Grifs nomierinājās un paklausīja. Bija jau pēdējais bridis. Ap stūri parādījās tumšās drānās tērpti ļaudis.
- Nu ātri portālu, Soran! uzsauca Sedrs, taču draugs jau bija sācis rīkoties bez teikšanas. Nelielais gaisa virpulis auga aizvien lielāks un lielāks. Pēc mirkļa tas jau bija gana plašs, lai tajā varētu iekāpt cilvēks.
- Pasteidzieties! uzsauca Sorans.
Neviens nebija lieki jāskubina. Divi salojāli ienesa virpulī elfu. Pārējie pielūkoja, lai gaisa anomālijā iekšā dotos ari grifi, kurus neparastā parādība acīmredzami biedēja. Tiklīdz gūstekņi bija projām, tiem sekoja ari pārējie. Kā ieradis, Obzāns gatavojās doties projām pēdējais, tomēr Sorans gandrīz ar varu iegrūda viņu portālā, uzsaucot:
- Tiksimies Sriefā!
Sriefa, pēc brīža
Tiklīdz Obzāns bija šķērsojis portālu, anomālija izzuda. Viņš vēl ilgi stāvēja, lūkojoties vietā, kur tikko bija virpuļojis gaiss, un klusībā cerēja, ka tūliņ, tūliņ viņam virsū uztrieksies Sorans. Taču nekas nenotika.
- Kur tad… ieminējās Sedrs, un Obzānam pirmo reizi mūžā bija bail palūkoties kādam cilvēkam acīs.
- Sasodītais spītnieks! Obzāns dusmās un izmisumā trieca dūri pret plaukstu.
- Nomierinies, Obzān-san, salojālu pārstāvis uzmundrinoši uzlika plaukstu viņam uz pleca. Šis vīrs zināja, ko dara. Uzticies viņam!
- Es vēl nekad neesmu zaudējis nevienu viru, Obzāna acis sariesās dusmu asaras. No pils puses pie viņiem jau steidzās Igra un Zefārs, kuriem sekoja vairāki malkorieši un ari bijušie Smagāra viri. Kā lai es tagad skatos cilvēkiem acis?! Kas es par operācijas vadītāju, ja nespēju nosargāt visus savus cilvēkus?!
- Kas noticis?! sapratusi, ka kaut kas nogājis greizi, taujāja Igra. Kur Sorans?
Vienmēr tik mierīgais un nosvērtais Obzāns nespēkā noslīga uz bruģa un aizsedza seju ar plaukstām. Kā viņš varēja to pieļaut? Kādēļ viņš nepārliecinājās, ka Sorans ir iegājis portālā?
Viņš dzirdēja, ka Sedrs čukstus paskaidro Igrai notikušo, taču viņam nebija spēka ielūkoties meitenes sejā un atzīt, ka tā ir tikai un vienīgi viņa nolaidība. Kā gan viņš tagad varētu sagaidīt, lai viņa biedri uzticētos cilvēkam, kurš glābis savu dzīvību uz cita dzīvības rēķina?
- Tomēr esat apsteiguši mani, kaut kur no augšas atskanēja puiciski smiekli, un visu skatieni pavērsās augšup.
Lēni un nesteidzīgi sakļaujot savu apmetni kā milzu spārnus, tieši biedru pulciņā nolaidās allaž smaidošais Sorans. Jau nākamajā mirkli Obzāns bija pielēcis kājās un izdarīja to, kas viņam nemaz nebija raksturīgi: visiem par pārsteigumu viņš cieši apskāva princi.
- Kas tad nu? Sorans iesmējās. Vai esi jau paguvis pēc manis tik ļoti noilgoties?
- Tu, sasodītais maitasgabals! Obzāns nespēja apslāpēt smaidu un draudzīgi iedunkāja Soranu. Kā tu mani nobiedēji!
- Hei, vecīt, princis iesmējās, padomā tak ar savu dullo galvu! Es biju labākais kandidāts uz palikšanu. Kādam bija jāaiztaisa durvis, lai nebūtu caurvēja.
- Bet Smagāra sargi… Obzāns iesāka, taču Sorans, smiedamies kā par labu joku, pārtrauca viņu.
- Tu nu gan dīvaini spried, brāl! Pamēģini pats cīnīties ar vēju, un tad pastāstīsi, cik lielas bija šito muļķu izredzes noķert mani.
- Obzān-san, klusi ierunājās salojālu pārstāvis, ja salojāli savu ir padarījuši, mēs labprāt dotos projām.
- Protams, protams, Obzāns piekrītoši pamāja. Kopš noskaidrojās, ka Sorans ir dzīvs un pat vairāk nekā vesels, Obzāns atguva spēju atgriezties pie tiem pienākumiem, kas viņam bija veicami. Mēs esam ļoti pateicīgi salojāliem par palīdzību. Nododiet manu vissirsnīgāko pateicību meistaram Šorio un ari atvainošanos par to, ka jums nācās piedalīties šajā karā, gar kuru jums nebija nekādas daļas.
