Pamājusi atvadu sveicienu, Meornira vispirms ļāva izgaist savam fiziskajam ķermenim, un tad kā migla izzuda ari viņas gars. Vēl īsu mirkli vietā, kur valdniece bija stāvējusi, gaiss ņirbēja, saglabājot Meorniras ķermeņa aprises. Nu no viņas vairs nebija ne vēsts.
- Sāpīgākais jautājums šobrīd ir tas, kā nokļūt pie Raveka un nepieļaut, lai mūs notur par Mataau spiegiem, Igra domīgi ieminējās.
- Paļausimies uz veiksmi, uzmundrinoši iesmējās Sorans. Ja nekļūdos, mēs neesam pārāk tālu no pils. ŠI šķērsiela ved uz Sriefas galveno ielu. Ejam uz pili, un lai notiek, kam jānotiek.
To nu diez vai varēja nosaukt par spožu domu, taču nekā labāka viņiem nebija. Pat ja viņus apcietinātu kā spiegus, tas tomēr ļautu nokļūt pilī, kas ari bija viņu mērķis.
Sriefa nebija liela pilsēta. Drīzāk to varēja saukt par Malkoras fortu. Pat lēnā pastaigas solī ejot, pilsētu būtu iespējams šķērsot divu triju stundu laikā. Lielākā daļa malkoriešu mitinājās Malkoras līdzenumā un kalnos.
Paslēpusies zem kapuces, Igra slepus palūkojās apkārt. Bija acīm redzams, ka pilsēta vēl ne tik sen ir smagi cietusi. Lielākā daļa ēku bija vecas, laikazoba sagrauztas un kaut kā salāpītas. Vairākām mājām logi bija aizsisti ar dēļiem. Kaltie bruģakmeņi, kas veidoja galvenās ielas segumu, liecināja, ka Sriefā pieredzēti ari labāki laiki. Tālumā vīdošie pilsētas mūri vēstīja, ka to galvenais uzdevums savulaik ir bijis pasargāt Malkoras ļaudis no dažādām dabas kataklizmām, nevis no naidīgu spēku uzbrukumiem. Tam Sriefas mūri noteikti bija pārāk zemi.
No galvenās ielas pavērās skats uz kalniem, kas ieskāva Malkoru no visām pusēm, atstājot tikai šauru aizu ziemeļaustrumos, kur šobrīd pulcējās Loredas armija. Otra vieta, caur kuru varēja iekļūt valstī, bija Malkoras upe, kas sadalīja to divās daļās. Ja Sriefu varētu šķērsot dažās stundās, tad pašas Malkoras šķērsošanai būtu nepieciešamas labi ja divas, augstākais, trīs dienas.
Meitenei radās iespaids, ka savulaik šajā vietā ir noticis kaut kas visai briesmīgs. Sriefas plakankalne kaut kā neiederējās bļodai līdzīgajā Malkoras kalnu grēdā. It kā šī plakankalne te būtu nolikta tīšām, nevis radusies dabiski. No visām pusēm plakankalnei bija stāvas kraujas, un tikai uz upes pusi veda samērā stāva nogāze, kas tika izmantota ari kā ceļš uz pilsētu. Ja tās nebūtu, lai nokļūtu pilsētā, vajadzētu liftu vai līdzīgu pacelšanas mehānismu.
Igra atzina, ka no lauksaimniecības viedokļa Malkoras stāvoklis bija ļoti izdevīgs. Kalni aizsargāja laukus no vējiem, nodrošināja ar kūstošo sniegu ūdeņiem, bet upe nelāva laukiem pārplūst. Izvērtējot apstākļus, meitenei šķita neparasti, ka Loredai vispār ir izdevies iekarot šo valsti, jo tā spētu dzīvot pilnīgi autonomi. Malkorai bija visi nepieciešamie resursi: raktuves, lauki, upe… Tomēr tieši šie apstākļi mazo un pārtikušo valsti padarīja par iekārojamāko kumosu tās milzīgajam kaimiņam.
Neliels ielas līkums, un ceļinieku skatieni atdūrās pret Sriefas pils nomelnējušajiem mūriem. Te jau sen nebija veikti nekādi remonta un uzlabošanas darbi. Uz vecajiem akmeņiem vēl aizvien bija manāmas ienaidnieka raidīto degošo bultu un arī lielāku šāviņu pēdas. Šo pili noteikti nevarēja ne salīdzināt ar Readonas pils izsmalcināto arhitektūru.
Acīmredzot Sriefā vairāk tika domāts par praktiskumu, nevis izskatu.
* * *
Ieraugot gandrīz divus desmitus svešinieku, pilsētas iemītnieki centās pēc iespējas ātrāk nozust pieticīgajos mājokļos. Ielās patrulējošās karavīru vienības nez kādēļ nepievērsa viņiem nekādu uzmanību. Karavīrus vairāk interesēja ar smilšu maisiem piekrauti rati, kas smagi ripoja pils virzienā.
