Pie Sorana jociņiem nepieradušajam Aļģirdam bija grūti novērtēt prinča humoru, un skarbais vīrs veltīja jauneklim apjukušu un nosodījuma pilnu skatienu.
- Man gan padomā ir kas cits, ieminējās Sedrs, kurš Sorana sabiedrībā jutās kā zivs ūdenī. Neesmu pedants, bet man šķiet, ka ir pēdējais laiks savākt pēc vakarnakts baļļuka palikušo cūcību. Ko tu par to saki, Soran?
- Ar tavu muti runā pats Vieduma gars, vecīt, princis atzinīgi novērtēja. Hei, redz, kur nāk arī palīgi! Ravek!
■ Maršals drūmi soļoja pāri laukumam uz pili. Acīmredzot viņš bija apstaigājis dažu kritušo ģimenes, un šādu ziņu pavēstīšana noteikti nevarēja uzlabot omu. Neapmierināts par pēkšņo traucējumu, Raveks tomēr mainīja virzienu un pievienojās trijotnei.
- Dzi, maršal, Sorans iesāka, putnu atgriešanās ir laba lieta, bet mēs te tā prātojam, ka tur līdzenumā šiem būs pārāk glauns atgriešanās dzīru galds. Vai sarūpēsi mums kādu vīru pulciņu un pārīti ratu, lai
■ varam doties pakaļ kritušajiem? Tostarp apdomā ar saviem padomniekiem, kur viņus novietot, lai tuvinieki var atvadīties.
- Ak tā, Raveks nomurmināja. Protams, protams. Pagaidiet tepat. Es tūliņ sagādāšu visu nepieciešamo. Jāpadomā ari par pēdējā goda rituālu.
- Ari par kritušajiem lorediešiem ir jāpadomā, ieminējās Sedrs. Mums vismaz jāpasargā viņu līķi no putniem un zvēriem. Turklāt… Lai arī monstrs, Mataau tomēr skaitījās valdnieks un krita kā vīrs. Vajadzētu viņu kritušos savākt un kaut vai caur portālu aizsūtīt uz Loredu.
- Par pavadoņiem šiem iedot tos dažus Mataau roklaižas, kas vēl
mitinās Sriefā, piebilda Sorans, draudzīgi uzsitot maršalam uz pleca.
* * *
Tas bija bezjēdzīgi. Viss bijis veltīgi. Kopš atgriešanās Sriefā Zefārs bija sadziedējis pāris tūkstošus visdažādākā smaguma brūču, ievainojumu, dažādu skrambu un neskaitāmu citu traumu. Uz bridi viņam jau sāka šķist, ka viņš skaita Vārdus kā automāts. Nocirstas rokas, kājas, pārcirstas ribas…
Tagad šķietami bezgalīgā ievainoto straume bija beigusies, bet, aplūkojot pils lielajā zālē gulošos, Zefāru pārņēma izmisums. Daļa cietušo bija zaudējusi pārāk daudz asiņu, un viņu stāvoklis bija kritisks. Asiņošanas apturēšana bija tikai puse darba. Bet kur lai ņem asinis, ar kurām atjaunot zaudētās?
Zefārs ķērās pie pēdējā salmiņa. Bija jāapspriežas ar šejienes burvi. Viņai jau nu vajadzētu zināt, kā šeit pieņemts rīkoties tādā situācijā. Atstājis savus pacientus Renāra gādībā, Zefārs devās uz pils otro stāvu, kur atradās Liza un elfa.
Uzsteidzies pa kāpnēm, viņš vēlreiz pārlaida skatienu zālei. Tas bija baiss skats. Ja ņem vērā, ka zālē bija palikuši tikai smagi ievainotie, un to šeit bija ap tūkstoti, tad gribot negribot radās jautājums, vai uzvara nav maksājusi pārāk dārgi.
Klusi pavēris Lizas istabas durvis, Zefārs ar žestiem lūdza, lai Leina iznāk laukā. Viņam negribējās pamodināt Lizu un Teanilu, kuras dziedēja savas mentālās brūces spirdzinošā miegā. Aizvēris durvis, lai viņu balsis nebūtu dzirdamas istabā, Zefārs burvei izklāstīja problēmu.
- Nu, parasti mēs iztiekam ar liesmu puķi, Leina izskatījās samulsusi. Man iepriekš nav nācies saskarties ar šādu jautājumu.
- Vai tad pie jums nekad nemēdz būt nekādu problēmu, piemēram, dzemdību laikā? izmisums Zefārā auga augumā.
- Protams, mēdz, burve nespēja saskatīt saikni starp Zefāra jautājumu un problēmu, ar kuru viņš bija nācis.
- Nu? Ko tu dari, ja sieviete dzemdību laikā zaudē pārāk daudz asiņu?
- Ja sākas asiņošana, es to novēršu jau laikus, burve noteica. Bet, ja mātei ir lemts par bērna dzīvību maksāt ar savu, tad tāda ir garu griba un cilvēkam nav tiesību pret to sacelties.
