Visvairāk Rorikoru kaitināja ideālisti, tādi kā Lodorjans, Meornira, Meistari. Savā pārliecībā par cilvēku spējām apkarot viņos mītošo ļaunumu viņi nemitīgi iejaucās Rorikora darbos un bieži vien glāba krītošos no viņiem pašiem. Viņš bija lūdzis tā nedarīt. Viņš bija lūdzis, lai viņi, tāpat kā Rorikors, aprobežojas tikai ar iespēju piedāvāšanu. Bet kur nu?! Vienīgais gadījums, kad šie ideālisti bija ļāvuši visam ritēt savu gaitu, bija Cirmens. Viņam nepalīdzēja neviens no šiem muļķiem. Rorikors ari tad godīgi palika stāvam malā. Viņam būtu atlicis bilst tikai vienu vārdu Astafalam, un no Cirmeņa paliktu pāri vien atmiņas. Ikvienu Rorikora ieteikumu Astafals uztvēra kā komandu, kas jāizpilda bez ierunām. Cirmens izrādījās visai stiprs, izturīgs un atjautīgs. Rorikoram patika vērot, kā viņš apved ap stūri viņa pirmos īstos skolniekus. Žēl, protams, ka viss beidzās tik skumji. Taču dēmoni paši vien bija vainīgi.
Savā ilgajā mūžā Rorikors tā pa īstam nebija pieķēries nevienai dzīvai būtnei. Visas muļķīgās runas par mīlestību, draudzību, savstarpējām attiecībām tās neizturēja kritiku. Jā, bija atsevišķi gadījumi, tomēr tādu nebija daudz. Laikam jau tieši tādēļ par tiem stāstīja leģendas. Tomēr viņš līdz šim nebija sastapis nevienu, kas būtu kaut kādas pieķeršanās vērts. Varbūt vienīgi Astafals. Aprobežots, dumjš, bet izdarīgs un maģijas apguvē apdāvināts. Viņš bija vienīgais, kura trūkumu Rorikors tiešām izjuta. Nūjā, bija daži, bet… Pārējie? Tie nāca un gāja. Kā gara, nebeidzama kaislību un vājību rinda.
Viņš bija piedzīvojis neskaitāmus valdniekus. Efsilu pakļaut viņam izdevās viegli. Otrais troņmantnieks pietiekami skaidri apzinājās, ka viņa izredzes ir pārāk niecigas, un atlika vien pakārdināt viņu ar iespēju iegūt varu, lai šis vājais cilvēciņš būtu gatavs vērsties pret paša miesīgo brāli.
Septiņdesmittūkstoš gados šādu efsilu Rorikora dzīvē bija sakrājusies vesela galerija. Visiem galu galā pienāca vienādas beigas. Kaut vai tas pats Brāns. Sākumā valdnieks izskatījās ļoti daudzsološs. Rorikors gavilēja, kad Brāns sāka naostaru vajāšanas kampaņu. Taču… Kampaņa drīz vien izvērtās par Brāna apsēstību. Viņam visur rēgojās naostari un to sekotāji. Pat naktīs Brāns murgoja par cīņām ar Tāliem. Nekas cits viņu vairs neinteresēja, un Rorikora darbā viņš bija sevi izsmēlis.
Tobrīd viņa uzmanību piesaistīja daudzsološais jauneklis, kura ambīcijas bija ievērojami lielākas par iespējām. Tā vien šķita, ka viņš apvērstu otrādi zemeslodi, lai pierādītu citiem, cik lielisks un nepārspējams viņš ir. īsā laikā viņš bija uzkalpojies līdz maršala pakāpei, un Rorikoram atlika vien piedāvāt šim jauneklim kļūt par Loredas valdnieku.
Mataau ne mirkli nešaubījās, ka viņam tronis pienākas pēc likuma. Brāna gāšanas ētiskie aspekti puisi ne mirkli nesatrauca. Samusinājis ļaudis, Mataau naktī ieradās pie valdnieka un pieprasīja viņa atteikšanos no troņa, apsolot, ka tad Mataau atļaus Brānam dzīvam doties projām no Loredas. Izdzīvošanas instinkts bija sugas spēcīgākais dzenulis, un Brāns padevās. Taču jau tolaik Mataau piemita ciniska nežēlība. Tiklīdz Brāns bija pasludinājis Loredas ļaudīm, ka atkāpjas no troņa par labu Mataau, viņa galva jau bija atdalījusies no ķermeņa.
Pirmo smago vilšanos Mataau Rorikoram sagādāja tad, kad izrādījās, ka viņš ir viens no retajiem cilvēku sugas pārstāvjiem, kuriem nepiemita nekādas spējas iemācīties Vārdu maģiju. Pat visstulbākais no stulbākajiem sugas pārstāvjiem spēja iemācīties vienkāršākos Vārdus. Tikai ne Mataau.
Kādēļ man tā jānopūlas, lai kādu nogalētu? viņš jautāja, kad Rorikors mācīja viņam Redomendra. Ar zobenu to visu var paveikt daudz ātrāk un vieglāk.
Beidzot Rorikors padevās un sava jaunā aizbilstamā priekam pārvērta viņa kaujas zobenu par asinskāru vampīru. Jo vairāk asiņu zobens sevī uzsūca, jo nežēlīgāks un neuzvaramāks kļuva. Apvienojumā ar īpašnieka asinskāri tas veidoja graujošu aliansi.
Mataau valdīšanas laikā Loredas impērija bija izpletusies divtik.
"Kādēļ jāmaksā, ja var dabūt par velti?" Mataau vienmēr atkārtoja. Ja valsts bija pārāk tālu no Loredas un tādēļ tās pievienošana impērijai prasītu pārāk lielus ieguldījumus, Mataau sarīkoja ātras izlaupīšanas kampaņas, kuru laikā par Loredas īpašumu kļuva ne vien šīs valsts bagātības, bet ari iedzīvotāji, kas tika aizvesti verdzībā. Vergs bija lielisks, lēts darbaspēks, kuram bija jānodrošina tikai minimālais uzturs un kaut cik pieņemams miteklis. Tas Rorikoram vienmēr atsauca atmiņā Astafalu, kurš arī bija sajūsmā par verdzību.
Līdztekus visiem Mataau trūkumiem viņam piemita ari divas lielas kaislības. Pirmā bija Mentara. Viņš alka iekarot agrāko Loredas teritoriju, lai atgūtu lielvalsts agrāko slavu. Šo valdnieka mērķi Rorikors slavēja īpaši. Tādas ambīcijas pirms Mataau nebija bijis nevienam. Turpretī otra viņa kaislība bija visai traucējoša, un Rorikors jau paredzēja, ka tieši tā pieliks punktu Mataau karjerai.
Kādā no sirojumiem Mataau bija iebrucis Loredas un Mentaras robežpilsētā Tennā. Krietni izplosījies un jau devis pavēli ar laupījumu smagi piekrautos vezumus sūtīt uz Elkardonu, viņš kopā ar dažiem rokaspuišiem nolēma iebrukt kādā greznā muižā. Nekāda dižā apsardze muižai nebija, un bruņotie vīri bez grūtībām iekļuva ēkā, kur viņus mierīga un vēsa sagaidīja saimnieka meita. Jaunavas nesatricināmais miers un pārliecība par to, ka šie viri nespēs nodarīt viņai neko ļaunu, laupīja Mataau sirdsmieru. Arī saprātu. Viņš lika nekavējoties griezt riņķi vezumus un atdot pilsētniekiem visu, ko viņš bija paguvis sagrābt. Vēl ļaunāk kļuva tad, kad, atgriezies Elkardonā, Mataau pavēlēja piekraut vairākus vezumus ar bagātīgām veltēm un nosūtīt tās uz Tennu kā atvainošanos par iebrukumu un kā kompensāciju kritušo tuviniekiem.
Pavērsiens gan šokēja, gan iepriecināja Rorikoru. Šokēja tādēļ, ka viņš nebija gaidījis no Mataau šādas pārmaiņas. Iepriecināja, jo gandrīz apstiprināja Rorikoram sen zināmo, tomēr līdz šim sev pierādījumus neradušo teoriju, ka cilvēku suga kļūst cēla un godprātīga, kad tās pārstāvji piedzīvo mīlestību. Taču laiks apliecināja, ka uz Mataau tas noteikti neattiecas.
Sākumā viņš sanīka, klīda pa Elkardonas pili kā ēna, bija zaudējis ēstgribu un nevēlējās vairs, lai viņa istabās viesotos kupls jaunavu un jaunekļu pulks. Agrākās izklaides viņu vairs neiepriecināja. ŠI stadija nebija ilga. Panikuļojis nedēļu, otru, Mataau sajuta pacēlumu. Viņš sagatavoja bagātīgu dāvanu un nosūtīja uz Tennu ziņnesi, kuram bija jāpasaka jaunavai, ka Mataau piedāvā viņai kļūt par Loredas un viņa dzīves pavēlnieci.
Rorikoru nepārsteidza tas, ka ziņnesis atgriezās ar visām dāvanām un noraidošu atbildi. Taču Mataau šī ziņa gandrīz sagrāva. Viņš izmēģinājās gan šā, gan tā, taču, kad kļuva skaidrs, ka ar labu viņam meitenes sirdi neiegūt, Mataau ķērās pie līdzekļiem, kurus prata lietot vislabāk. Viņš vienkārši iebruka Tennā un nolaupīja savu iekāres objektu. Tā pilnīgi noteikti nebija tā mīlestība, par kuras apbrīnojamo ietekmi Rorikors bija dzirdējis.
Vairākus gadus Mataau turēja jaunavu ieslodzītu Elkardonas pilī. Viņš apbēra viņu ar dāvanām un pat mēģināja iegūt meitenes labvēlību, lūdzot Rorikoram saistīt viņu ar Verga saiti, taču no tās viņš drīz vien atteicās. Saistīta jaunava gan pakļāvās savam pavēlniekam, taču bija kā dzīva, staigājoša lelle. Acīmredzot kaut kādas sirdsapziņas paliekas Mataau vēl bija saglabājušās. Tā tas turpinājās līdz brīdim, kad kādurit jaunava bija nozudusi. Kopš tā laika sākās Mataau lejupslīde. Viņam nekas vairs nesagādāja prieku, viņš neko vairs tā pa īstam nevēlējās. Jā, viņš turpināja iekarot jaunas teritorijas, taču darīja to tikai tādēļ, ka virsnieki, kas kalpoja Loredas armijā, darīja to vienīgi peļņas un iespējamā laupījuma dēļ. Daudzsološais Mataau nu bija sevi izsmēlis, un šī kauja, kurā nebija nekādas jēgas, to apliecināja.