Mirkli Sedrs sēdēja klusēdams, lūkojās sev priekšā neko neredzošām acīm un domīgi bungoja ar labās rokas rādītājpirkstu pa galda malu. Negaidot viņš piecēlās un noskatīja visus zālē klātesošos.
- Esmu tikai viens no Cirmeņa karotājiem, viņš uzrunāja visus un nevienu, un Malkora ir tikai viena no daudzām Domhandas valstīm, par kuru es zinu visai maz. Tomēr man šķiet, ka Mataau ierašanās Malkorā nav nejauša. Ja nu tā ir malkoriešu lielā iespēja?! Ja nu to, ko tēvam neizdevās nosargāt, dēlam ir lemts atgūt? Man šķiet, ka Malkorai ir jāapsver iespēja stāties pretī diktatoram un atgūt savu valsti. Kaut kas liek man domāt, ka Heinriha klātbūtnei šeit ir simboliska nozīme.
Viņš jautājoši palūkojās uz Raveku un tad uz Heinrihu. Obzāns sajuta simpātijas pret iepriekš tik nenopietno un bezatbildīgo biedru. Pametis skatienu sāņus, viņš pamanīja, ka Igras acīs mirdz sajūsma. Ari Zefārs lūkojās jauneklī izbrīnā pavērtu muti. To nu no Sedra neviens nebija gaidījis.
Malkoriešu rindas pāršalca satraukta balsu murdoņa. Noskaņojums bija kāds nu kuram. Vieni uzskatīja, ka Sedrs mudina malkoriešus uz drošu pašnāvību, tomēr vairums sliecās domāt, ka Sedram ir taisnība.
- Iespējams, ka tas ir liktenis, domīgi ierunājās Heinrihs. Es piekrītu Sedram. Vai atceries, Ravek, ko tu pats man vēl nesen teici? Diktatora spēks slēpjas tam pakļauto ļaužu bailēs. Ja mūsu ir divreiz vairāk nekā lorediešu, kādēļ lai mēs klanītos tiem? Tikai tādēļ, ka Malkora ir Loredas kādreiz iekarota teritorija? Muļķības! Tikai bailes liedz malkoriešiem stāties pretī varmākam.
- Kaut kas tevis teiktajā noteikti ir, Raveks domīgi pakasīja pakausi. Taču, ja šāds lēmums tiek pieņemts, mums ir īpaši rūpīgi jāpārdomā, kā to paveikt. Laika mums nav daudz. Mataau ultimāts beidzas pusnakti.
- Tas nozīmē, ka mums ir veselas vienpadsmit stundas, lai sagatavotos, sparīgi noteica Sedrs. Izvērtēsim mūsu resursus! Man šķiet, ka no Sriefas un tuvākās apkārtnes drošā vietā ir jānogādā sirmgalvji, sievietes un bērni.
- Vai tad sievietes cirmenieši uzskata par kaut kādām vārgulēm? ciniski iejautājās kāda no malā stāvošajām jaunavām, kas bija ģērbusies piegulošā jātnieces tērpā.
Nopētījis runātāju no galvas līdz kājām, Sedrs jautājoši palūkojās uz Raveku.
- Pēc aplenkuma vīriešu bija palicis ļoti maz, maršals paskaidroja. Agrāk malkorietes vairāk uzmanības veltīja savām ģimenēm, bet tagad liela daļa sieviešu ir kļuvušas par karotājām. Komandiere Zaneka ir mūsu strēlnieču pulka vadone.
- Man nav nekādu iebildumu pret sievietēm kaujas laukā, Sedrs pievērsa Zanekai stingru skatienu, tomēr ne visas malkorietes šajā kaujā spēs ņemt rokās ieročus. Esmu pārliecināts, ka kādai ir ari jārūpējas par bērniem. Tādēļ drošībā ir jānogādā ikviens, kurš varētu ciest.
Šis priekšlikums guva atsaucību. Malkorieši atzina to par lielisku domu, un divi virsnieki devās projām, lai sāktu iedzīvotāju evakuēšanu.
- Vai Malkoras grēda ir pilnīgi droša un nepieejama? Sedrs jautāja, rūpīgi pētot karti.
- Ir vairākas pārejas, Raveks ar pirkstu iebakstīja dažās vietās kartē, taču tās ir pārāk šauras un nedrošas.
- Taču Mataau tās varētu izmantot, lai iesūtītu Malkorā kaujinieku vienības, vai ne?
Ravekam nācās atzīt, ka par to neviens nebija padomājis.
- Derētu izlūkot, vai tur jau kaut kas nekustas, prātoja Sedrs.
-Ja man kāds palīdzētu, ieminējās Džulians, es to varētu nokārtot.
Ermariels man iemācīja uz brīdi iziet no ķermeņa. Šādi es varētu pārlūkot grēdu. Tomēr man būtu nepieciešama palīdzība, lai varu atgriezties.
- Sedr-san, klusi ieminējās salojālu runasvīrs, kurš līdz šim vienīgais bija pa retam atvēris muti, mēs varētu izlūkot grēdu un, ja tur kāds ir, uzreiz atrisināt šo problēmu.
