Protams, varētu jautāt, kādēļ viņš bija piedāvājis Mataau doties uz Malkoru, zinot, ka neviena cirmenieša Malkorā nav. Bet Rorikoram bija savs aprēķins. Pirmkārt, viņš vēlējās uzzināt, cik labi darbojas spiegu tīkls. Tas, ka šobrīd kaujas laukā plosījās visu kristālu spēks, bija nepārprotams apliecinājums, ka spiegi savu uzdevumu paveikuši nevainojami. Otrkārt, ar šo karu Mataau sevi tā vai citādi iznīcinās.
"Ja izdotos iegūt sev tādu kā Smagārs," prātoja burvis. "Ar viņu tiešām būtu vērts pastrādāt. Viņam ir gan ambīcijas un vājības, gan mērķis, kas liek viņam apdomāt, kas ir gaisma un kas tumsa."
Kas zina, ar ko beigsies šī kauja, ja viņš neiejauksies. Ja nav viņa oponentu, arī viņš drīkst palikt malā. Pagaidām viņš neko tādu nejuta. Vienīgā iejaukšanās, kuru viņš bija pamanījis, bija tas knēvelis Vejinas un Vētra puika. Vismaz Rorikors nespēja rast citu izskaidrojumu tam, kā cirmenieši tik īsā laikā ir paguvuši tikt šurp no Readonas. Tas nozīmē, ka Sorans ir viņus šurp atgādājis pa gaisu, bet pašlaik viņš kaujā piedalījās kā cilvēks, un šādi tam jauktenim nebija iespējams piesieties.
Ja Rorikors iejauktos, iespējams, cirmenieši tiktu sagūstīti vienā mirklī. Tā bija valdzinoša iespēja. Iegūt visu Stihiju varu un kļūt visvarenam. Iespējams, tad viņš varētu pretendēt uz citu pasauli. Taču, ja
neiejauksies, kauja izšķirs, kuram ir labākas nākotnes izredzes Mataau
vai Smagāram. Lai liktenis izšķir!
* * *
Tiklīdz lorediešu pulki negaidot sāka virzīties uz Malkoras pusi, Igra un Zefars metās tiem pakaļ. Uzbrukums no aizmugures izvērtās savdabīgā vajāšanā. Heinriha ilūzijas tiešām lieti noderēja. Atskatījušies loredieši pamanīja negaidītos vajātājus un apjukumā vairs nezināja, ko darīt steigties līdzi pārējiem vai palikt un piesegt savus biedrus.
Gaidot aizmugurē signālu sākt uzbrukumu, viņi nebija dzirdējuši Heinriha uzrunu, tādēļ Zefars jutās visai izbrīnīts, kad daļa lorediešu nolika ieročus un padevās bez cīņas, cerot uz apžēlošanu. Dezertieri tika palaisti, lai iet, kur acis rāda, taču daži paši pieteicās cīnīties malkoriešu rindās.
Būtisku sajukumu lorediešu karaspēkā izraisīja Igra. Jau Šerifā, gatavojoties cīņai, meitenei nācās krietni nopūlēties, līdz viņa panāca mazās, druknās ķēvītes uzticēšanos. Mataau, kā jau valdnieks, kuram savu viru dzīvības nav svarīgas, priekšējās rindās bija salicis kājniekus, bet aizmugurē atstājis kavalēriju. Tiklīdz Igra ar viņai uzticētajiem karotājiem parādījās lorediešu kavalēristiem, to zirgi sāka slieties pakaļkājās un panikā bēga, aizmirstot, ka viņu uzdevums ir klausīt saviem jātniekiem.
Sedra izplānotā stratēģija, lai gan vienkārša, darbojās nevainojami, un lorediešu spēki kusa kā sniegs pavasara saulē. Sīvākās cīņas izvērtās pie aizas. Obzāns pamazām sāka nogurt, taču viņš nedrīkstēja padoties. Ja Smagārs tiks klāt viņa biedriem, kaut vai tikai vienam, visas pūles būs bijušas veltīgas. Arī viņš pats nopietni riskēja. Ja viņš kaut uz mirkli apstāsies, Smagārs var vērst Verga saiti pret Obzānu pašu, un tas būtu ļoti bīstami.
Ar perifēro redzi kareivis pamanīja zaglīgu kustību pa kreisi no sevis. Viņu pārņēma ļauna priekšnojauta. Acīmredzot kāds Smagāra vīrs centās pielavīties viņam no aizmugures, kur viņš bija pilnīgi neaizsargāts. Taču, kamēr viņš drudžaini domāja, kā sadalīt uzmanību uz divām pusēm, pēkšņa vēja brāzma sapurināja Obzāna matus un zobena raksturīgais svilpiens, šķeļot gaisu, pavēstīja viņam, ka nekādu briesmu vairs nav.
Paldies pateiksi vēlāk, Sedrs moži uzsauca un jau bija projām, virpuļojot starp karavīriem uz sava vēja diska kā viesulis.
