- Nevelc garumā, Sorans bija ieintriģēts.
- Ja nu mēs liktu lorediešiem pretī nevis kādus divpadsmit vai trīspadsmit tūkstošus ļaužu, bet gan visus divdesmit?
- Kur tu rausi tādus spēkus? Sedrs apmulsa, bet Igra uzreiz saprata, par ko Heinrihs runā.
- Atskaties, Heinrihs pasmaidīja, un pēkšņi Soranam aiz muguras uzradās pabaisa izskata kareivis, kura sejā bija manāmas tikai divas mirdzošas acis. Tam nebija ne deguna, ne mutes, ne vaibstu.
- Kas, pie…?! izsaucās Sorans.
- Ilūzija, Heinrihs viltīgi pasmaidīja. Es varētu izveidot labu pulku šādu karavīru. Neesmu to agrāk mēģinājis, tādēļ nezinu, ko šie spēj. Bet paskats varētu būt visai iespaidīgs.
Sedrs ar pūlēm savaldījās, lai triumfējoši neiesauktos. Šāda priekšrocība viņam pat prātā nebija ienākusi. Pilnīgi pietiks, ja gan Malkoras pusē paliekošo, gan uz aizmuguri teleportējamo rindas tiktu dubultotas ar šādiem mošķiem. Turklāt tādus varētu palaist īstajiem karotājiem pa priekšu, lai uzķer pirmo sitienu. Tas būtiski mazinātu malkoriešu zaudējumus.
- Ir laiks, Raveks smagi nopūtās un atvēra durvis, kas veda uz pils balkona.
Skats no balkona pavērās elpu aizraujošs. Daudzgalvains pūlis pildīja pils laukumu. Nebija nevienas vietas, kur kāds nebūtu mēģinājis nostāties. Visi vēlējās redzēt leģendāros cirmeniešus. Ļaudis spiedās cieši cits pie cita, un visu acis bija pievērstas vienam punktam.
- Malkoras ļaudis! Raveks uzrunāja pūli. Šis ir nozīmīgs bridis, par kuru esam sapņojuši gadiem ilgi. Šodien apstākļu sakritība ir dāvājusi mums iespēju piepildīt šo sapni. Loredas spēki jau atkal pulcējas pie mūsu robežām, lai nospiestu mūs uz ceļiem. Taču šoreiz mēs neesam vieni un varam ne tikai patriekt diktatoru, bet ari atgūt mūsu brīvību, lai Malkora atkal kļūtu bagāta un plaukstoša valsts!
- Tautieši! Ravekam līdzās nostājās Heinrihs. Esmu dzimis tālu projām no Malkoras, bet mana sirds pieder mana tēva dzimtenei. Tur, ienaidnieka rindās, pret savu gribu atrodas mana māsa, Gjaraha meita. Mūsu kopīgs pienākums ir atsvabināt viņu un patriekt Mataau no Malkoras reizi par visām reizēm! Mūsu ir pietiekami daudz, un mēs spējam to paveikt!
Laukumā atskanēja urravas, un ļaudis, sitot pa vairogiem un žvadzinot ieročus, apliecināja gatavību sekot vadoņiem un doties kaujā, lai beidzot varētu savā zemē elpot brīvi.
Jau pievakarē no kalniem tika saņemta ziņa, ka salojāli ir likvidējuši piecas lorediešu vienības, kas mēģinājušas izvietoties austrumu nogāzē, lai nodrošinātu strēlnieču atbalstu. Malkoras strēlnieces veiksmīgi bija iekārtojušās atbrīvotajās pozīcijās, un nesen atgriezās rati, kas bija strēlniecēm piegādājuši darvu.
Vezumi ar eļļas podiem ari jau bija nogādāti pozīcijās. Tagad atlika tikai nogādāt ienaidnieka aizmugurē Igru un Zefaru. Sorans neriskēja tik lielu cilvēku skaitu teleportēt, tādēļ viņš izveidoja pagaidu portālu, kas karapulkus izveda dažu kilometru attālumā no aizas tieši aiz lorediešu nometnes robežām.
Heinriha izveidotās kareivju ilūzijas gan nedaudz biedēja malkoriešus, taču, kad viņš parādīja ļaudīm, ka tie ir pilnīgi nekaitīgi un, ja tiem trāpa ar zobenu, izgaist, cilvēki nomierinājās, lai gan centās turēties no šiem monstriem pa gabalu.
Kritiski palūkojies uz viņam sarūpēto zirgu, Sedrs domīgi pakasīja zodu un vērsās pie Sorana:
- Es zinu, ka tu nedrīksti iejaukties kā elementālis, bet kā būtu ar vienu vēja disku?
- Kāda runa?! Sorans uzsita draugam uz pleca. Satvēris Sedra roku, Sorans viņa plaukstā izveidoja nelielu virpuļviesullti. Tiklīdz tev tas vajadzīgs, palaid šito mazulīti uz zemes, un lieta darīta.
Apskāvis Heinrihu, vectēvs nespēja valdīt asaras. Bija smagi apzināties, ka tikko atgūtajam mazdēlam ir jādodas kaujā, kuras iznākums nevienam nebija zināms.
