Sāncensība, kas bija aizsākusies dzimtajā ciematā, turpinājās ari jauniesaukto nometnē. Obzāns ātri apguva gan cīņas mākslas, gan maģiju, bet Džonam katras jaunas apmācību pakāpes sasniegšana prasīja milzīgu piepūli. Protams, nu jau viņš zināja, ka nespēs sasniegt to, ko sasniedz Obzāns. Nometnē viņiem uzreiz tika paskaidrots, ka Smagārs izvēlas tikai tos jaunekļus, kuri apveltīti ar īpašām spējām. Džonam šādas spējas nepiemita, tomēr viņš neparko negribēja piekāpties. Pirmkārt, tas nozīmētu kaunpilnu atgriešanos ciematā. Otrkārt, tas nozīmētu, ka viņš ir atzinis Obzāna pārākumu.
Lai gan Obzāns par šo sāncensību tikai smaidīja, galu galā Džona greizsirdība kļuva viņam liktenīga. Obzāns bija uzzinājis, ka Smegs Smagārs plāno iegūt visus piecus Cirmeņa zobenus un gredzenus, lai apvienotu to spēku un iegūtu milzīgu, nepārspējamu varu. Lai cik lojāls Obzāns bija savam skolotājam, pat viņš saprata, ka šāds solis var kļūt liktenīgs, jo Smegs neizcēlās ar augstiem ētikas principiem. Obzāns pievienojās Pretošanās kustībai, kas jau gadiem ilgi darbojās Smaragda ordeņa iekšienē. Kad kļuva zināms, ka Smagārs sācis vajāt zobenvalžus, Obzāns kopā ar savu uzticamo draugu Renāru prātoja, kā šo baiso plānu izjaukt un nepieļaut Cirmeņa spēka koncentrēšanos vienās tik ļaunās rokās. Džons bija vienīgais komandieris, kuram bija iespēja noklausīties Obzāna un Renāra sarunas. Tādēļ, kad Šanhajas pilī Obzānu apcietināja, viņš ne mirkli nešaubījās, ka viņu nodevis Džons.
Tagad Obzāna galvenais uzdevums bija paveikt neiespējamo viņam bija jāpaliek Smagāra pēddziņu nenotvertam un vienlaikus jācenšas atrast tos, kurus viņi medīja. Ja Smagāra pakalpiņi nokļūs pie pārējiem pirms viņa, viņi tiks sagūstīti un pēc tam nokauti vai ari Smegs centīsies dabūt viņus savā kalpībā. Neviens variants nebija pieņemams.
Liona, tajā pašā laikā
Instrukcijas bija visai skaidras Sedram bija jāatrod Igras dzimtais ciematiņš, jāuzmeklē tur O'Nelli, jāpastāsta viņiem, ka viņu meita ir dzīva, un tad jāpiedāvā meiteni apciemot. Ar to viņa misija bija izsmelta. Ar ierastu kustību uzsitis pa dēli, Sedrs izvirzīja tā sānos iemontētos saules bateriju paneļus. Viņš nolēma, ka nelidos pa navigatorā nosprausto maršrutu, bet pacelsies līdz ceturtajam līmenim, lai varētu lidot taisni un nebūtu jālīkumo starp mājām.
"Labi, ka kopš Lielā Sprādziena pasaules sabiedrība ir nospriedusi drošības labad nebūvēt mājas, kas augstākas par desmit stāviem," Sedrs prātoja. Tas viņam ietaupīs vismaz stundu ceļā.
Sedra dzīvoklis, pēc dažām minūtēm
Kopš pārvēršanās pirmo reizi palikusi viena, Igra centās nomierināties un sakārtot domas. Viņa tik sen bija sapņojusi par to, ka kādreiz atkal kļūs par cilvēku, bet tagad šī pārvērtība sagādāja viņai daudz raižu. Visupirms viņai bija atkal jāiemācās daudzas lietas, kuras, čūskas ādā dzīvojot, nebija nepieciešamas.
"Iespējams, ka Sedram ir taisnība," viņa prātoja. "Liktenis tā droši vien nav nolemtība."
Tieši tobrīd uz palodzes nolaidās balodis. Kopš iepriekšējā vakara Igrai daudz ko nācās ieraudzīt kā pirmo reizi, taču tas, ko viņa ieraudzīja, paskatoties uz putnu, meiteni pārsteidza un izbiedēja: viņa vēl aizvien spēja redzēt siltumu. Tas nozīmē, ka viņai bija gan cilvēka, gan čūskas redze. Steigšus pielēkusi kājās, meitene aizsteidzās uz virtuvi. Viņa ieslēdza plīti, lai pārliecinātos, ka termospektra redze tiešām saglabājusies. Jā! Tā bija. Vai tas nozīmēja, ka viņā saglabājušās arī citas čūskas spējas?! Igra aizspieda ausis un mēģināja ieklausīties apkārtējās skaņās. Sākumā viņa uztvēra tikai pašas satrauktās sirds pukstus, bet jau pēc brīža viņas ķermenis uztvēra no ielas nākošās vibrācijas cilvēku soļu ritmisko dipoņu, aeromobiļu radīto švīkstošo skaņu un pat kaimiņu dzīvoklī skanošās elektroniskās klavieres. Meitenes acis bailēs iepletās, un viņa bez samaņas sabruka uz grīdas.