- Salojāli cīnās pret jebkādu tumsu un netaisnību, kareivis paklanījās Obzānam, ar labās rokas plaukstu aptvēris dūrē savilktu kreiso roku. Šis karš bija vērsts pret netaisnību, tātad salojāliem bija goda lieta cīnīties tajā plecu pie pleca ar malkoriešiem un Cirmeņa izredzētajiem.
- Ceru, ka mēs vēl kādreiz tiksimies patīkamākos apstākļos, pārsteigts par tik milzīgiem vārdu plūdiem, kas salojāliem līdz šim nebija novēroti, Sedrs, atdarinot viņu žestu, paklanījās.
- Labs ir, zēni, uzsauca Sorans, ja jau grasāties mūs pamest, pat nenosvinējuši kopā ar mums uzvaru, tad nāciet, es jums atvēršu durvis tieši pie meistara Šorio mājām.
- Kaunies, princi Soran! salojālu kaujinieks negaidīti skarbi uzsauca. Tu, kas esi mācījies pie senseja Šorio, atļaujies uzrunāt salojālus par "zēniem"! Princi Soran! Tu esi solījies necelt neslavu salojāliem!
- Labi jau, labi, Sorans noņurdēja. Kuram gan patiktu publiski dabūt pērienu, pat ja tas ir tikai vārdisks?! Ejam, zēni un meitenes! Un nav ko pūsties. Kas tur liels?
Turpinādams neapmierināti purpināt, Sorans pagriezās un devās tālāk projām no pils laukuma, lai nenāktos atkal uztraukt grifus, kuriem portāls diez ko nebija paticis.
* * *
Tiklīdz elfa Teanila bija nogādāta Sriefā, Zefārs pārņēma viņu savā gādībā un nogādāja pilī, bet Sorana izraisītās kņadas dēļ Igra tikai tagad pievērsa uzmanību grifiem. Kaut ko tik apbrīnojamu viņa nebija redzējusi pat šeit Domhandā. Protams, augas dienas garlaikojoties Sedra dzīvoklī, viņa bija skatījusies televīzijas pārraides, un dažās no tām grifi kā mītiski radījumi tika pieminēti. Taču redzēt uzzīmētu vai kā citādi atveidotu grifu, kas, piemēram, pakaļkājās saslējies, tur daļu ģerboņa, tas bija viens, bet ieraudzīt šo dzīvnieku savā priekšā dzīvu un elpojošu, turklāt vēl tik iespaidīgi lielu tas jau bija pavisam kas cits. Jau tas vien, ka sēdoša grifa galva bija meitenes krūšu augstumā, lika rasties bijībai pret šiem radījumiem.
Viens no grifiem uzmanīgi vēroja katru meitenes kustību, kamēr pārējie turējās grupiņā, ar visu savu būtību paužot neuzticēšanos un gatavību jebkurā bridi ar knābi un nagiem aizstāvēt sevi.
- Iešu noskaidrot, kur mēs varētu izmitināt šos gūstekņus, ieteicās Heinrihs.
- Ņemot vērā, ka pārējie jau ir apkrauti ar darbiem pie Zefara, prātoja Sedrs, kādam no mums jāpaliek un jāpalīdz Igrai ar grifiem.
- Es palikšu, pieteicās līdz šim klusējušais Sergejs. Man ar dzīvniekiem labi saskan.
- Sergejs kādreiz studēja veterināriju, Obzāns paskaidroja, sastopoties ar Igras jautājošo skatienu.
- Kāda nu tur dižā studēšana, kaujinieks atmeta ar roku. Tik vien paguvu kā pabeigt pirmo praksi, kad mani iesauca Smaragda Ordenis.
- Te vispirms ir jāatrisina cita problēma, noteica Igra, pa gabalu aplūkojot dzīvnieku ķepas un kaklus, uz kuriem no važu gredzeniem bija izveidojušās strutojošas brūces.
Koncentrējusies meitene ieklausījās sevi, lai uztvertu grifa domas un spētu sazināties ar dzīvnieku. Tas prasīja laiku, un vienubrīd Igra jau sāka domāt, ka viņai nebūs lemts apzināti nodibināt kontaktu.
"Nepūlies, jaunava!" viņa beidzot izdzirdēja. "Es vispirms vēlējos pārliecināties, ka tu esi tā vērta, lai es ar tevi runātu."
"Tu nu gan esi uzpūtīgs," Igra pajokoja. "Tad nu tā. Tev nāksies man uzticēties, lai es varu noņemt tev šos moku rīkus. Piekriti?"
"Neesmu jau hiēna, kas kož visam, kam tiek klāt," noteica grifs un pastiepa uz priekšu ķepu, lai Igra vieglāk varētu tikt klāt gredzenam.
Atklājusi, ka bez kalēja palīdzības gredzenu noņemt neizdosies, Igra gandrīz zaudēja dūšu. Grifa brūces bija pārāk bīstami tuvu gredzenam, lai, to noņemot, varētu izmantot jebkādus rīkus. Tie dzīvnieku varētu savainot vēl vairāk.