« "Sargi viņu kā paša dzīvību," tie paši vārdi, kurus pirms daudziem gadiem bija sacījis tumsnējais vīrs gadatirgū.
"Attopies, vecīt," Sedrs pārtrauca paša domu gājienu. "Tagad tev ir citas rūpes."
Tomēr… Ja varētu kaut vai domās pārmīt vēl kādu vārdu ar Igru. Taču domu saziņu Obzāns bija stingri aizliedzis. Viņš sacīja, ka Smagārs ir ļoti prasmīgs domu lasītājs un varētu uztvert viņu domas. Tas nebūtu vēlams. Vēl vairāk. Pēdējās stundas pirms kaujas Obzāns bija vaiga sviedros pūlējies iemācīt Sedram savu domu slēpšanu, jo Sedra domas šobrīd bija kara noslēpums. Ja Smagārs tām piekļūtu, visa malkoriešu stratēģija viņam būtu kā uz delnas.
Nobloķēt domas bija tikpat grūti kā nedomāt. Neskaitāmi "ja nu…" rosījās Sedra prātā kā satrakojušās, no spieta izbaidītas bites. Ja nu…
- Klau, viņš negaidot uzrunāja līdzās stāvošo Obzānu, ja nu ar mani kaut kas šajā kaujā noiet greizi, apsoli man…
Tas nebija viegli. Lai gan pēdējo dienu laikā Obzāns atkal un atkal bija apliecinājis, ka viņi ir biedri, ka viņi var paļauties viens uz otru, lūgt viņam šādu pakalpojumu nozīmēja gandrīz vai pašam kļūt par savas draudzenes un drauga savedēju.
- Neuztraucies, Obzāns klusi atbildēja, it kā Sedra vārdos neizteiktais lūgums viņam jau būtu zināms. Protams, es par viņu rūpēšos. Uzticies Cirmenam! Šodien tu pierādīji, ka viņš spēj tevi vadīt pa īsto ceļu. Tādēļ tu nedrīksti pat domāt par neizdošanos vai to, ka ar tevi varētu kaut kas atgadīties. Saprati?
Sedrs saprata. Šīs dienas bija padarījušas viņus soli tuvākus, un
šodien viņi visi bija funkcionējuši kā vienots mehānisms.
* * *
Ultimāta laiks bija iztecējis, tomēr neviena puse vēl nesteidzās sākt uzbrukumu. Lāpu vārgajā gaismā lorediešu pulki melnēja kā biedējoša tumša masa uz nakts fona. Elpu aizturējuši, malkorieši gaidīja Sedra pavēles. Iepriekš Heinrihs nebūt nebija sajūsmā par šo cilvēku, taču šodien viņā it kā bija iemājojis sendienu varoņa gars. Tas bija pilnīgi cits Sedrs, un šim cilvēkam Heinrihs bija gatavs uzticēt gan savu, gan savu tautiešu dzīvības. Uz mirkli jaunekļa prātā pat iezagās doma, vai tik ari Sedra senčos nav kāda Jaunajā pasaulē noklīduša malkorieša.
Gaidīšana bija mokoša. Ta vien šķita, ka ikviens gan malkoriešu, gan lorediešu karavīrs cer uz citu risinājumu. Bet šīm cerībām nebija lemts piepildīties. Kādu brīdi augstsirdīgi gaidījis, Mataau divu virsnieku pavadībā izjāja līdzenuma vidū.
- Jūsu laiks ir beidzies! viņš rēca. Izdodiet savam valdniekam tos nodevēju suņus, un varēsiet doties pie savām sievām!
- Malkorā nav neviena nodevēja, kopā ar Raveku un vēl dažiem virsniekiem izjājis pretī Mataau, noskaldīja Heinrihs. Malkoriešiem nav valdnieka! Ņem savus ļaudis un dodies atpakaļ uz Loredu, Mataau! Malkora ir brīva valsts, un tev šeit nav teikšanas.
- Hā! diktators bravūrīgi iesmējās. Tu, šķiet, esi tikko sasities, knisli! Malkora pieder Loredai. Tādēļ atdod man to, kas man pienākas, vai gatavojies mirt par sava valdnieka apvainošanu! Kur ir Cirmeņa kareivji?!
- Visi, kas sapulcējušies šajā laukā, ir Cirmeņa kareivji, Heinrihs nesatricināmā mierā atkārtoja. Man nav valdnieka, Mataau. Klausieties, Loredas ļaudis! Malkora ir brīva zeme, un, pirms pakļauties šim nožēlojamajam gļēvulim, pajautājiet sev: vai jūs dodaties šajā kaujā tādēļ, ka jūs vada personiska nepatika pret malkoriešiem? Vai varbūt jūs dodaties nāvē, baidoties, ka šis neģēlis jūs nogalinās? Mēs, malkorieši, nebaidāmies no viņa! Arī jums nav jābaidās! Dodieties mājās pie savām ģimenēm. Lai Mataau, ja pietiek drosmes, stājas man pretī, kā vīram pieklājas. Pats saviem spēkiem, nevis slēpjoties aiz savas armijas!