Tomēr viena karavīru vienība nolēma noskaidrot, kas svešajiem darāms pilsētā, kura gatavojās uzbrukumam. Skarbs uzsauciens "Stāt!" lika mazajai vienībai sastingt. No visām pusēm viņus ielenca ar pīķiem un āvām bruņojušies karavīri.
Mēs nākam ar mieru, Heinrihs noteica klusā, nosvērtā balsī un ar ātru rokas kustību noņēma kapuci, atsedzot seju. Es, Malkoras Gjaraha dēls, un mani draugi, Cirmeņa karotāji un salojāli, nākam pie maršala Raveka.
Karavīru vienības komandieris vērīgi ielūkojās jaunekļa sejā. Uz mirkli viņa acis pazibēja šaubas. Šķita, ka viņš pārdomā, kādu lēmumu pieņemt. Bridi svārstījies, viņš lika kareivjiem turēt svešiniekus aplenktus un pamāja, norādot, ka atnācējiem ir jāseko viņam. Obzāns klusibā apbrīnoja Heinriha reakciju un nopriecājās, ka šajā situācijā jauneklis izrādījis apskaužamu attapību un pat nedaudz pārgalvīgu drosmi.
Vēl dažas minūtes, un neparastā procesija sasniedza pils pagalmu, kur komandieris atstāja svešiniekus kareivju uzraudzībā un pats devās pilī, lai ziņotu par notikušo. Obzānam šķita, ka karavīrs pili kavējas veselu mūžību. Laiks ritēja, Mataau spēki jau droši vien bija tuvu, bet viņi te stāv un gaida.
Beidzot pils durvis atvērās un tajās parādījās Raveks, kurš mēģināja būt laipns, pat neraugoties uz visai neparasto situāciju.
-Jums nu gan nevajadzēja šeit tagad rādīties, maršala balsi skanēja pārmetums.
- Paldies, ceļojums bija patīkams, iesmējās Sorans, labi, ka apjautājies. Ari mēs priecājamies tevi atkal satikt.
- Neņem ļaunā, Soran, malkorietis samulsa, tomēr jūs esat pēdējie, kuriem šeit tagad bija jāuzrodas. Mataau ieradās, lai pieprasītu cirmeniešu izdošanu. Mēs jau domājām ielaist viņu pašu pilsētā, lai meklē to, kā šeit nav. Ko lai iesākam tagad?
- Naivi domāt, nomurmināja Sedrs, ka tas lops būtu nācis un kaut ko meklējis. Ja nebūtu ko izdot, ar jums būtu cauri. Tagad vismaz ir izdodamie.
Saņēmis pamatīgu dunku sānos, Sedrs saprata, ka viņa neveiksmīgais joks patiesībā ir izklausījies kā aizvainojums malkoriešiem, un mēģināja teikto vērst par labu.
- Vai mēs tā ari stāvēsim šeit un tērzēsim par laikapstākļiem vai tomēr ķersimies pie lietas un domāsim, kā sadot tam draņķim pa pakaļu? viņš pasmaidīja.
- Protams, protams, Raveks attapa un, pagājis malā, aicināja viesus pilī. Nāciet man līdzi!
Brīdi līkumojuši pa pils gaiteņiem, ceļinieki nonāca plašā zālē, kurā uzturējās kāds ducis vīru un sieviešu. Spriežot pēc viņu apģērba, tie bija kaujas vienību komandieri vai pat augstāka ranga virsnieki. Uz ovāla galda, kas atradās zāles viduci, bija izklātas kartes un rasējumi. Bez liekiem vārdiem bija skaidrs, ka cirmeniešu ierašanās ir pārtraukusi apspriedi par malkoriešu izredzēm šajā situācijā.
Pārsteigti un jautājoši skatieni pavadīja katru cirmeniešu kustību. Šādu pavērsienu gaidījis nebija neviens.
- Tas mošķis pieprasa izdot cirmeniešus? apsēžoties pie galda un nometot apmetni, Sedrs jautāja, nevēršoties ne pie viena konkrēta sarunbiedra. Šķita, ka viņš to jautā pats sev. Ko viņš iesāks, ja jūs nedosiet viņam prasīto?
- Tad viņš solās noslaucīt Malkoru no zemes virsas, drūmi noteica Raveks.
Obzāns palūkojās uz Sedru, un pēkšņi šis tik labi pazīstamais un visai kaitinošais jauneklis viņam šķita ļoti pārvērties. Puisis, kas vēl šorīt bija nekam nederīgs vējgrābslis, nu sēdēja Sriefas pils zālē kā apdomīgs un nobriedis vīrietis.
"Kas ar viņu noticis?" Obzāns prātoja. "Galvenais kad noticis?"
- Cik vīru ir Mataau? Sedrs turpināja izjautāt. Vai tiešām to jautāja viņš? Kaut kas viņā bija apmetis kūleni un lika domāt un rīkoties tā, kā Sedrs nekad nebūtu rīkojies.
- Cik redzēju, Raveks ziņoja, seši, varbūt septiņi tūkstoši.
- Jūsu spēki ir lielāki?
- Ja ceļ kājās visus, noteica maršals, varam sapulcēt divas reizes vairāk.