs nezaudēja mieru. Turklāt tu noliki ultimāta laiku uz pusnakti, bet līdz tam tavi vīri vēl nebūs gatavi cīņai. Pusotru dienu viņi pārvietojās skriešus un ir noguruši.
- Nemāci mani! diktators norēcās un iecirta piešus zirgam sānos.
"Kas ar viņu notiek?" prātoja Smagārs. Viņš pazina Mataau jau tad,
kad valdnieks vēl bija tikai maršals. Agrāk šis vīrs pat nelielās akcijās izrādīja militāru tālredzību, un daži viņu uzskatīja par spožu kaujas plānotāju. Bet tagad viņš uzvedās kā pārgalvīgs puišelis vai cilvēks, kas tīši triecas pretī savai nāvei.
Nokāpis no zirga, Smagārs palūkojās uz Malkoras līdzenumu, aiz kura slējās Sriefas plakankalne. Pēdējo reizi viņš šeit bija Malkoras aplenkuma laikā kopā ar Loredas karaspēku. Nācās atzīt, ka nekas nebija mainījies. Tie paši kalni, upe, lauki.
Savādi šķita, ka Smagārs nejuta gredzena iekšējo vibrāciju, kura parasti liecināja par Obzāna tuvumu. Vai varētu būt, ka viņš ir kļūdījies un cirmeniešu šeit nemaz nav? Ja tā, tad viņš pieļauj milzīgu kļūdu, un tas noteikti nebūtu tas, ko viņš bija solījis Meistaram. Uzbrukt pilsētai, kas nav devusi patvērumu ienaidniekiem, būtu netaisnigi. Ko tad, ja malkoriešiem nav ko izdot? Mataau ar šādu atbildi nebūs mierā un uzbruks. Vai viņam bija pa spēkam novērst šo uzbrukumu? Diez vai viņam izdotos vest pie prāta šo Pamplonas vērsi, kas bija gatavs saplosīt ikvienu, kas vien pagadīsies viņam zem kājām.
"Vai es vispār esmu uz pareizā ceļa?" pirmo reizi kopš savas kalpošanas sākuma Smagārs nebija pārliecināts par sevi.
Mieru nelika arī Meistara pēdējās sarunas laikā sacītais. Vai viņš bija kaut ko palaidis garām? Nē, noteikti ne! Viņš zināja katru Kranoka pareģojuma vārdu.
Pie saltas jūras ziemeļos tālu
No miega mosties ir Kaleakam lemts,
Bet atrasts tas tiks dūmu vālos,
Kur acu gaismas mirdzums tam tiks ņemts.
Smieklīgi! Ja tā padomā, tas gandrīz izklausījās kā viņa biogrāfija. Dzimis Norvēģijā pie jūras, dūmu vālos zaudējis redzi…
Par taisnību tas cīnīsies, kā pratīs, Un daudzu ļaužu skolotājs viņš būs. Bet galveno tas nesapratīs, Par sāpju iemeslu viņš kļūs.
Kopš ieguvis zobenu un zvērējis uzticību Odinam, kas caur Meistaru uzrunāja viņa garu, viņš bija veltījis sevi tikai cīņai par taisnīgumu. Jā, viņam bija daudz skolnieku un sekotāju. Bet tās muļķības par "sāpju iemeslu"… Lai gan tie, kas bija krituši no viņa rokas, noteikti uzskatīja viņu par savu ciešanu cēloni. Vai viņš tiešām bija Kaleaka gara lauskas iemiesojums?
Lai zini: meklējumos dodoties, Tu viņu vārdos labi ieklausies!
Vispār pilnīgs absurds! Kādos vārdos? Viņš visos timekļa meklētājos bija izmeklējies ļautiņus, kas runātu kaut ko par Cirmeņu, tā zobeniem, kristāliem vai kaut ko ar šo visu saistītu. Bet nekā!
"Ne jau vienmēr tumsā taustās tas, kuram nav lāpas, Smeg Smagār," viņš atgādināja sev Meistara vārdus.
Smagārs! Ak nē! Kā viņš varēja to nepamanīt? Viņš taču pats vienmēr bija jokojis par šo sakritību. Smagārs un Smaragda Ordenis. Sasodīts! Un Obzāns ieguva obsidiāna zobenu pēc Meistara rīkojuma. Smagārs vienmēr bija domājis, ka Meistars tikai vēlas, lai zobens būtu viņa redzeslokā.
"Un tas kruķis ir Safrolo," viņš jutās kā vēlreiz atguvis redzi. "Safrolo un safīrs tiešām skan līdzīgi."
