"Kurš ir teicis, ka šis koka galds ir ciets?" Igra atcerējās Lizas kādreiz teikto. "Nu, protams, ilūzija!"
Igra izveidoja ilūziju, ka gredzenam ir tikai puse, un viegli noņēma to no grifa ķepas. Tiklīdz viņa bija nolikusi gredzena atlikušo dalu sev līdzās uz bruģa, nozudusi daļa atgriezās savā vietā, taču mērķis bija sasniegts.
Atsvabinājusi grifa ķepas, meitene piesardzīgi pieskārās gredzenam, kas atradās grifam ap kaklu.
"Esi nu pacietīgs," viņa brīdināja. "Es centīšos rīkoties pēc iespējas saudzigāk, taču ar šo var būt grūtības. Ķepas tev ir Isspalvainas, bet šīs putna spalvas ir piekaltušas kopā ar asinīm pie gredzena."
"Rīkojies, jaunava," noteica grifs. "Es jau neesmu cālis, lai nespētu paciest sāpes."
Drīz ari šis uzdevums bija paveikts, un Igras acis šausmās iepletās, novērtējot drausmīgo ievainojumu uz dzīvnieka kakla.
"Nezinu, vai pārējie tavi biedri uzskatīs mani par saziņas vērtu," meitene ironizēja, "tādēļ man, iespējams, būs nepieciešama tava palīdzība. Vai paskaidrosi viņiem, ka man jānoņem šie moku rīki?"
"Pat ja tu nebūtu tā cienīga," Igra saklausīja cita grifa balsi, "tu palīdzi mums, un grifs prot to novērtēt."
Saņēmusi šādu atļauju, meitene drīz vien bija noņēmusi važu gredzenus visiem grifiem. Tieši laikā. Tiklīdz viņa bija atbrīvojusi pēdējo grifu, no pils puses ieraudzīja steidzīgiem soļiem tuvojamies Heinrihu un kādu pusaudzi. Klusībā pasmaidījusi par to, cik aši Heinrihs uzņēmies visādu rīkošanu un darīšanu, Igra tomēr novērtēja, ka no viņa varētu sanākt tīri labs Malkoras maršals vai pat valdnieks, lai gan tādu Malkorai nebija.
- Tā gan nav spoža doma, Heinrihs aizelsies sāka klāstīt jau pa gabalu, bet nekā labāka šobrīd mums nav. Pagaidām grifus izvietosim stallī. Tur vismaz ir silti un sausi. Zinu, zinu! Zirgi var būt visai neciešama sabiedrība, bet īslaicīgi taču tos var pieciest, vai ne?
"Ko teiksiet?" meitene šķelmīgi uzlūkoja savus aizbilstamos.
"Tur noteikti būs labāk nekā nojumē, kur esam dzīvojuši līdz šim," nosprauslājās grifs, kurš pirmais bija uzsācis sarunu ar Igru.
- Viņi piekrīt, Igra uzsmaidīja draugam.
- Uf! Heinrihs atviegloti nopūtās. Kāds atvieglojums! Man Leina jau pilnas ausis piestāstīja, cik šie radījumi ir lepni un izvēlīgi. Tad čāpojiet līdzi Nikelam! Viņš jūs aizvedīs uz staļļiem un pēc tam aiznesīs turp ari kasti svaigas gaļas un spaiņus ar ūdeni. Še!
Heinrihs pasniedza Igrai mazu kristāla pudelīti.
- Tas ir liesmu puķes ekstrakts, viņš paskaidroja. Leina teica, ka tev tas jāpiepilina grifu dzeramajam ūdenim. Tas viņiem palīdzēs.
Un projām viņš bija. Pusaudzis neveikli mīņājās drošā attālumā no lielajiem dzīvniekiem un meta uz tiem bailīgus skatienus.
"Cik dīvains jauneklis," noteica grifs, nolūkojoties pakaļ aizejošajam Heinriham.
- Ved nu! Igra iedrošināja, un puika, redzami atvieglots, ka nav jāatrodas grifu tuvumā, teciņus vien devās uz pils saimniecības pagalmu.
Grifu izvietošana steliņģos neprasīja daudz laika, un beidzot Igra varēja pievērsties dzīvnieku brūču sadziedēšanai. Šķiet, novērtējis meitenes centienus, grifs paļāvīgi nogūlās, ļaujot Igrai pieskarties savam kaklam.
- An rjane te galdera si taluta, meitene iesāka. Šodien viņa šos Vārdus izrunāja jau kādu simto reizi. Kamēr biedri bija devušies glābšanas misijā, viņa un Zefars ar dažiem palīgiem glāba un dziedināja kaujā ievainotos. Vieni bija cietuši vairāk, citi mazāk, dažs bija ticis cauri ar kādu skrambu. Leinas palīdzība bija nepieciešama Lizai, bet Sriefas dziednieks, kas bija sniedzis palīdzību cietušajiem jau kopš paša kaujas sākuma, bija tā pārguris, ka viņi to atrada aizmigušu pie kāda ievainotā.
