Nebija jēgas riskēt ar saviem vīriem un turpināt bezjēdzīgo slepkavošanu, tādēļ Smagārs steigšus deva rīkojumu saviem ļaudīm, un viņi pievienojās bēgošo kareivju pulkam.
Rīts uzausa pelēcīgs, apmācies un drūms. Mērķis bija sasniegts. Mataau kritis, loredieši bēga. Sedrs nosprieda, ka vajāt uzbrucējus nav jēgas. Turklāt bija jāļauj sakautajiem tikt galā ar saviem kritušajiem un ievainotajiem. Tam bija vajadzīgs laiks. Arī malkoriešiem bija jāsavāc savu ļaužu ķermeņi, kas kā baiss paklājs sedza līdzenumu. Aizas virzienā lēni kustējās tie, kas vēl spēja paši pārvietoties. Daži palīdzēja ļaudīm, kas paiet vairs nespēja.
"Labi, ka malkoriešu pusē zaudējumu ir krietni mazāk nekā lorediešiem," viņš prātoja, lēni planējot virs kaujas lauka. "Tik un tā žēl, ka šī kauja ir prasījusi daudzu cilvēku dzīvības."
Viņš meklēja Igru. Kauja bija beigusies jau pirms krietna laika, bet meitene vēl aizvien nekur nebija manāma. Lorediešu spēkiem sākot atkāpšanos, arī Smagārs bija laidies lapās, un Obzāns jau bija pievienojies izdzīvojušo meklētājiem. Sorans un Zefars, cik vien spēja, palīdzēja ļaudīm. Sorans bija devies uz tuvāko zemnieku apmetni, lai sadabūtu ratus, bet Zefārs dziedēja smagākos ievainojumus, kuri nevarēja gaidīt, kamēr cietušie tiks nogādāti pie Leinas.
Nekur nemanīja arī šīs kaujas galveno varoni Heinrihu. Visi jau zināja, ka Mataau kritis tieši no Gjaraha dēla rokas. Ikviens, kas vien vēl spēja izrunāt kaut vārdu, runāja par to, un ziņa izplatījās vētras ātrumā.
Beidzot Sedrs viņu atrada. Atslējusi zobenu pret akmeni, Igra sēdēja kalna pakājē un mierinoši glaudīja Heinriha gaišās cirtas. Kā mazs, nobijies bērns jauneklis bija ielicis galvu Igrai klēpī, un elsas lika trīsēt visam viņa augumam. Kaujas uzvarētājs, varonis, kas bija atbrīvojis Malkoru, raudāja kā nevarīgs zīdainis, kas lielveikalā noklīdis no vecākiem.
Vai varu palīdzēt? Sedrs klusi jautāja, notupies līdzās draudzenei.
Igra papurināja galvu.
"Ej vien," viņa domās atbildēja. "Tev tagad ir citas rūpes. Ar viņu es tikšu galā."
Readona, ap to pašu laiku
Pa ceļu lēni aizripoja smagi piekrauts vezums, kas veda ar sēklas kartupeļiem piekrautus maisus uz rietumu laukiem. Tur vairāk nekā trīsdesmit hektāru platībā tie tiks guldīti siltajā, miklajā zemē, lai rudenī nodrošinātu ražu viņa ļaudīm, kuri paši ar zemkopību nenodarbojās.
Ne jau visi var būt zemnieki. Kādam ir jāar, kādam jākaļ, vēl kādam jāvalda. Šogad pavasaris bija sācies agri, un, lai gan līdz vasaras saulgriežiem vēl bija iespējamas salnas, nebija jāuztraucas, ka tikko uzdīgušajiem kartupeļiem tā varētu kaitēt, jo rietumu laukiem salnas nez kādēļ gāja apkārt ar lielu līkumu. Šis solījās būt labs gads.
Nolūkojoties pakaļ zvalstīgajai ratu gaitai, Memetrijs atcerējās kaut kad sen dzirdētu izteikumu, ka neziņa esot mokošāka par mīlu bez pretmīlas. Kopš paša rīta šī atziņa bija viņu vajājusi kā uzmācīgs knislis. Viņa prātā rosījās pārāk daudz jautājumu: kādēļ tik negaidīti Mentarā bija uzradusies Firistra? Kādēļ no Malkoras nebija nekādu ziņu? Kādēļ…
Ikviens sīkākais troksnītis aiz valdnieka kabineta durvīm lika viņa sirdij cerībā iepukstēties straujāk. Bet nekā. Minūtes turpināja vilkties mokoši lēni, līdz sakrājās stundās, kas bija gadsimtiem garas. Viņš bija lūdzis Vihelam, lai tas mēģina kaut ko uzzināt, bet burvis bija atteicies, jo viņa darbības varētu kaitēt cirmeniešiem.