- Ko tu uzdrīksties, lops?! Mataau niknumā bija gatavs uzsprāgt. Kurš atļaujas saukt mani par gļēvuli un mest man izaicinājumu?
- Es esmu Heinrihs, Malkoras Gjaraha dēls, Heinrihs noskaldīja,
un šie vārdi iedarbojās kā zemestrīce.
* * *
Lorediešu pulkus pāršalca balsu murdoņa. Niknumā ierēcies kā zvērs, Mataau strauji pievilka pavadu un, apgriezis zirgu, steigšus atgriezās pie savas armijas. No klajuma puses atskanēja saraustītas raga skaņas, un abas armijas sastinga gaidās. Minūtes vilkās lēni kā gadi, taču nekas nenotika. Sedrs saprata. Mataau gaidīja zalvi no saviem strēlniekiem, kurus bija sūtījis kalnos. Ja viņi nebūtu par to parūpējušies, šobrīd puse malkoriešu jau gulētu zemē bez dzīvības.
"Zemisks un nodevīgs gājiens," viņš prātoja. "Acīmredzot šim cilvēkam mērķi attaisno jebkurus līdzekļus. Nu tad saņem, ko esi pelnījis!"
Rags ieķērcās vēlreiz. Pamājis Obzānam, Sedrs bez vārdiem deva rīkojumu eļļas podiņu metējiem. Pēc brīža tumsu pieskandināja trulu būkšķu troksnis, kas radīja apjukumu pretinieku rindās. Kareivji bija gaidījuši citādu uzbrukumu, tāpēc, saņemot tikai triecienus ar māla podiem, vīri apmulsa.
Nesaprotot, kas notiek, Mataau bija pavēlējis taurēt loka šāvējiem trešo reizi. Sedram tikai to vien vajadzēja. Paņēmis lāpu no Sorana rokām, viņš pamāja nogāzes virzienā. Lorediešu ļaudis vēl nebija paguvuši attapties no pirmā pārsteiguma, kad pār viņiem nolija ugunīgs bultu lietus. Visur, kur bultas trāpīja izlijušajā eļļā, ļaudis un zeme uzliesmoja kā lāpas. Lorediešu rindās sākās haoss. Viri vārtījās pa zemi, lai apdzēstu degošos apģērbus, un klaudzināja degošos vairogus. Uzbrukums nevienam nebija ne prātā. Nākamā bultu zalve vēl vairāk pastiprināja ienaidnieka rindās valdošo nekārtību. Tagad Mataau būs krietni jānopūlas, iekams viņš atkal varēs sakārtot savu armiju.
Četrās vietās no kalna tika palaistas siena ķīpas. Kā ugunīgas lodes tās traucās pretī lorediešu rindām, liekot vīriem mesties bēgt.
"Ja šādi viņus pakutināsim," Sedrs prātoja, "iespējams, līdz tuvcīņai
pat netiksim. Lieliski, būs mazāki zaudējumi."
* * *
Malkoras Gjaraha dēls. Malkoras Gjaraha dēls. Malkoras Gjaraha dēls.
Šie vārdi kā āmura sitieni klaudzēja Lizas prātā. Vai tiešām varētu būt, ka šis drosmīgais jauneklis, kas bija mudinājis Loredas ļaudis nedoties pretī nenovēršamai bojāejai, bija viņas mātes slepkava? Vai cilvēks, kas bija gatavs cīnīties par viņas tautiešu brīvību, bija gļēvs nodevējs? Bet tā bija sacījis skolotājs. Ja vien viņa spētu atcerēties…
"Klausi savai sirdij," meitene atcerējās brīdinājumu. Tomēr tas neko nedeva. Lai gan prāts un sirds lika viņai apšaubīt brāļa vainu, kaut kas, kas bija stiprāks par viņu, dzina Lizu uz priekšu pretī cilvēkam, kas esot viņas brālis. Kaut kas lika viņai par katru cenu izdzēst šā vira dzīvību. Viņai nebija spēka pretoties.
Kaut kur tālu priekšā kaut kas notika, taču tumsā meitene nespēja saskatīt, kas tieši. Tikai tad, kad pār Loredas armiju nolija uguns lietus, Liza saprata, ka no kalniem šauj nevis loredieši, bet gan malkorieši.
Labs gājiens, līdzās atskanēja skolotāja balss. To Mataau noteikti nebija gaidījis.
Bet Liza nespēja novērtēt stratēģisko soli. Spēks, kas plosīja viņu no iekšpuses, lika iecirst papēžus zirga sānos un traukties cauri degošo cilvēku rindām. Izvilkusi zobenu, viņa traucās pretī malkoriešiem, saucot: "Stājies man pretī, nelieti!"
Šādu tuvcīņas sākumu nebija gaidījis neviens. Pat Smagārs, kuram nācās atzīt, ka ir nedaudz pārcenties. Viņš bija pastiprinājis Lizas naidu pret brāli, bet nebija domājis, ka meitene rīkosies šādi. Palaist viņu vienu nozīmēja zaudēt būtisku priekšrocību. Viņam bija jāturas līdzās meitenei, jo tikai tā varēja garantēt piekļūšanu Obzānam.