Arī Zefārs jau labu laiku izskatījās visai pelēcīgs, taču viņiem, kā par brīnumu, vēl pietika spēka turpināt. Ķermeņi gan jutās kā salauzti, bet viņi spēja noturēties nomodā un rada sevī spēku, lai palīdzētu citiem.
Grifa brūces dzija acīm redzami. Meitenei pat šķita, ka dzīvnieks sāk izskatīties ievērojami labāk. Vismaz viņa kažoks pamazām atguva spīdumu. Tiesa, viņam būs vēl nepieciešams pieņemties svarā, bet tas jau bija otršķirīgs jautājums. Galvenais tagad viņš bija brīvs.
"Vai jūties labāk?" meitene apjautājās, kad bija sadziedētas arī abas grifa ķepas.
"Tu esi labi pastrādājusi, jaunava," grifs atzinīgi noteica. "Šķiet, ari tavam biedram sokas visai labi."
Igra palūkojās uz steliņģi, kas atradās tieši pretī. Sergejs bija pabeidzis dziedināt augumā mazāko grifu. Viņa uzdevums bija krietni sarežģītāks. Grifam, ar kuru viņš bija strādājis, brūces bija ne vien uz priekšķepām un kakla, bet arī uz labā spārna, kas piedevām izskatījās lauzts.
- Kā tev sokas? meitene uzsauca.
- Šī skaistule pagaidām ir saudzējošā mājas režīmā, bet pēc dažām dienām jau varēs izlocīt spārnus, Sergejs bikli pasmaidīja, draudzīgi papliķējot grifam pa skaustu.
- Skaistule? Igra pārjautāja.
- Jā, Sergejs mierīgi noteica. Šis grifs ir meitene, turklāt ļoti jauna. Man gan nav diži daudz zināšanu par grifiem, bet es teiktu, ka viņa vēl ir pusaudze. Tas tā nosacīti… Tagad iešu sadakterēt šo visai nīgro kundzi.
Viņš ar roku norādīja uz citu grifu, kas, piešķiebis galvu, neuzticīgi vēroja viņu ar savu dzelteno ērgļa aci.
"Tavs biedrs ir gudrs vīrs," ieminējās grifs. "Ne jau katrs no jūsu sugas spētu pateikt, vai grifs ir pieaudzis vai nav."
"Un tu?" meitene painteresējās. "Tu esi "skaistulis" vai "skaistule"?"
"Esmu grifu tēviņš," dzīvnieks pēkšņi sadrūma un nolika galvu uz ķepām. "Patiesībā tas ir viss, ko es par sevi zinu. Es izšķīlos tur, kur tavi draugi mani atrada, un jau kopš cāļa vecuma esmu bijis nebrīvs. Ja tā nebūtu, mēs ar tevi tagad runātu tavā valodā."
"Cik baisi!" Igra nopūtās un pamanīja, ka dzīvniekam uz muguras ir tumšāka svitra, kas pāri pleciem sniedzās līdz ķepu pamatnēm. Tādas pašas tumšas svītras meitene bija manījusi uz Lizas rokām.
"Tās laikam atstājusi Verga saite," viņa nodomāja. "Klau, vai tu man nepateiktu savu vārdu? Tikai ērtākas saziņas labā. Nav jauki, ka man tevi jāsauc vienkārši par grifu."
"Ja man būtu vārds, es tev noteikti pateiktu to," grifs pašķielēja uz meitenes pusi. "Taču tas, pie kura mēs izšķīlāmies, par šādiem niekiem nerūpējās. Savus vecākus es neatceros. Tā nu sanāk, ka man nav vārda."
"Nu labi," meitene centās uzmundrināt dzīvnieku, kuram šī tēma, redzams, bija visai smaga. "Ja nu tu neizdomā kaut ko labāku, padod ziņu. Es jutīšos pagodināta dot tev vārdu."
"Uzmanies, jaunava!" grifs strauji piecēlās sēdus. "Vienradžu kalnos pastāv uzskats, ka, nosaucot kādu vai kaut ko vārdā, tu kļūsti saistīts ar to līdz mūža galam. Tādēļ jau tikai vecākiem ir atļauts dot vārdu. Viņi ar bērnu ir saistīti uz mūžu."
"Par to nu tu vari neraizēties," Igra noteica. "Ja tev nav iebildumu, mēs droši varētu palikt kopā. Starp citu, mans vārds ir Igra."
"Es padomāšu," grifs pētoši palūkojās uz meiteni. "Bet nu gan tev jāiet pie mana brāļa."
* * *
Kad portāls aiz pēdējā salojāla bija aizvēries, Sorans, Sedrs un Aļģirds vēl brīdi klusējot uzkavējās pils saimniecības pagalma malā.
- Nu, kādas ieceres šim vakaram? sasitis plaukstas, rotaļīgi iesaucās Sorans, ar vienu roku apskaujot Sedra, ar otru Aļģirda plecus. Dejas ar driādām vai cīkstiņš ar vilkiem? Es lieku uz orku cīņām.