- Stulbums! Zefārs nenovaldījās. Atvaino! Bet ne jau vienmēr tā ir. Labi, aizmirsti! Kā pie jums ir ar asins pārliešanu?
- Ko?! Leina lūkojās vīrieti tā, it kā viņam uz deguna būtu izaudzis rags. Kas tā asins pārliešana tāda ir?
- Procedūra, kuras laikā viena cilvēka asinis tiek ievadītas otra cilvēka vēnā, pirmo reizi mūžā Zefārs ar riebumu citēja kāda jēdziena definīciju.
- Tas nav iespējams! burve apņēmīgi papurināja galvu.
- Skaidrs! Leinas reakcija bija pietiekami daiļrunīga, lai pat aklais redzētu, ka asins pārliešana šejieniešiem ir kā lāzerķirurģija. Vai es vismaz varu tev palūgt sarūpēt kaut ko, kas veicina asins atjaunošanos? Kādu mucu sarkanvīna, biešu sulu vai kaut ko tādu. īsi sakot, dzelzi saturošus produktus.
Leina pamāja, tomēr Zefāram bija aizdomas, ka vārdus par "dzelzi saturošiem produktiem" burve gan īsti labi nav sapratusi. Atlika cerēt, ka viņam netiks atnesti veģi ar naglu piedevām.
Viņš jau kāpa lejup pa kāpnēm, kad saskrējās ar Obzānu, Imantu un Džulianu. Ieraugot Zefāru tik drūmu, puiši apjautājās, kas noticis, un, uzmanīgi uzklausījuši viņu, kļuva domīgi.
- Tas, ka šeit asins pārliešana vēl nav izgudrota, ieminējās Džulians, nebūt nenozīmē, ka to nav iespējams izdarīt. Cits jautājums ir par to, kā to izdarīt.
- No vienas puses, Zefarā pamazām atmodās cerība, ja šeit pazīst metālu, tad kaut kādā veidā ir iespējams izgatavot adatas. Ir tikai jāizdomā, ar ko tās savienot.
- Adatas varētu materializēt, sprieda Obzāns. Man ir gadījies redzēt, kādas tās izskatās. Bet tās savienoja caurspīdīga, ja nekļūdos, plastmasas caurule vai kaut kas tāds.
-Jā, bet plastmasas šeit nav, atgādināja Zefārs.
- Vai šāda adata derēs? Obzāns pastiepa plaukstu, un Zefāra acis priekā iemirdzējās.
- Tu esi ģēnijs! viņš sajūsmā apskāva biedru. Adata ir lieliska. Ja vien izdotos atrast caurulīti, ar ko savienot divas šādas adatas.
- Cūku vēnas vai artērijas! pēkšņi iesaucās Džulians.
- Garām, Zefārs papurināja galvu. Pārāk liels infekcijas risks.
- Cik atceros no saviem skolas gadiem, ieteicās Imants, senos laikos, kad vēl nebija lāzersterilizācijas iekārtu, sterilizēšanai izmantoja vārīšanu un arī spirtu. Ja Džuliana minētās cūku artērijas novārītu un izskalotu ar spirtu, inficēšanās risks mazinātos.
- Hm, ir vērts pamēģināt, nu jau tas atkal bija vecais labais Zefārs. Vēl paliek pretspiediena problēma, bet to varētu novērst ar gravitāciju, liekot donoram sēdēt, nevis gulties blakus cietušajam.
- Manuprāt, te ir vēl nevis viena, bet vairākas problēmas, kāpņu galā atskanēja Sergeja balss. Viņi bija tikuši galā ar grifiem un tagad atgriezās pilī. Pirmkārt, kā tu novērsīsi plaušu embolijas risku? Otrkārt, ko tu darīsi ar atgrūšanas iespējamību?
- Par otro man galva nesāp, Zefārs iesmējās. Es protu pārbaudīt saderību. Tas ir kriminālistikas pamatkurss. Par embolijas risku gan piekritu, taču tur risinājums varētu būt laiks. Pats esmu bijis donors un atceros, ka asins nodošana ilgst kādas desmit minūtes. To laikā recēšana vēl nebija sākusies. Tātad, ja ierobežosim pārliešanu uz piecām minūtēm, būtiski samazināsim plaušu embolijas risku. Gaisa embolija ir atkarīga no tehnikas, nevis fizioloģijas. Vai pastāv iespēja dabūt kaut kādu laika skaitīšanas rīku, pēc kura var noteikt piecas minūtes?
- Nu gan tu mūs apvaino, Džulians uzmeta lūpu. Domhandā jau nevalda akmens laikmets.
- Kā noprotu, tas nozīmēja, ka es šādu riku dabūšu, Zefārs nespēja atturēties neiedzēlis. Obzān! Tavā pārziņā adatu ražošana. Pārējie ķeras pie cūku artēriju sagatavošanas. Igra! Man būs nepieciešama ari tava palīdzība. Izturēsi?