- Būs labi, meitene gurdi pasmaidīja.
Nokāpis atpakaļ zālē, Zefars noslīga ceļos līdzās kādam smagi ievainotam vīram. Šajās miesās dzīvība tik tikko vēl turējās. Ja viņi nepasteigsies vai ja viņu iecere izgāzīsies, šis vīrs mirs. Tagad Zefāra ļaunākais ienaidnieks bija laiks. Viņam tik ļoti noderētu laika rezerve!
"Ek, valdniece Meornira!" viņš domās uzrunāja garu pavēlnieci. "Kā man tagad noderētu tava palīdzība!"
- Ko nu klaigā, cirmeniet? gaiss līdzās Zefāram nomirguļoja, un viņš pamanīja valdnieces ņirbošās aprises. Kādēļ sauci?
- Vai tu varētu man palīdzēt? Zefārs pievērsa parādībai izmisuma pilnu skatienu.
- Kādu palīdzību tu no manis sagaidi, cilvēk?
-Ja vien tu varētu neņemt pie sevis šo cilvēku, iekams mēs neesam pamēģinājuši, vai izdosies saglabāt viņa dzīvību, ar to būtu līdzēts ļoti daudz, viņš skumji noteica.
- Kas attiecas uz šo vīru, tad vari būt drošs viņš pie manis tik drīz nenonāks, Meornira čukstēja. Jā, viņš ir šeit, bet visiem spēkiem cenšas turēties tālāk no maniem vārtiem. Viņš ir cīnītājs. Tava iecere, cirmeniet, ir ļoti bīstama, taču tā nav lemta neveiksmei, ja būsi prātīgs. Tikai atceries, ka Domhandā revolūcijas ir liekas. Man tagad jāiet, bet, ja stāvoklis kļūs bīstams, es tevi brīdināšu.
Meorniras atbalsts bija nozīmīgs atvieglojums, tomēr Zefārs bija satraukts. Pasākums tiešām bija riskants. Ja viņš kļūdīsies un kaut viens cilvēks nomirs asins pārliešanas dēļ, tā būs viņa vaina. Ja viņš nerīkosies un cilvēki mirs asins zuduma dēļ, tā būs viņa vaina. Tomēr šajā gadījumā viņu vismaz nevainos citi. Tikai viņš pats.
"Es tūliņ pamodīšos, un tas viss izrādīsies tikai slikts sapnis," Zefars aizvēra acis. "Tūlīt, tūlīt istabā ienāks Svens. Tūlīt atskanēs viņa ikrīta sveiciens. Ak, Dievs, lūdzu, liec, lai tas viss būtu tikai sapnis!"
- Kas tie tev par arhaiskiem izteicieniem? Svena balss vietā atskanēja Obzāna balss. Tas jau ož pēc drūmā divdesmitā gadsimta. Labāk ievērtē šo!
Samulsis kā nedarbos pieķerts puika, Zefārs palūkojās uz Obzānu, kas viņam deguna priekšā karināja ar bālai auklai līdzīgu artēriju savienotas adatas.
- Labs veikums, puiši! viņš uzslavēja. Tagad man vajag tīru šķīvi, sīkos gabalos sadalītu audumu linu vai kokvilnu un kādus trīs dučus smailu koka irbulīšu.
- Šo ari, starojot pa visu seju, Džulians lepni pasniedza Zefaram smilšu pulksteni.
- Un brīvprātīgo, kas kļūs par pirmo donoru, ieminējās Imants.
Tas jau skanēja cerīgi. Igra sarūpēja šķīvi, kuru viņa jau pati bija
iedomājusies noslaucīt ar orku brūvējumā samērcētu drānas gabalu. Viņa vēl labi atcerējās, kā Zefārs šorīt bija jūsmojis par šo šķidrumu. "Vistīrākais graudu spirts! Jā, Jaunajā pasaulē tādu mantu atrast būtu grūti."
- Nu? Kurš piesakās? Zefārs aplaida skatienu zālei. Arī tie cietušie, kuru ievainojumi nebija pārāk smagi, varēja ziedot asinis savu biedru glābšanai.
- Mēģināsim ar mani, Obzāns jau tvēra pie plaukstas pamatnes, lai uzrotītu piedurkni.
- Atvaino, vecīt, Zefārs papurināja galvu, bet tu šoreiz paliec aiz borta. Revolūcijas Domhandā ir liekas. Mēs par donoriem domhandiešiem nederam.
Sašutuma pilnu "kā?", "kāpēc?" un "kas tad nu?" krusa nolija pār Zefāra galvu. Jaunās pasaules ļaudis jutās aizskarti un noniecināti.
- Draugi, Zefārs centās izlauzties cauri sašutušo balsu troksnim, draugi! Nomierinieties, lūdzu! Padomājiet paši! Mēs esam dzimuši un auguši citā vidē, citādos apstākļos, un mūsu asinīs jau ģenētiski ir antivielas, kas mums nepieciešamas, lai mēs spētu pretoties tiem vīrusiem, baktērijām un citiem ārējiem faktoriem, kas pastāv mūsu pasaulē. Šie cilvēki ir visu savu mūžu paaudžu paaudzēs dzīvojuši atšķirīgā vidē. Šeit nav piedzīvotas ne dažādu vīrusu pandēmijas, ne šo vīrusu mutācijas, ne radiācijas ietekme, piesārņojums un neskaitāmas citas problēmas. Ja tā varētu salīdzināt, tad viņu asinis ir jaunavīgi šķīstas, un mūsu asinis viņiem var būt nāvējoša inde.
- Bet manām asinīm vajadzētu derēt, iejaucās Heinrihs, kurš nu jau ikvienā savā domā bija gatavs atdot sevi par Malkoru un tās ļaudīm.
- Man tiešām žēl, draugs, Zefārs pašūpoja galvu. Arī tu nederi. Tu vispār esi ģenētisks brīnums. Tu esi radies no diviem atšķirīgiem domhandiešiem: viens no tiem fizioloģiski jau bija paaudzēs adaptējies Jaunajā pasaulē, bet otrs tur bija ieradies gluži nesen. Tu esi mantojis gan mātes imunitāti, gan tēva tīrās asinis. Tādēļ tu ari nebūsi piemērots donors. Mums nepieciešamas domhandieša asinis.
- Ņem! pagrūžot malā vēl aizvien visai sašutušos Jaunās pasaules ļaudis, Zefāra priekšā nostājās Raveks.
- Paldies, maršal! Zefars atviegloti nopūtās. Tagad man tikai jānoskaidro, ar kādām infekcijas slimībām tu esi slimojis.
- Man ir laimējies, cirmeniet, Raveks nicīgi pasmaidīja. Pat mēris aplenkuma laikā no manis bēga pa gabalu. Laikam jau man nav lemts mirt no kaites. Tikai no vecuma, jo zobens ari mani neķer.
Zefārs paņēma sagatavotos irbulišus, pa pāriem iezīmēja tos un, apstaigājis desmit smagāk ievainotos, savāca uz šķīvja asins paraugus, pie katra cietušā atstājot vienu irbulīti, bet otru ieliekot noteiktajā paraugā. Tad viņš iedūra Raveka pirkstā, un pēc mirkļa uz šķīvja jau bija otri desmit paraugi, kas visi bija iegūti no Raveka. Elpu aizturējuši, klātesošie vēroja katru Zefāra kustību, kamēr viņš sajauca asins pilienu pārus: vienu Raveka, otru kāda cietušā. Apgriezis smilšu pulksteni, viņš nemirkšķinot lūkojās uz paraugiem, gaidot saderības testa iznākumu. Smiltis ritēja drausmīgi lēni. Pamazām atkal uzmācās doma, ka nekas nesanāks. Zefars juta pār muguru noripojam satraukuma sviedru lāsi. Tomēr šodien gari laikam taču bija viņam labvēlīgi. Trīs paraugu pāri uzrādīja saderību, turklāt viens no tiem piederēja vīram, par kuru viņš bija runājis ar Meorniru.
Nosēdinājis Raveku uz ērtākā krēsla, kādu vien izdevās atrast pils zālē, Zefārs no auduma gabala izveidoja žņaugu. Kā jau veselīgam vīrietim, kuram fiziski smags darbs ir ikdiena, maršalam bija izcili labas vēnas, tādēļ pat satraukumā trīsošie pirksti netraucēja Zefāram ātri ievadīt adatu. Sagaidījis, līdz pirmās asinslāses parādās otras adatas galā, tā nodrošinoties pret risku, ka improvizētajā sistēmā varētu palikt gaiss, viņš ar slidošo mezglu nosprostoja asins plūsmu un sagatavoja cietušā apakšdelmu. Šeit uzdevums bija sarežģītāks. Lielais asins zudums un ļoti vārgais pulss stipri apgrūtināja vēnas uztaustīšanu.
"Saņemies, Zefar!" viņš lika sev mobilizēties. "Saņemies!"
Beidzot arī tas bija paveikts.
- Nu tad, Zefārs atbrīvoja slīdošo mezglu, ar dievpalīgu!
Tagad atlika tikai gaidīt, kad smiltis atkal pārvietosies no vienas
kapsulas otrā, un cerēt, ka saderības tests bijis pareizs, ka viņam ir izdevies novērst gaisa nokļūšanu ievainotā kareivja vēnā un ka Ravekam nav pārmērīgi īss asins recēšanas laiks.
Laiks vilkās šausminoši lēni. Ja nebijis smilšu plūsmas, varētu domāt, ka tas vispār ir apstājies. Zefārs dzirdēja tikai paša satrauktās sirds pukstus, kas bija ska|āki par visskaļākajiem kurantiem. Ik pa brīdim viņš pameta raižpilnu skatienu te uz Raveku, lai pārliecinātos, ka viņa pašsajūta nepasliktinās, te uz ievainoto viru.