Uzsaucis tuvākajiem virsniekiem, Smagārs paskubināja zirgu un traucās viņai pakaļ. Tomēr bija jau par vēlu. Liza bija sasniegusi malkoriešu rindas un uzbruka Heinriham. Viņa cīnījās tik nikni, ka brālis tik tikko spēja aizsargāties pret cirtienu krusu. Brīdī, kad Smagārs beidzot nokļuva viņas tuvumā, Heinriham talkā jau bija nākuši arī Obzāns un tas gaisa kurjers Demāns. Meiteni ielenca malkoriešu pulciņš, un Smagārs nespēja tik ātri izlauzties tam cauri, lai būtu līdzās Lizai un piekļūtu cirmeniešiem. Uz mirkli viņš apjuka. Smagārs ar acīm meklēja pārējos, taču, izņemot šos divus, nevienu citu cirmenieti šeit nemanīja.
Apjukums Smagāram izrādījās liktenīgs.
* * *
Heinriham bija nepieciešama visa meistarība, lai atvairītu māsas cirtienus. Viņš mēģināja uzrunāt Lizu, taču tas neko nedeva. Šķita, ka viņa neapjēdz, kur atrodas un ko dara, it kā kāds vadītu viņas rokas. Obzāns paguva iesaistīties pēdējā brīdī, kad šķita, ka Liza tūliņ, tūliņ sakapās brāli gabalu gabalos.
Talasta rjane! Obzāns pavēloši uzsauca. Lauz spēku!
Liza sastinga ar cirtienam atvēzētu zobenu. Meitenes acis tumsā iemirdzējās, un lāpu gaismā viņas sejā bija redzamas bailes. Taču Obzānam vairs nebija laika, lai palīdzētu Lizai. Klusībā cerot, ka pārējie zinās, ko iesākt, viņš metās pretī Smagāram, kas kā vējš traucās malkoriešu virzienā.
* * *
Viss sajaucās vienā raibā krāsu jūklī. Viņa dzirdēja kādu kliedzam: "Liec viņu mierā!" Klusa balss čukstēja: "Viņš ir tavas mātes slepkava!" Pa vidu jaucās brīdinājums: "Klausi savai sirdij!"
Uz mirkli Liza atkal bija maza meitene. Viņa skraidīja pa lauku, un gaišmatains zēns smiedamies sekoja viņai, cenšoties pārspēt viņu veiklībā. Atmiņu jūkli pēkšņi skaidri iezīmējās mātes seja. Sofija uzsmaidīja viņai un noglāstīja Lizas vaigu.
Saltas ūdens šļakatas iesitās sejā, un blakus atskanēja skanīgi smiekli: "Tu nu gan esi tūļa, māšel!" Heinrihs!
Krūtis nežēlīgi sāpēja. Šķita, ka kaut kas svešs, glums un pretigs rāpo pa muguru. Kāds sauca viņas vārdu, taču viņa nespēja atbildēt.
Viss satumsa. Liza krita dziļā bezdibeni, taču sirdi nebija baiļu.
* * *
Ķer viņu, Soran! Sedrs uzsauca.
Sekojot Smagāra piemēram, ari loredieši bija sākuši virzīties pretī malkoriešu spēkiem. Tagad Obzāna galvenais uzdevums bija noturēt Smagāru pēc iespējas tālāk no citiem cirmeniešiem, bet Sedram bija jāpalīdz Heinriham vadit kauju. Sorans šobrīd bija vienīgais, kas spēja ātri nogādāt drošībā samaņu zaudējušo Lizu. Vārdu laušana bija uz viņu iedarbojusies neparasti spēcīgi.
Satvēris meiteni rokās, Sorans pacēla savu disku drošā augstumā un traucās uz Sriefu. Tieši tobrīd uguns aizkavētie loredieši sasniedza malkoriešu pirmās rindas. Tagad Zefāra un Igras iejaukšanās bija vairāk nekā vēlama, jo strēlnieces nu bija pēkšņi kļuvušas bezspēcīgas.
Sedrs samanīja līdzās kustamies kaut ko tumšu. Tas bija tikai nojaušams, nevis saredzams, tomēr viņa sirds priecīgi iepukstējās. Salojāli!
Viņi bija atgriezušies, nākot uz aizu pa kalna nogāzi.
* * *
Kārtējā bezjēdzīgā asinspirts viņa garajā, gandrīz simts tūkstošus gadu ilgajā mūžā. Cik šī suga bija vāja un paredzama! Vai tā jelkad ieklausīsies saprāta balsī? Vismaz šis puika viņiem to bija piedāvājis. Ja tā padomā, par ko īsti viņi te plūcās? Viņš vēl spēja saprast malkoriešus, kuri izmantoja šo iespēju, lai atbrīvotos no kaklakunga. Bet lorediešus viņš tiešām nesaprata. Puikam bija taisnība: doties pretī nāvei, baidoties no nāves. Tas raksturoja visu šo sugu ar tās neizskaidrojamo tieksmi uz pašiznīcināšanos.