Marseļa, tās pašas dienas vidus
Pēc maltītes Smagāram labpatika palaistoties pie baseina. Viņš pastiepa roku, lai paņemtu jaunāko Collector's Digest numuru. Smagārs jau zināja, ka divi no četriem viņa meklētajiem artefaktiem ir atradušies, bet viņu satrauca pēdējā liktenis. Nevarēja būt, ka tas neparādītos kartē. Viņš karti bija veidojis tā, lai tajā būtu redzami visi artefakti. Taču, lai cik centīgi viņš sekoja līdzi notikumiem, piektais punkts kartē tā ari neparādījās. Varbūt viņš kaut kur bija kļūdījies? Drošs paliek nedrošs, bija jāseko līdzi ari tam, ko ziņoja laikraksti. Ja viņam nebija izdevies panākt, lai karte uzrāda arī pēdējo artefaktu, jo tas nebija atrasts pirms kartes izgatavošanas, tad šādam neparastam mākslas priekšmetam noteikti būtu jāparādās ziņās. Zobens, protams, varēja nonākt ari pie kāda pilnīga auna, kurš lāgā nezinātu, ko ar to iesākt. Taču jebkurš mēģinājums to pārdot noteikti nepaliktu spalvas dancinātāju un sensāciju mednieku nepamanīts.
"Pieļaujams, ka senās mākslas cienītājiem drīzumā varētu rasties iespēja kādā pasaules muzejā aplūkot unikālu zobenu, kas izgatavots no monolīta safīra. Atliek vien pabrīnīties, kā cilvēki vēl ilgi pirms Lielā Sprādziena spējuši tik nevainojami slīpēt dārgakmeņus."
Te nu tas ir! Smagārs gan nebija apmierināts, jo par safīra zobenu viņš jau zināja. Taču pļāpīgais skribents savu bija paveicis godam. Kā zobena īpašnieks, kurš to ieguvis gauži neparastā ceļā, tika minēts kriminālistikas speciālists Zefars Safrolo no Lionas. ŠI ziņa bija steigšus jānosūta Džonam.
Skotijas kalniene, tajā pašā laikā
Lai nokļūtu Grinokā, Sedram bija nepieciešamas tikai trīs stundas. Saules ciemata atrašana nesagādāja nekādas grūtības šeit ikviens spēja parādīt ceļu turp. Laikam jau natūriķi šajā apvidū bija cieņā. Turpretī ciematā Sedru gaidīja nopietns pārbaudījums: kā lai atrod Igras vecākus, nepievēršot sev lieku uzmanību?
Atbilde atradās pati. Lai gan svešinieki šeit ieradās reti, atsevišķi ziņkārīgi tūristi ik pa laikam ieklīda pie natūriķiem. Kaut vai tikai tādēļ, lai pašausminātos par to, ka šajā tehnoloģiju laikmetā ļautiņi savu mājokļu izgaismošanai izmanto pašu lietas aitu tauku sveces, lauku uzar ar zirgiem, nevis modernajiem antigravitācijas vilcējiem un lāzerarkliem. Sedram atlika izlikties par vienu no šādiem dīkdieņiem, iekļūt ciematā un sarunās ar vietējiem nejauši pieminēt, ka viņa tāltāla senča uzvārds bijis O'Nells. Būdami vienkārši cilvēki, ciematnieki noteikti uzķersies uz šā āķa un paši norādīs viņam uz Igras vecākiem.
Lai gan Sedrs nebija nekāds estēts, pat viņš spēja novērtēt, ka ciemats atrodas tiešām gleznainā vietā. Tumšo, biezi saaugušo mežu ielokā ciemats gulēja ielejā starp kalniem kluss un rāms. No augšas skatoties, šķita, ka tur koši zaļu pļavu un lauku viducī izkārtojies pasaku rūķīšu ciematiņš. Šī ainava Sedram atsauca atmiņā sākumskolā lasītās pasakas.
Puisis nolaidās uz zemes, pasita dēli padusē un devās uz tuvāko mājeli. Pagalmā sastaptajam gadus piecus vecajam puišelim viņš palūdza ūdeni, un ilgi nebija jāgaida, kad abi jau sēdēja uz mājas lievenīša un mazais mirdzošām acīm pētīja Sedra dēli. Kontakts bija nodibināts.
Liona, Reģionālās Kriminālistikas pārvaldes laboratorija, tajā pašā laikā
jau agrāk Zefārs bija novērojis, ka viņš it kā jūt, kur un kādi pierādījumi meklējami, taču, kopš viņš bija saņēmis zobenu, šī spēja bija pastiprinājusies vismaz desmitkārt. Pārmeklējot kārtējo nozieguma vietu, viņš zināja, kur atrodas visneapgāžamākie pierādījumi, un, tiem pieskaroties vien, varēja pateikt, kā noticis noziegums. Tas, protams, nepalīdzētu tiesā, tomēr spēja būtiski atvieglot viņa un kolēģu darbu. Vairākkārt viņam gribējās parādīt zobenu kolēģiem, tomēr, tiklīdz viņš grasījās to izvilkt no maksts, kas atradās viņam uz muguras, kāda iekšēja balss čukstēja: