Beidz slēpties, gļēvuli, un stājies man pretī, ja tev ir vīra dūša, Heinrihs uzsauca.
Tas iedarbojās. Kā paša nelabā apsēsts, it kā tikai Heinrihu vien gaidījis, Mataau metās viņam virsū, ik pa laikam ierēcoties kā ievainots lācis. Daži lorediešu virsnieki metās valdniekam palīgā, taču viņš tos rupji aizraidīja projām. Cauri bruņucepures acu atverēm ielūkojies sava pretinieka acīs, cauri bezgalīgam, neprātam līdzīgam naidam Heinrihs pārsteigts samanīja nolemtību. Tā vien šķita, ka Mataau ir gatavs mesties virsū viņa zobenam, lai ātrāk izbeigtu visu.
Lai gan Heinrihs uzskatīja, ka pat tāds valdnieks kā Mataau ir pelnījis taisnu tiesu, viņa sirdī iezagās līdzjūtība. Ja Mataau tiks sakauts un kā karagūsteknis nonāks tiesas priekšā, ikviens, kas cietis viņa valdīšanas laikā, būs gatavs paša rokām apgriezt sakautā valdnieka sprandu. Daudz cilvēcīgāk būtu, ja viņš kristu šajā kaujā. Tas viņam aiztaupītu daudz ciešanu. Protams, viņš bija pelnījis tās visas, un tomēr Heinriham kļuva Mataau žēl. Ja tā padomā, viņš šobrīd ir šeit, sava tēva zemē, bija atguvis savu ģimeni, un viss tikai tādēļ, ka savulaik Mataau bija iekārojis bagāto un auglīgo Malkoru.
Heinrihs atvēzējās un dūra. Neraugoties uz kaltajām bruņām, viņa zobens kaut kā trāpīja Mataau kakla pamatnē un slīpi ietriecās valdnieka krūtīs caur kreisā pleca atslēgkaula bedrīti. Mataau zobens bīstami pietuvojās Heinriham, taču atsitās pret Vārdu nodrošinātajām bruņām un pat neieskrambāja jaunekli. Heinrihs iedzina tēva zobenu vēl dziļāk un pagrieza to. Mataau ieskatījās jaunekļa acīs, un viņa lūpas bez skaņas izdvesa: "Paldies!"
* * *
Līdz brīdim, kad viņa gredzens paziņoja par Obzāna tuvumu, Smagārs vēl aizvien nebija pārliecināts, ka rīkojas pareizi. Viņš jau sāka apsvērt, ka vajadzētu aprunāties ar Rorikoru, lai atceltu ultimātu. Bet tieši tajā brīdī tas notika. Tagad viņa pārliecība bija nelokāma. Tiesa, viņš bija cerējis uz malkoriešu saprātu, kuram vajadzēja atturēt viņus no liekiem upuriem. Klusībā viņš cerēja ari uz to, ka paši zobenvalži nepieļaus malkoriešu bojāeju. Viņš bija stāstījis Obzānam par Mataau un to, cik nežēlīgs ir šis cilvēks. Tomēr tā nenotika. Malkorieši nolēma, ka viņu dzīvības ir mazāk vērtas. Vai varbūt tieši zobenvalži pamudināja viņus uz šādu domu? Nē, te slēpās kaut kas cits. Bet kas?
Smagārs vairākkārt pūlējās piekļūt Obzāna domām, taču skolnieks apliecināja, ka ir labi mācījies. Ari par pārējiem Obzāns bija parūpējies, un Smagāram neizdevās izlobīt no tiem neko vērtīgu vai noderīgu. Kareivji zināja tikai to, ko tiem bija sacījuši virsnieki, un no viņu domām saņemtā informācija liecināja, ka malkorieši vienkārši ir nolēmuši izmantot savu iespēju, lai atkal kļūtu brīvi. Vai šādu domu viņiem bija iedvesis Obzāns? Tāda iespēja bija ticama. Gjarahs zēnu bija pamatīgi ietekmējis. Vai tiešām Smagārs atkal bija izgāzies?
"Ne jau vienmēr tumsā taustās tas, kuram nav lāpas," viņš atkal atcerējās.
"Pēdējā laikā tu esi sācis pārāk bieži šaubīties, Smeg Smagār," izdarot lielisku māņkustību, viņš gandrīz notrieca Obzānu no zirga. Nost ar šaubām! Nost ar svārstīšanos! Meistars vadīja viņu, un caur Meistaru ar viņu runāja pats visvarenais Odins. Kas gan viņš tāds ir, lai apstrīdētu dieva gribu?! Viņš ir tikai rīks varenā dieva rokās, tikai dieva gribas izpildītājs, un dievs vēlas, lai viņš palīdzētu taisnīgumam uzvarēt. Dievs vēlas, lai cilvēki kļūtu laimīgi. Lai Smagārs padarītu pasauli labāku. Viņam ir jāpilda sava misija.
- Tu, kā rādās, esi kļuvis par visai labu skolotāju, Smagārs smaidot uzrunāja Obzānu. Gods kam gods, Lizu tu esi lieliski apmācījis. Vismaz tiktāl, cik tas attiecas uz zobena vicināšanu. Gandrīz vai jāteic, ka viņa šajā ziņā par tevi ir pārāka, jo Lizai ir gandrīz izdevies uzveikt mani. Tev tik spoži neveicas.
- Acīmredzot viss atkarīgs no motivācijas, Obzāns pasmaidīja.