Ari dimanta zobens šajā sistēmā iederējās. Džons bija noskaidrojis, ka šis zobens nonācis pie gaisa kurjera Sedra Demāna. Nekādu ziņu nebija vienīgi par rubina zobenvaldi. Skaidrs bija tas, ka pirmo reizi tas manīts Skotijā līdzās Demānam. Un Džona atmiņās par kautiņu Lionā bija kaut kāds sievišķis.
"Droši vien Demānam ir draudzenīte," Smagārs pasmaidīja. "Cirmens bija rubīnu iedāvinājis Leotrai. Tagad atkal tas nonācis sievišķa rokās. Kurš niekkalbis uzticētu misiju sievietei? Nodevīgāku būtņu nav visā pasaulē. Ja nu tādā ir atdzimis Telokhols?"
Readonas pils, pēc brīža
Lai grupas ierašanos Malkorā padarītu mazāk pamanāmu, Vihels visiem ceļiniekiem bija sarūpējis apmetņus, kas ļāva nosegt bruņojumu. Negribīgi tos pieņēma arī salojāli, un nu visi bija sapulcējušies pils saimniecības pagalmā. Meornira uzstāja, ka vietai, no kuras viņi dosies ceļā, jābūt pēc iespējas mazāk apmeklētai, lai pārcelšanās vairāk nekā trīsdesmit gadus senā pagātnē neizraisītu sekas. Par līdzīgu lokāciju galamērķi ieminējās ari Sorans. Nebūtu prātīgi, ja viņi pēkšņi parādītos kaut kur Sriefas ielās. Jau tā tik prāva svešinieku pulciņa klejošana pa valsti, pie kuras robežām drīz ieradīsies naidīgs karaspēks, varēja radīt problēmas.
- Sargiet sevi, un gaidīsim jūs atgriežamies, Memetrijs cieši apskāva cirmeniešus.
Alevina apskāva Igru tik cieši, ka meitenei aizrāvās elpa. Pat puiciskais Katrakans atvadījās no jaunajiem draugiem sev neraksturīgi nopietni, un, kad Meornira atvadoties noskūpstīja jaunekli uz pieres, viņa seja kļuva sarkanāka par Igras zobenu.
Meornira lika visiem sadoties rokās un izveidot noslēgtu apli. Nostājusies tā vidū, viņa jau sagatavojās laika lokam, kad tika rupji pārtraukta.
- Es iešu jums līdzi, pēkšņi iesaucās Sorans.
- Vai tas ir kāds joks?! Meornira veltīja viņam iznīcinošu skatienu.
- Vai izskatās, ka es jokoju? Sorans šoreiz tiešām bija neparasti nopietns. Kā viņi atgriezīsies, ko? Par to kāds ir padomājis? Varbūt tu viņus gaidīsi kaut kur Malkoras kalnos, lai atvestu visus atpakaļ? Viņiem nepieciešams kāds, kurš pazītu Malkoru. Kurš, tavuprāt, pazīst Malkoru labāk par vēju? Tu mūs nogādāsi turp, bet es, kad viss būs galā, teleportēšu visus līdz Loredas robežai, lai uz diska pārceltu viņus pāri mūrim.
- Tas varētu noderēt, mirkli apdomājusies, Meornira piekrita, un ceļinieku grupa kļuva par vienu cilvēku lielāka.
Sriefas nomale, pēc brīža
Tas bija tiešām briesmīgi. Tiklīdz dedzinošā raustīšana, izplūšana un atkal savienošanās bija beigusies, Igra juta, ka zeme viņai zem kājām bīstami sašūpojas. Meklējot atbalstu, meitene pieķērās tuvākajai rokai, kuru spēja uztaustīt. Kaut kur pakrūtē iespiedās derdzīgs kamols, kurš uzstājīgi pieprasīja, lai to laiž laukā. Atvērusi acis, viņa steigšus meklēja tuvāko kluso stūrīti, lai atrisinātu sāpīgo jautājumu. Skaņas liecināja, ka līdzīgas problēmas ir piemeklējušas ari citus viņas biedrus.
Meornira bija pacietīgi gaidījusi, līdz mirstīgie tiks galā ar ķermeņa protestu pret strauju pārvietošanos laikā un telpā. Tagad, kad visi ceļinieki bija daudzmaz atguvušies, garu valdniecei pienāca laiks atvadīties.
- Pacentieties pārāk nepapildināt manas valstības iemītnieku skaitu, valdniece skumji uzlūkoja cirmeniešus. Lai gan bez tā, protams, neiztikt.