Kaut kas nebija pareizi. Smagāra pulki šķita kļūstam aizvien vājāki, taču tas nenotika malkoriešu uzbrukuma dēļ. Obzānam radās iespaids, ka kāds no iekšpuses grauj uzbrucēju rindas. Vispirms viņam ienāca prātā salojāli, bet tad Obzāns atskārta, ka viņam taču vēl aizvien bija biedri, uz kuru palīdzību varēja paļauties. Tur, darbojoties nemanāmi kā ēnas, Smagāra rindas plucināja Renārs, Imants, Aļģirds un Sergejs ar saviem puišiem. ŠI apziņa uzmundrināja un dāvāja Obzānam spēkus,
kuri viņam bija tik ļoti nepieciešami.
* * *
- Lai gan Meornira mums par to galvas neglaudis, Sorana balss atsaknēja Igrai pie pašas auss, tagad mūs nekas vairs nekavē sasist to plātīzeri Mataau lupatās. Liza ir Sriefā un pamazām atgūstas.
Tā bija lieliska ziņa. Igrai šķita, ka viņa ieguvusi otro elpu. Ar vienu roku atgaiņājoties no uzbrūkošā karavīra, ar otru meitene papliķēja ķēvītei pa skaustu, un zirģelis saprata šo signālu. Ar ātru cirtienu padarījusi nekaitīgu uzbrucēju, Igra kā vējš lauzās lorediešu rindās, dragājot tās kā ledlauzis aizsalušas upes ledu. Viņas piemēram sekoja
ari Zefars, un lorediešiem vairs nebija nekādu cerību uzvarēt.
* * *
Atvērusi acis, Liza ieraudzīja tumšus, zemus griestus. Līdzās kāds bija. Viņa visiem spēkiem pūlējās sakārtot savas atmiņas, kurās kopā jaucās ainas no viņas dzīves pirms Verga saites un tās, kura viņai bija kļuvusi par īstenību pēdējo dienu laikā. Kāds saudzīgi pabāza roku viņai zem pakauša, un divas siltas, mīlestības pilnas acis maigi palūkojās meitenē. Lizai šīs acis šķita ļoti pazīstamas, taču viņa nespēja atcerēties, kur bija tās redzējusi.
- Lēnāk, meitēn, lēnāk, vecišķa balss viņu uzrunāja, kad Liza mēģināja piecelties. Tev nekur nav jāskrien. Še, iedzer šo, tas tev palīdzēs ātrāk atgūt spēkus.
Kalsna, nedaudz dreboša roka pielika pie viņas lūpām koka kausiņu, un Liza negribīgi iedzēra malku dedzinošas dziras, kas apsvilināja rīkli un kā uguns izplatījās pa visu ķermeni.
- Heinrihs, viņa jautājoši palūkojās uz gādīgo večuku, kur ir mans brālis?
- Nomierinies, meitēn, Vosjals uzsmaidīja. Heinrihs un tavi draugi vēl nav atgriezušies. Jaunākās ziņas liecina, ka viņiem tur iet visai karsti.
Viņas atmiņā uzplaiksnīja kaujas lauks, ugunīgs bultu lietus un baisais naids, kas lika viņai mesties virsū brālim kā ļaunākajam ienaidniekam. Tas taču bija karš! Tur bija Smagārs. Liza atkal centās piecelties. Viņai bija jāiet talkā brālim. Bija jācīnās kopā ar viņu pret šo monstru, kas nožņaudza mammu… Viņai bija…
Orku ugunsūdens iedarbojās ar apbrīnojamu spēku. Verga saites un
spriedzes novārdzinātā meitene ieslīga dziļā, dziedinošā miegā.
* * *
Pret lorediešu spēkiem kopumā Heinrihs izturējās saudzīgi. Rūpīgi mācījies Obzāna rīkotajos treniņos, viņš bija apguvis iemaņas, kas ļāva padarīt pretinieku nekaitīgu, nenokaujot to. Tas gan bija iespējams tikai retos gadījumos, taču ari tas jau bija sasniegums, kas ļāva nenodarīt ļaunu tiem, kas to nebija pelnījuši.
Ierindas karavīri bija uzklausījuši Heinrihu, bet Mataau virsnieki bija cita lieta viņi cīnījās par savām privilēģijām un iespējamo laupījumu, tādēļ atkāpšanās viņiem nozīmēja ne tikai nāvi no pašu valdnieka rokas, bet ari izredzēto stāvokļa zaudēšanu un represijas pret viņu ģimenēm.
Beidzot, kad virs līdzenuma sāka parādīties pirmā rīta blāzma, Heinrihs bija izcirties līdz lorediešu pēdējām rindām, kur aiz savu cilvēku mugurām slēpās gļēvais un nožēlojamais diktators. Viņš līdz šim pat nebija iesaistījies cīņā, tikai sēdējis, izkliedzis pavēles un vērojis, kā viņa dēļ iet bojā simti cilvēku.