- Lizai ir iemesls vēlēties tavu nāvi. Man šāda iemesla nav. Vismaz pagaidām. Turklāt tā būtu bezjēdzīga laika šķiešana, jo tu tik un tā esi nemirstīgs. Vai ari šajā jomā kaut kas ir mainījies?
- Kādēļ gan tev neatgriezties, Obzān? Smagārs pēkšņi kļuva nopietns. Tu zini, cik augstu vienmēr esmu vērtējis tavas spējas. Tu zini, ka mūs vieno vieni un tie paši mērķi, vieni un tie paši uzdevumi. Mums nav jācīnās vienam ar otru, manu zēn. Atgriezies! Ja tas ir tik svarīgi, ņem līdzi savus draugus. Esmu pārliecināts, ka mēs atradīsim kopīgu valodu.
- Protams, protams, Obzāns nicīgi iesmējās, mēs visi pievienosimies tev, lai tu varētu izpildīt savu tumšo rituālu un kļūtu par vienpersonisku Jaunās pasaules vai Domhandas, vai to abu pavēlnieku. Lika pagaidīt!
- Es apsolu, manu zēn, Smagārs cieši ielūkojās pretinieka acīs,
- nē, es zvēru, ka atteikšos no rituāla, ja jūs visi pievienosieties man. Kam man rituāls, ja mēs visi būsim kopā? Ja mēs kopīgiem spēkiem cīnīsimies par labāku, taisnīgu pasauli? Atgriezies, Obzān!
-Taisnīgums! Obzāns nošņācās. Ko tu zini par taisnīgumu?! Tev šķita taisnīgi nogalināt neapbruņotu sievieti, lai īstenotu savas iegribas. Tev šķita taisnīgi sarīdīt māsu pret brāli, lai sagūstītu mūs. Tavs taisnīgums nerēķina, cik daudzi līķi jāsakrauj kaudzē, lai tu sasniegtu savas virsotnes. Tāds taisnīgums man nav pieņemams.
- Manu zēn, tu esi nokavējis dažas svarīgas mācībstundas, Smagāra sejā bija lasāmas skumjas. Dažkārt ir jākāpj pāri līķu kaudzēm, lai sasniegtu cēlus mērķus. Tā rīkojas pati Daba. Atceries Lielo Sprādzienu! Lai apturētu cilvēces neprātu, tā sadumpojās un noslaucīja no Zemes vaiga miljonus cilvēku. Nu cilvēce ir kļuvusi krietni labāka, saprātīgāka, apdomīgāka.
- Tavuprāt, šobrīd notiekošais ari ir šāds ceļš uz taisnīgumu? Obzāns bija nelokāms.
- Vai tad nav? Smagāra sejā atgriezās mūžīgais smaids. Tas, ka Malkora ir brīva, ir taisnīgi. Piekriti? Vai to ir iespējams panākt bez ļaužu upuriem? Nē!
- Būtu iespējams, ja Loredā pie varas nebūtu tāda izdzimteņa kā Mataau un ja šim izdzimtenim nebūtu tava un Rorikora atbalsta, skolnieka vārdi cirta sāpīgāk, nekā būtu spējis viņa zobens. Saprātīgs un taisnīgs valdnieks nepakļautu citas valstis, nomērdējot badā to iedzīvotājus. Pat ja tā būtu noticis, ar saprātīgu un taisnīgu valdnieku būtu iespējams vienoties par neatkarības atgūšanu bez asinsizliešanas. Šim karam nav nekā kopīga ar taisnīgumu, skolotāj. Vai tava izpratne par taisnīgumu lika tev rosināt šo karu? Esmu pārliecināts, ka bez tavas iniciatīvas tas izdzimtenis šeit nebūtu spēris kāju. Zini, kas ir pretīgākais? Tas, ka tu šo karu uzsāki bez iemesla.
- Atzīstos, es lūdzu Mataau, lai viņš kā likumīgais valdnieks pieprasa jūsu visu izdošanu, Smagārs pat nemēģināja liegties.
- Pieprasīja izdot to, kā malkoriešiem tobrīd nemaz nebija. Smagāra sejā pazibēja pārsteiguma izteiksme. Ko? Esi pārsteigts, nelieti? Brīdī, kad jūs nokļuvāt šeit, mēs bijām Readonā. Tikai uzzinājuši par šo nodevīgo kara pieteikumu, mēs steidzāmies šurp, lai nepieļautu, ka mūsu dēļ ir jācieš nevainīgiem cilvēkiem. Tā es saprotu taisnīgumu.
- Tev taisnība, manu zēn, Smagāra seja atkal sadrūma, taisnīgums šajā pasaulē ir miris. Tādēļ man tik ļoti vajadzīga visu zobenvalžu apvienošanās, lai atjaunotu taisnīguma mūžīgo varu.
Tiklīdz rīta blāzma deva pietiekamu apgaismojumu, lai strēlnieces spētu kaujas laukā atšķirt savējos no ienaidniekiem, no kalnu puses atskanēja loku stiegru ritmiskā dziesma. Spalgs svilpiens, un Smagāra zirga ciskā ieurbās bulta. Dzīvnieks saslējās pakaļkājās, un tikai jātnieka meistarība palīdzēja tam noturēties seglos. Nākamā bulta ķēra bīstami tuvu zirga paslēpenēm, un šoreiz Smagāram vairs noturēties neizdevās. Nevēlēdamies izmantot priekšrocības, Obzāns nolēca zemē un atlaida savu ķēvi. Tomēr uz zemes viņu cīņa neturpinājās ilgi. Līdzenumu pāršalca saucieni, ka lords Mataau ir nogalināts, un loredieši, kas vēl bija turpinājuši cīņu, sāka atkāpties.