- Esi piesardzigs, manu puisīt, Vosjals bilda. Atved mājās māšeli!
- Neraizējies, vectēv, Heinrihs mierināja sirmo viru. Rīts vēl nebūs uzausis, kad mēs jau būsim atpakaļ.
Malkoras robeža, Šķelšanās 6998. gada pavasara otrā mēneša trešā ceturkšņa trešā diena
(17. aprīlis pēc Jaunās pasaules kalendāra)
Mēģinājums vēlreiz aprunāties ar Mataau un apelēt pie viņa saprāta cieta neveiksmi. Kā apmāts viņš bija nolēmis nopostīt nepakļāvīgo pundurvalstiņu, pat ja tas prasītu nesamērīgus upurus no pašu lorediešu puses. Šādam niknuma uzplūdam nebija nekāda saprātīga izskaidrojuma.
Smagārs nesaskatīja nekādu jēgu tik milzīgā un neattaisnotā riskā, kas varēja prasīt teju vai visu viņa viru bojāeju. Viņam bija citi mērķi, un par tiem viņš ari cīnīsies. Ja malkorieši nepiekritīs izdot zobenvalžus, viņš pacentīsies iztikt ar iespējami nelieliem zaudējumiem.
- Smaragda Ordeņa bruņinieki, sasaucis savus virsniekus, Smagārs vērsās pie tiem, mani draugi, mūsu ordeņa mērķis vienmēr ir bijusi un būs ciņa par taisnīgumu. Nodevējs Obzāns ir radis sev sabiedrotos un patvērumu Malkorā pie nodevēja Jirži tautiešiem. Kopā ar viņu šeit slēpjas vēl trīs viltvārži, kuri ir ieguvuši savā varā taisnības cīnītāja Cirmeņa leģendāros zobenus. Jūs zināt, cik svarigi šie zobeni ir mūsu cīņā par labāku un taisnīgāku pasauli. Mums bija nepieciešama lorda Mataau palīdzība, lai viņš kā Loredas valdnieks pieprasītu Obzāna un viņa lidzskrējēju izdošanu. Taču valdnieks ir apņēmies nepakļaušanās gadījumā nopostīt Malkoru, un tas noteikti nebūtu taisnīgi. Pat neraugoties uz to, ka šī valsts devusi patvērumu nodevējiem. Ne jau visi tās ļaudis ir atbildīgi par to. Mūsu mērķis ir tikai tie četri, kas sevi dēvē par Cirmeņa kareivjiem. Tādēļ sagatavojiet savus ļaudis, lai rīkojas apdomīgi un lieki neriskē. Jums jāsagūsta tie četri un dzīvi es uzsveru: DZĪVI! jānogādā pie manis. Par pārējo jums nav jārūpējas. Lai Mataau rīkojas, kā vēlas.
- Skolotāj, ieminējās Džons, lorda Mataau sūtnis paziņoja, ka mums esot jāstājas rindās kopā ar lorediešiem. Tas būtiski ierobežo mūsu iespējas sekot tikai mūsu mērķiem.
- Tad dodiet Mataau ierindniekus, Smagārs smagi nopūtās. Bet pabildiniet, lai lieki neriskē.
* * *
Beidzot viss bija sagatavots. Sedrs palūkojās pa labi un kalna nogāzē pamanīja vārgu uguntiņu. Iā bija viena no Malkoras strēlnieču vienībām, kas tikai gaidīja signālu, lai sāktu apšaudīt Loredas armiju ar aizdedzinātām bultām. Malkorieši bija izrādījušies visai attapīgi un no pērnā siena ķīpām bija sasējuši prāvus ruļļus. Aplējuši ar eļļu, malkorieši plānoja tos palaist no kalna, tā izraisot visai pamatīgu jūkli pretinieku rindās.
Sedram nācās atzīt, ka no strēlniecēm labums būs tikai līdz tuvcīņas sākumam, jo pēc tam šādā tumsā pastāvētu risks trāpīt savējiem. Zināmu uztraukumu viņā raisīja tas, ka salojāli vēl aizvien nebija atgriezušies. Viņi šajā kaujā lieti noderētu. Turklāt lieliski apmācītie kaujinieki varētu darboties pilnīgi autonomi, pamatīgi graujot lorediešu armiju no iekšpuses. Atlika cerēt, ka viņi pagūs.
Visvairāk viņu uztrauca Igra. Ja viņi cīnītos blakus, plecu pie pleca, Sedra prāts būtu daudz mierīgāks. Bet tagad viņa bija tālu projām, un viņam atlika paļauties uz Zefāru un viņa prasmēm. Ja nu ar draudzeni šajā kaujā notiks kaut kas nelāgs? Viņš nebūs turējis solījumu! Nebūs nosargājis Igru.
Kopš ierašanās Reksakas ciemā viņiem vairs nebija pat iegadījies brītiņš, lai mierīgi divatā aprunātos. Taču Sedram bija skaidrs, ka kaut kas ir noticis. Kopš tā vakara Igra bija sākusi uzvesties kaut kā citādi. Tad vēl tas Lodorjans. Sedrs nevarēja nedomāt par to, ko viņš bija sacījis atvadoties.