"Kādēļ Lodorjans nekad neierodas tad, kad ir visvairāk vajadzīgs?" valdnieks nosodījās. Nekādu ziņu nebija ari no Meorniras, un tas lika Memetrijam domāt, ka valdniecei šobrīd darba pilnas rokas.
- Vēl aizvien nekā? durvīs parādījās Katrakana seja. Pat vienmēr dzīvespriecīgais un aušīgais Katrakans izskatījās norūpējies.
Lēni pašūpojis galvu, Memetrijs izlikās, ka viņa uzmanība ir piesaistīta kādam sarakstam. Viņš labprāt izrunātos ar brāli par Firistru, taču šobrīd situācija nebija šādai sarunai piemērota.
Sriefa, pēc dažām stundām
Laikam jau ne velti māte allaž bija viņiem abiem atkārtojusi, ka pret jebkuru kaiti labākās zāles ir miegs. Dziļais, spirdzinošais miegs, kurā nebija sapņu, palīdzēja viņas ķermenim atgūt spēkus, un pēc vairākām stundām Liza pamodās, gandrīz pilnīgi atguvusies. Tomēr tā viņai šķita tikai līdz brīdim, kad viņa atvēra acis un mēģināja piecelties. Pašsajūta bija uzlabojusies, taču muskuļi prāta komandām klausīja negribīgi.
- Skat, kas pamodies! meitene izdzirdēja Igras balsi. Sveika, varone!
Palūkojusies pa labi un pa kreisi, Liza ieraudzīja viņus visus: Obzānu, Sedru, Heinrihu. Te bija arī kāds dīvainā apmetnī tērpies jauneklis, večuks, kuru viņa atcerējās kaut kad agrāk redzējusi, un kalsna, bāla sieviete, kas sniedza Lizai koka kausiņu.
- Iedzer! viņa mudināja. Tas tev palīdzēs ātrāk atlabt.
Liza noraidoši papurināja galvu. Pārāk spilgtā atmiņā vēl bija dedzinošais šķidrums, kuru viņa bija dzērusi iepriekš. Tas bija riebigs.
- Neuztraucies, večuks iesmējās, šis ir liesmu puķes ekstrakts. Tas tikai palidzēs tev atgūt spēkus. Tas nav tik dedzinošs kā orku ugunsūdens.
Liza pakļāvās un iedzēra mazu malciņu. Sirmgalvis bija teicis taisnību. Šis dzēriens garšoja daudz labāk, un, lai gan pats šķidrums bija vēss, tas lika patīkamam, mierinošam siltumam ieplūst locekļos.
- Kauja, viņa izstomlja, atskāršot, ka ari balss saites klausa negribīgi. Visa pārdzīvotā kamols iespiedās kaklā, un meitene ļāva asarām ritēt pār vaigiem.
- Par to nu tev tagad vajadzētu domāt vismazāk, iesmējās Sedrs. Kad būsim sakopuši visu to cūcību, varēsim sākt svinēt uzvaru. Līdz tam brīdim tev jābūt veselai.
Uzvara. Viņi bija uzvarējuši. Tātad Smagārs bija sakauts?!
- Bet viņu nevar ievainot, Liza ieteicās.
- Kuru? Mataau? neizpratnē jautāja večuks un savādais jauneklis.
- Nē taču, Liza nespēkā atslīga spilvenos. Smagāru. Es cīnījos ar viņu. Viņš ir neievainojams.
- Ak, tu par to, Obzāns apsēdās uz guļvietas malas un mierinoši satvēra meitenes roku. Ar viņu viss ir kārtībā. Bet Mataau tavs brālis padarīja nekaitīgu uz visiem laikiem. Viņš tagad ir Malkoras varonis. Tu arī, meitēn.
Jaunā ziņa apstulbināja meitenes vēl pilnībā neatlabušo prātu. Aizvērusi acis, viņa mēģināja sakopot domas. Pēkšņi viena no tām ņēma virsroku pār pārējām:
- Teanila! Viņa vēl aizvien ir pilī. Viņš liek Teanilai kalpot saviem viesiem.
- Kas ir Teanila? Sedrs apmulsis palūkojās apkārt, cerot, ka kāds no biedriem spēs viņu apgaismot.
Liza, cik vien sakarīgi spēja, izstāstīja draugiem par elfu un lūdza, lai draugi izdomā, kā atbrīvot Mataau gūstekni.
- Nu ko, Sedrs domīgi pakasīja zodu, tas nozīmē tikai to, ka mēs vēl neesam izpildījuši visu uzdevumu.
- Kas tev padomā? Igra bažīgi uzlūkoja draugu. Viņš gan bija šajā kaujā apliecinājis sevi kā lielisks vadonis, bet šādas runas jau sāka izklausīties pēc bezjēdzīgas pārgalvības.