Tā tas bija jau kopš pašiem pirmsākumiem, kopš pirmtautas ierašanās uz šīs planētas. Visu laiku viņš bija vērojis viņu attīstību. Rorikors bija dzirdējis, ka citur, citās pasaulēs, ja tā varētu tās nosaukt, pirmtauta sākumā bija strauji regresējusi un tad palēnām atguvusies, laika gaitā pasludinot sevi par dominējošo sugu. Šeit viss bija noticis citādi. Daži no pirmtautas bija visiem spēkiem centušies saglabāt savu sākotnējo intelektu, un tas viņiem ari bija izdevies. Šodien viņi lepni sauca sevi par elfiem, lai gan pat starp viņiem Rorikoram ik pa laikam izdevās atrast pa kādam visai vājam radījumam. Ar katru gadu viņi kļuva aizvien vājāki, savu vēlmju un ambīciju vergi. Aizvien biežāk starp elfiem uzradās tie, kuru ambīcijas nesaskanēja ar visas viņu tautas interesēm.
Pārējie, spiesti atteikties no agrākās civilizācijas labumiem, lēni, bet nenovēršami mainījās. Daļa aizgāja kalnos un ilgajos evolūcijas gadsimtos ieguva mazu, druknu un spēcīgu augumu, biezu apmatojumu un spēju labi redzēt tumsā. Tagad viņus sauca par rūķiem, un neviens vairs neatcerējās, ka kādreiz ari viņi bija cilvēki.
Rūķi un tie, kas bija pievērsušies zemkopībai un tagad tika saukti par orkiem, kā ari kalnu alās mītošie troļļi bija Rorikora lielākā sāpe. Pirmtautas transformācijas bija tik apmierinātas ar savu dzīvi, ka tām gandrīz nemaz nebija vēlmju un līdz ar to nebija ari vājību.
Vispateicīgākais materiāls bija tie, kas pēc sākotnējās lejupslīdes bija saglabājuši daļu savu iemaņu, pielāgojās dzivei jebkuros apstākļos kā sērga un pilnībā zaudēja savu saikni ar agrāko dzīvi. Lepni nodēvējuši sevi par cilvēkiem, viņi gadu tūkstošiem tā ari nebija spējuši līdz galam izprast šā vārda būtību. Vismaz šeit viņi nebija dominējošā suga, kas citas uzskata par mazsvarīgākām un radītām vienīgi viņu vajadzību apmierināšanai vai, ja tās kļuva traucējošas, viņiem par sodu.
Tā tas ar cilvēkiem bija noticis ari citur. Iespējams, ka Domhandā viņi nebija tik ļoti degradējušies tādēļ, ka jau pirmtautas ierašanās laikā sākuši sadarboties ar sentautu radībām. Viņam bija stāstīts, ka Jaunajā pasaulē tādas būtnes kā pūķi, elementu tautas un neskaitāmi citi radījumi, kas apdzīvoja Māju planētu pirms pirmtautas ierašanās, jau sen ir tikai mītu un leģendu varoņi. Šeit tie palīdzēja pirmtautai iedzīvoties un dalījās ar to savā dzīvesvietā.
Ak, cik ļoti viņš vēlējās, lai viņam tiktu dots cits uzdevums! Viņš bija lūdzies pārcelt viņu uz kādu citu pasauli, kurā cilvēku virskundzība ik mirkli vairoja viņu vājumu: skaudibu, alkatību, nodevīgumu, zemiskumu. Bet nekā! Viņam bija jāpaliek šeit, kamēr Baltazars izklaidējās Jaunajā pasaulē. Pat tur, šajā cilvēcisko vājību gadatirgū, viņš netika galā viens. Cik daudz garu bija nepieciešams, lai mācītu cilvēkiem cilvēcīgumu! Šaitans, Belcebuls, Lucifers… Vaiga sviedros viņi noņēmās ar šiem ļautiņiem. Rorikors Jaunajā pasaulē tiktu galā viens. Taču viņš bija spiests kvernēt šeit, kur ļaudis kļuva aizvien noturīgāki pret viņa piedāvātajiem pārbaudījumiem. Lai kā viņš bija centies novest no ceļa tos divus puišeļus, Memetrijs un Katrakans prata atrast gaismu.
Pat dēmonu vidū nu jau vairākus gadsimtus mita tādi, kuriem gaismas atšķiršana no tumsas nesagādāja grūtības. Viņi ar katru paaudzi aizvien labāk samierinājās ar savu likteni, nevis pieslējās tumsai.
Patiesībā Rorikoru tas gan priecēja, gan kaitināja. Jo vairāk būtņu sāka atšķirt gaismu no tumsas, jo labāk tie apliecināja, ka viņu potenciāls vēl nebūt nav izsmelts. Tāds jau arī bija Rorikora uzdevums: iemācīt citiem, ka ceļš uz gaismu ved cauri visdziļākajai tumsai. Tomēr ikreiz, kad kāds no tiem apliecināja savu cilvēcisko vājumu, viņa sirds ļauni priecājās. Tā viņi pierādīja, ka viss vēl nebūt nav galā un viņi vēl ne tuvu nav uzveikuši sevī visu tumsu.