- Malkora ir Loredas okupēta, Sedrs domīgi pabungoja ar pirkstu pa galdu, tātad šeit ir jābūt kādiem Loredas pārstāvjiem, vai ne?
- Likt Malkorā vietvaldi Mataau neuzskatīja par vajadzīgu, Raveks nicīgi iesmējās. Līgums bija Malkorai pārāk neizdevīgs, un līdz šim nevienam nepietika dūšas sacelties pret to. Sriefa ir pārītis nodokļu iekasētāju un rakstvežu, kā arī daži uzraugi, kuru uzdevums ir skatīties, lai malkorieši savās klētīs nenoslēpj kaut ko, kas pienākas Elkardonai. Pašlaik viņi tiek uzraudzīti viņu mājokļos. Negribējām, lai viņi uzzina, ka loredieši jau klauvē pie Malkoras durvīm.
- Nedomāju, ka uz uzraudzību vien vajadzētu paļauties, Sedrs sprieda. Nebūtu slikti, ja viņus varētu nobāzt kaut kur drošākā vietā, lai mums kāds nesāk elpot pakausī.
Pamājis vienam no virsniekiem, Raveks kaut ko pačukstēja kādam jauneklim, kas stāvēja pie loga netālu no maršala, un puisis steigšus devās projām.
- Tagad vissvarīgākais, noteica Sedrs, ar dūrēm atbalstoties pret galdu. Vai kāds ir manījis Mataau rindās meiteni?
- Diemžēl jā, Raveks apstiprināja. Es pats viņu redzēju.
- Neaizmirsīsim, ka mūsu svarīgākais uzdevums ir Lizas glābšana, Sedrs atgādināja. Tas nozīmē, ka līdz brīdim, kad būsim viņu izvilkuši no tās bedres, avangardam ir jācīnās ļoti prātīgi. Obzān! Kādi ir Smagāra kaujas paņēmieni?
- Labs jautājums, Obzāns nicīgi iesmējās. Varētu padomāt, ka es ar viņu kopā esmu iekarojis vai pusi pasaules. Es neesmu pat nevienā kaujas operācijā kopā ar viņu bijis. Zinu tikai to, ko man stāstījuši citi. Smagārs neesot no tiem vadoņiem, kas tupēs aizmugurē un skatīsies, kā krīt viņa ļaudis. Viņš ejot kopā ar vīriem pirmajās rindās.
- Šajā situācijā viņš, visticamāk, turēs sev blakus Lizu, kura kalpos viņam kā vairogs un ēsma, Sedrs sprieda.
- Tātad pirmajās rindās jābūt ari man un Džulianam, prātoja Obzāns. Turklāt es esmu vienīgais, kurš spēj stāties Smagāram pretī. Nokaut viņu nevar, bet es varētu turēt viņu pa gabalu no pārējiem. Kamēr viņš būs nodarbināts, viņam nebūs laika ari lietot Vārdus. Starp citu, mums jābūt prātīgiem, cīnoties ar Smagāra vīriem. Starp viņiem ir vēl daži Gjaraha skolnieki. Negribētos, lai viņiem nāktos ciest.
Tas tika ņemts vērā. Galvenie aspekti bija izspriesti, un nu atlika vairs tikai sagatavoties kaujai. Obzāns vēl aizvien nespēja aptvert, ka tieši Sedrs šajā situācijā bija uzņēmies iniciatīvu un tik pārdomāti izveidojis vienkāršu, bet efektīvu kaujas plānu. Varbūt viņā beidzot bija sācis mosties Cirmeņa gars?
No pārdomām Obzānu izrāva troksnis aiz zāles durvīm. Lielās ozolkoka durvis pēkšņi atsprāga vaļā, un pa tām savam vecumam neraksturīgi stingriem soļiem iesteidzās sirmgalvis, kuram pēc izskata noteikti nebija mazāk par astoņdesmit gadiem. Sirmie mati plīvoja soļu ritmā, bet augums, lai gan jau sācis sarukt, vēl aizvien bija salīdzinoši stalts. Virs mērķtiecīgi devās tieši pie Heinriha un strauji apstājās dažu soļu attālumā no jaunekļa. Cieši ielūkojies puiša sejā, virs pēkšņi saguma un instinktīvi taustījās pēc kāda atbalsta.
- Neticēju, ka man teikta patiesība, sirmgalvis atslīga viņam pasniegtajā krēslā un ar plaukstu aizsedza acis.
- Redzi nu, Vosjal, Raveks plati smaidīja. Es taču tev teicu, ka puika ir mats matā kā Gjarahs.
- Manu zēn, večuks pastiepa trīsošu roku pretī apmulsušajam Heinriham, vai ļausi vecam vīram tevi apskaut?
Kā atbalstu meklējot, Heinrihs palūkojās uz biedriem, taču viņi bija tikpat apmulsuši kā viņš. Tā vien šķita, ka vienīgie, kas saprot šeit notiekošo, ir malkorieši. Meklējot paskaidrojumus, jauneklis palūkojās uz Raveku.
