"Valdnieci" viņš domās izmisīgi sauca Meorniru.
"Nomierinies, kareivi!" viņa atsaucās tajā pašā brīdī. "Tu esi uz pareizā ceļa. Šis vīrs vairs nav mans. Tagad viss ir tavās un viņa paša rokās."
Tādu atvieglojumu Zefārs savā mūžā vēl nekad nebija izjutis. Izdevās! Viņiem izdevās! Nieka 300 vai pat 400 mililitri viena vīra asiņu spēja glābt otru vīru no drošas bojāejas. Jācer, ka Raveka paraugam sekos ari citi malkorieši, un galvenais, lai starp tiem pēc iespējas mazāk būtu to, kuri pārcietuši mēri. Ja atsaucība būs pietiekami liela, viņam, iespējams, izdosies smagāk cietušajiem pārliet vairāk nekā viena donora asinis.
- Kā smejies, viņš smaidot savilka mezglu, kad pēdējais smilšu graudiņš vēl bija ceļā, jūs abi tagad esat asinsbrāļi.
Izveicīgi izvilcis adatas, Zefārs ar spirtā samitrinātu auduma gabalu uzspieda dūriena vietām un palūdza, lai kāds no vīriem aizdziedē nelielos ievainojumus. Pasniedzis Igrai izlietoto "sistēmu", viņš paskaidroja meitenei, kas darāms, un pats vērsās pie Leinas, kura, acis iepletusi, vēl aizvien vēroja notiekošo.
- Sarkanvīnu abiem šiem vīriem, un ātri! Ja atradīsi ari medu, tad šī kauja tiks izcīnīta krietni ātrāk. Sergej! Vai paasistēsi man?
- Un kā vēl! bijušais kaujinieks ar skubu metās šajā pasākumā. Tādu pieredzi nevar iegūt nevienā sasodītajā augstskolā, lai cik spica tā būtu.
Atvieglojumu nomainīja viegla eiforija. Viss notika neticami lieliski. Zefaram bija izveidojusies pašam sava asins pārliešanas brigāde, kurā katram bija savs uzdevums. Sergejs ņēma paraugus un iezīmēja cietušos ar irbulīšiem. Lai nekļūdītos, šķīvjus ar paraugiem viņš nodeva topošo donoru rokās. Kad Zefārs bija pārskatījis saderības, Imants, kurš izrādījās dzimis ķirurga ģimenē, pieskatīja asins pārliešanas gaitu, lai laikus savilktu mezglu. Sapratuši, ka pēc otrās vai trešās novārīšanas reizes cūku asinsvadi vairs nav lietojami, Obzāns un Džulians sāka materializēt arī tos. Viņi strādāja kā jaudīga sistēmu ražošanas rūpnīca, un galu galā instrumentu bija pietiekami daudz, lai tie nebūtu jāizmanto atkārtoti.
Priecēja malkoriešu un Loredas dezertieru atsaucība. Pat pusaudži un grūtas sievas, redzot, ka Ravekam pēc šīs procedūras nekas nekaiš, steidza ar savām asinīm glābt Malkoras varoņus. Šī iespējamo donoru grupa īpaši skali pauda savu neapmierinātību par atraidījumu. Sevišķi tās sievietes, kuras izrādījās smagi cietušo vīru sievas. Pret grūtniecēm Zefāram bija cienījami un vērā ņemami argumenti, bet ar pusaudžiem tas nestrādāja, un viņam nācās noteikt minimālo vecumu nevis astoņpadsmit gadus, bet gan sešpadsmit. Pretējā gadījumā draudēja sākties pamatīgs tracis.
Pārējie, sadalījušies grupās, dalīja sarkanvīnu un liesmu puķes ekstraktu donoriem vai palīdzēja ar to padzirdīt cietušos.
"Tagad Malkora noteikti atkopsies," pārskatījis zāli, Zefārs gandarīts nodomāja.
Readona, tās pašas dienas pievakarē
Beidzot sāka pienākt pirmās ziņas no Malkoras. No sajūsmas pārņemtajiem putniem neko sakarīgu nebija iespējams izlobīt. Kad saule jau bija noslēpusies aiz mežu galotnēm, pilsētā lepni iesoļoja prāva auguma vilks un, nepievēršot ne mazāko uzmanību cilvēkiem, kas, meža iemītnieku pamanot, centās tam jau laikus griezt ceļu, cēlā gaitā devās tieši uz pili.
Mentaras ļaudis gan nebija nekādi tumsoņas, kuri instinktīvi baidās no plēsīgiem dzīvniekiem, taču meža iemītnieki bez ārkārtējas nepieciešamības parasti netuvojās cilvēku mājokļiem. Kur nu vēl lielajām pilsētām! Tas apliecināja situācijas nopietnību. Pretējā gadījumā meža iemītnieki būtu sūtījuši pie cilvēkiem kādu mazāk uzkrītošu ziņnesi.
Nokļuvis līdz pils durvīm, vilks apstājās. Ienākt pilsētā tas bija viens, bet doties iekšā cilvēku celtā būvē tas jau bija kas pilnīgi cits. Tomēr ilgi pelēcim gaidīt nenācās. Satrauktie pils kalpotāji jau bija paziņojuši Memetrijam par savādo viesi, un vilks vēl nebija paguvis apsēsties, kad Vihela pavadībā pa pils durvīm iznāca valdnieks.