- Skan labi, Sedrs nopriecājās. Komandiere Zaneka! Ja piešķirsi šiem vīriem dažus simtus savu strēlnieču, viņas uzreiz varētu aizpildīt atbrīvotās vietas. Tā būtu vērā ņemama priekšrocība.
- Tagad, kad durvis aiz Zanekas un salojāliem aizvērās, Sedrs turpināja, mums noderētu vēl pārītis priekšrocību. Kā šodien uzzināju, Loredā nav iespējams ieteleportēties. Vai pastāv iespēja ar šādu aizsardzību nodrošināt ari Malkoru?
Džulians domīgi kasīja vaigu, kad viņam līdzās nostājās kalsna, apmēram piecdesmit gadus veca sieviete, kuras izskatu visai neparastu vērta pilnīgi sirmie mati. Viņas seja bija skarba, asiem vaibstiem, un brūnās acis šķita redzam cauri pat bieziem mūriem.
- Šādus Vārdus es zinu, viņas balss skanēja līdzīgi dobjam vārnas ķērcienam, taču man nekad nav pieticis spēka tos ilgi uzturēt. Ja Ermariela skolnieks man palīdzētu, mēs divatā mēģinātu izveidot aizsardzību apkārt visai Malkorai.
- Leina, Raveks bažīgi palūkojās uz sievieti, vai esi pārliecināta, ka tev tas nebūs par grūtu?
- Vienai noteikti, kopā ar dižena burvja skolnieku es to spēšu, burve pārliecinoši noskaldīja, un Džulians piekrītoši pamāja.
- Arī tas būtu nokārtots, Sedrs saberzēja rokas. Obzānam radās iespaids, ka viņam plānošana un izrīkošana sagādā kaut kādu īpašu baudu. Soran, cik daudz tu drīksti iesaistīties šajā pasākumā?
- Nu, brāl, princis noplātīja rokas, tu zini, ka es neesmu pilnibā pats par sevi noteicējs. Neņem ļaunā! Kā cilvēks es varu darīt, kas vien tīk. Bet sarīkot vienu krietnu vētru, lai aizpūstu to… kā tu, Zefār, teici? …ak jā, klīnisko kretīnu ar visiem viņa sumpurņiem tiešā ceļā uz Sornas tumšāko kaktu, to es nedrīkstu gan. Tādai izrādei man jāprasa atļauja Meistaram.
- To es tev nelūdzu, brāl, Sedrs beidzot pasmaidīja. Es te tā padomāju… Kā būtu, ja mēs daļu malkoriešu nogādātu Mataau aiz muguras un tā mīļi uzsistu šim uz pleca? Sak: sveiks, vecīt!
- To var! Sorans sajūsminājās kā bērns. Šitas lops mūs gaida tikai no Malkoras puses, bet mēs šim iesperam pa pakaļu. Man tas patīk!
- Kurš tad ies kopā ar aizmugures karotājiem? iejautājās Igra.
- Ja te neviens neiebilst, Sedrs ar pirkstu vilka pa karti, mēs ar Heinrihu un Obzānu paliktu Malkoras pusē, bet tu un Zefars ar malkoriešu pulku varētu palīdzēt no aizmugures. Lielu pulku sakaut nav viegli, ja vien to nesaskalda sīkās daļās. Mēs no priekšas spiestos viņu rindās kā ķilis, un jūs no aizmugures varētu darīt to pašu. Tā mēs lorediešu pulkus sašķeltu vismaz divās daļās. Leina ar Džulianu nodrošinātu, lai doma par aizmuguri neiešaujas prātā arī tam ar galvu slimajam mūdzim, garantējot, ka paši nedabūsim pa pakaļu.
- Ja ultimāta laiks izbeidzas pusnaktī, sarunai pievienojās Zefars,
- tas nozīmē, ka kaujai jānotiek visai apgrūtinātos apstākļos, proti, tumsā. Arī te mums noderētu kāda palīdzība.
- Nu, uz Gromenāru cerēt nevaram, iesmējās Igra.
- Bet uz darvas podiem gan, Zefārs viņas piebildi laida pār galvu.
- Vai malkoriešiem ir darvas krājumi?
Krājumi bija, lai gan ne pārāk lieli. Taču malkoriešu rīcībā bija vairāki duči kannu, kas pilnas ar eļļu, ko vietējie ieguva no saulespuķēm un liniem. Turklāt Sriefas noliktavās bija aizķērušās arī dažas mucas orku ugunsūdens. Uzņēmies vadīt sagatavošanās darbus, Zefars pieaicināja talkā vairākus virsniekus. Tika nolemts, ka darvu izmantos strēlnieču bultām, bet eļļu iepildīs mazākos traukos, kurus varētu mest ienaidnieka rindās. Zefars sprieda, ka ar eļļu aplietam kareivim darvā iemērkta un aizdedzināta bulta spētu nodarīt maksimālu kaitējumu. Orku brūvējumu Zefars noteica neaiztikt, jo tas varēšot noderēt vēlāk brūču apkopšanai.