- Nemulsini puiku, Vosjal, maršals iesmējās. Ej nu, Heinrih, sasveicinies ar savu vectēvu!
Raveka teiktajam bija sprādziena efekts. Jauneklis ar acīm urbās sirmgalvja sejā, meklējot tajā pazīstamus vaibstus, kas apliecinātu viņu radniecību. Ausīs kā gongs dunēja Raveka vārdi. No sirmgalvja sejas viņā raudzījās vecuma izbalinātas, pelēkzilas acis, kuru kaktiņos krājās asaras. Pakļaujoties iekšējam impulsam, jauneklis noslīga uz ceļgala un ļāva sirmgalvim sevi apskaut.
Vectēvs! Gjaraha tēvs! Kopš mātes bojāejas un Lizas nolaupīšanas Heinrihs bija juties vientuļš pat kopā ar draugiem. Visu šo laiku viņš vienkārši bija ļāvies straumei, kas nesa viņu pretī aizvien jauniem piedzīvojumiem, taču nebija juties piederīgs ne šiem notikumiem, ne cilvēkiem, ar kuriem kopā tos pārdzīvoja. Tagad liktenis viņam bija dāvājis ne vien iespēju izglābt māsu un atgūt savai tautai to, kas tai bija atņemts. Tagad viņš tiešām bija šeit piederīgs. Malkora bija viņa mājas.
Readona, pēc dažām stundām
Tā bija pilnīga nejaušība. Firistra mēģināja iejukt starp pils apkalpotājām, lai iekļūtu pilī vēl pirms nakts iestāšanās. Ielavījusies kādā ēkā, viņa bija sadabūjusi sev zemnieces drānas un jau devās uz pils kalpotāju durvīm, kad kāds viņu pasauca. Sastingusi kā kolonna, Firistra piesardzīgi palūkojās sāņus un apstulbusi palika stāvam.
- Neticu savām acīm, Katrakans iesaucās. Vai tiešām tā esi tu?!
- Sveiks, Katrakan, Firistra centās izvairīties no jaunekļa skatiena.
- Ko tu šeit dari? viņš apbēra meiteni ar jautājumiem. Kā klājas mājiniekiem? Kādēļ tu esi šādās drānās?
- Es… steigā viņai nenāca prātā neviens ticams izskaidrojums. Man… Ak, Katrakan! Es aizbēgu no mājām.
Izrādījās, ka Navandaram tīri labi padevās melošana. Kautrīgi nodūrusi skatienu, Firistra saraustīti pastāstīja Katrakanam, ka viņa aizbēgusi, lai dotos mācībā pie elfiem, jo vecāki kategoriski pret to iebilduši. Pat esot noskatījuši Firistrai vīru, kuru viņa nu nekādi nevēloties precēt. Meli iedarbojās nevainojami. Tali nekad nebija atbalstījuši norunātas laulības, un izglītošanās šajā ģimenē allaž tika uzskatīta par tiesībām, kas jāpiešķir ikvienam, kurš tiecas uz zinībām.
- Saulstariņ, jauneklis līdzjūtīgi apskāva bērnības draudzenes plecus. Man ļoti žēl, ka tavējie šādi izrīkojušies. Klau, es domāju, ka tu kādu laiku vari palikt pie mums, līdz izdomāsim, kā dabūt tevi pie elfiem. Ko tu par to saki?
- Nē, nē, Katrakan, Firistra sparīgi papurināja galvu. Es noteikti nevēlos tevi apgrūtināt. Es tikai dažas dienas pastrādāšu pilī, sapelnīšu naudu ceļam un došos tālāk.
- Par to nevar būt ne runas! Katrakans bija nepielūdzams, un tieši tas Firistrai bija vajadzīgs. Lai tu strādātu kā kalpone?! Izbeidz runāt muļķības!
"Viss sakārtojas labāk, nekā varētu vēlēties," Firistra gavilēja. "Tagad es palikšu pilī ar pašu valdnieku gādību, un te man cirmenieši būs pieejami visi un uzreiz."
Sriefa, īsi pirms pusnakts
Izņemot strēlnieces, kuras jau atradās uz kalnu pārejām un nogāzēm, pārējie Malkoras spēki pulcējās pie Sriefas pils un pilsētas galvenajā ielā. Karavīriem bija pievienojušies arī vairāki tūkstoši zemnieku, amatnieku un tirgotāju. Ikviens, kas spēja cīnīties, uzskatīja par goda lietu piedalīties šajā kaujā. Ziņa par Gjaraha dēla atgriešanos un Cirmeņa karotāju piedalīšanos iedvesmoja ļaudis beidzot patriekt lorediešus un pavēstīt viņiem, kurš ir saimnieks Malkorā.
- Mums ir lieliska iespēja radīt par sevi labu iespaidu, lūkojoties uz saviem tautiešiem, negaidot ieminējās Heinrihs. Diži daudz labuma gan no tā nebūs, bet dažs labs bikses pielaidīs.