Uzklausījis ziņneša domas, priecīgi satrauktais Memetrijs nodeva viņu Vihela gādībā, kuram bija jāparūpējas par tālo ceļu mērojušo vilku un jāatver viņam drošs portāls uz mežu, lai vilkam nenāktos vēlreiz mērot garo ceļu cauri ļaužu pilnām vietām. Pats valdnieks skriešus iesteidzās pilī, jau pa gabalu saucot Katrakanu, kurš kavēja laiku ieroču zālē, mēģinot pārspēt viltībā un veiklībā Alevinu.
- Viņi ir uzvarējuši! Memetrijs sauca. Sajūsminātā un satrauktā jaunekļa seja bija kļuvusi sārtāka par rieta blāzmu debesīs. Katrakan! Viņi ir sakāvuši Mataau! Malkora tagad ir brīva valsts!
- Es par to ne mirkli nešaubījos, brāl, Katrakans mierīgi atteica, izklupienā mēģinot trāpīt Alevinai ar zobena smaili. To, ka Malkora ir brīva, putni vēsta visu dienu.
- Jā, bet to, ka Heinrihs nogalinājis Mataau, neviens putniņš tev nepavēstīs, Memetrijs iedzēla.
- Oho! šī ziņa beidzot novērsa Katrakana domas no cīņas. Tas tiešām ir jaunums. Tad jau ne tikai Malkora, bet arī Loreda ir brīva!
- Diemžēl nē, Memetrija sajūsma nedaudz noplaka. Cik zināms, tad zaļais cirmenietis ir dzīvs un ar Loredas armijas paliekām atgriezies Elkardonā. Viņš ilgus gadus ir bijis Mataau sabiedrotais, un, ņemot vērā, ka Mataau nav asins mantinieku, kas varētu pretendēt uz viņa troni, zaļajam cirmenietim šobrīd ir būtiskas priekšrocības. Turklāt viņam ir pašam sava armija, kas var stāties sakauto lorediešu vietā. Nedrīkst nerēķināties arī ar Rorikoru. Tā vien izskatās, ka viņš atbalsta zaļā cirmenieša ieperināšanos Elkardonā.
- Skumji, noteica Katrakans. Atliek cerēt, ka šādā gadījumā vismaz Loredas politikā ieviesīsies nedaudz vairāk veselā saprāta. Cik varēju spriest no Obzāna teiktā, Smegam Smagāram vismaz ir izpratne par cilvēcīgumu. Kaut gan arī viņa kažokā blusu netrūkst.
- Laiks rādīs, Memetrijs centās nezaudēt optimismu. Tagad vajadzētu apdomāt, vai Sedram un pārējiem tur nenoderētu kāda palīdzīga roka. Diez vai viņiem pašiem šobrīd ir laiks par to padomāt un nosūtīt kādu ziņu.
- Tas man jau patīk, sparīgi iesaucās Alevina. Kā būtu, ja es paņemtu pulciņu dziednieku un dotos viņiem palīgā?
- Prātīga doma, uzslavēja Katrakans. Aizej ari līdz noliktavām, lai sakrauj ratos labi daudz pārtikas. Mataau jau Malkorai atņēma pēdējo miltumiņu. Viņu pašu krājumi droši vien jau ir uz izsīkšanas robežas. Un paķer līdzi arī labi daudz uzlievju, ziežu un ekstraktu!
Sajūsmā par to, ka nenāksies ilgāk nīkt bezdarbībā, Alevina bija nozudusi vēl pirms pēdējiem Katrakana vārdiem, kuri burvi sasniedza jau ceļā. Brāļi vēl turpināja pārspriest Malkoras kaujas iznākumu, un neviens pat nepamanīja, ka ieroču zāles tālākajā stūri, cenšoties nepievērst sev uzmanību, klusi sēdēja un ikvienu viņu vārdu kāri tvēra Firistra.
Sriefa, vēlu vakarā
Vēlreiz pārlūkojis pils zāli, Zefārs atviegloti apsēdās uz kāpnēm un atspieda pakausi pret sienu. Savāktos rīkus viņš bija licis Obzānam dematerializēt. Nebija jēgas riskēt. Ja nu kāds no šejieniešiem iedomājas, ka varētu pamēģināt atkārtot Zefāra veikumu. Tas bija bīstami.
Jārēķinās arī ar to, ka Domhandā asinis nebija tikai eritrocītu, leikocītu, trombocītu un plazmas savienojums. Šeit asinīm piešķīra krietni lielāku nozīmi. Droši vien domhandiešiem bija taisnība, bet Zefāra prāts tomēr nespēja tik viegli pieņemt kādu apgalvojumu, ja tam nebija zinātniska pamatojuma. Taču kaut kāds pamatojums pastāvēja. Ne velti Lizai un Teanilai mentālās brūces, kā tās bija nosaucis Obzāns, sadziedēt bija daudz grūtāk nekā visiem šiem ļaudīm to miesiskās.