Viņš bija gandarīts par paveikto, un nogurušajā ķermenī ieplūda pamatīga endorfīna deva.
"Jājautā, kāda velna pēc ļaudīm nepieciešama elektronika," vīrs gurdi nodomāja. "To pašu efektu un vēl labāku var panākt ar labi paveikta darba apziņu."
Kauja bija izcīnīta godam. Protams, dažam labam būs jāpierod dzīvot bez kāda locekļa, taču viņi vismaz dzīvos. Un dzīvos brīvi. Šī apziņa stiprinās un palīdzēs pārvarēt citas grūtības. Pirms mirkļa Heinrihs bija pavēstījis, ka ieradušies papildspēki no Readonas. Tātad malkoriešiem būs vieglāk pārvarēt ari tās grūtības, kuras varētu izraisīt valsts saimnieciskais novārgums. Cietušajiem atveseļošanās periodā būs nepieciešams labs uzturs, turklāt pietiekamā daudzumā.
Zefāra pārdomas pārtrauca bikls pieskāriens viņa rokai. Atvēris acis, vīrs ieraudzīja Leinas skarbo, kalsno seju. Saudzīgi satvērusi Zefāra roku, burve piespieda viņa plaukstas virspusi pie savas bālās pieres. Viņš atcerējās, ka šādi Obzāns bija godinājis Sofiju. Acīmredzot tā tika izrādīts liels pagodinājums. Taču Zefārs nejutās šādu godu pelnījis.
- Nevajag, Leina, viņš mēģināja protestēt, bet sieviete viņa teiktajā neklausījās. Mirkli šādi stāvējusi, viņa atlaida Zefāra roku un vēlreiz godbijīgi nolieca galvu viņa priekšā.
- Tava maģija ir dižāka par manu, burve klusi noteica. Iespējams, ka tā ir pārāka pat par elfu zintīm.
- Tā nav nekāda maģija, Leina, Zefārs nopūtās. Patiesībā tas viss ir ļoti vienkārši. Ja vēlies, vēlāk es tev to izskaidrošu visos sīkumos. Bet ne tagad. Tagad vienīgais, par ko spēju domāt, ir kāds matracis, uz kura es varētu novietot savus smeldzošos kaulus. Jūtos kā simtiem gadu vecs večuks.
- Es gan pirms matrača vēl pakavētos pie krūzītes silta piena, ieminējās Igra, kas, apciemojusi grifus, atgriezās pilī. Vai esi pamanījis, ka pēdējo reizi ēdām vakar pirms kaujas?
Nē, Zefārs to nebija pamanījis un pēkšņi atskārta, ka vēders jau labu laiku pieprasa savu tiesu. Vienkārši apkārtējā kņada bija noslāpējusi uzstājīgo balsi.
- Nāc nu, meitene satvēra biedra roku. Alevina atvedusi kārumus no Readonas. Iesim, iekodīsim kaut ko un tad varēsim likties uz auss. Kā nekā nomodā esam aizvadījuši jau vairāk nekā trīsdesmit stundas.
- Šī ir lieta, kas mani nekad nebeidz pārsteigt, ieminējās Zefārs, smagi celdamies kājās, un, sekojot Igrai, vēl pamāja Leinai. Viņu saruna bija jāatliek uz vēlāku laiku. Kur rodas rezerves resursi, kad tie nepieciešami kritiskā situācijā? Parasti cilvēks spēj daudzmaz normāli funkcionēt vidēji piecpadsmit stundu. Dažiem pat tas jau ir sasniegums. Bet kritiskā brīdī it kā atveras iekšējo rezervju slūžas un tu spēj darboties, darboties un darboties, līdz organisms vienkārši ņem un izslēdzas.
- Zini, satvērusi pārgurušo biedru zem rokas, Igra gandrīz vai vilkšus vilka viņu sev līdzi uz Sriefas krogu, kur bija klāts mielasta galds, es gan pēdējo stundu laikā prātoju par ko citu. Ja mūsu dzīve šeit, Domhandā, solās būt tāda, kāda tā bijusi kopš mūsu ierašanās, tad es sāku nopietni šaubīties par to, vai vēlos tajā piedalīties.
- Kā tu to domā? novirzīts no paša domām, Zefārs uzreiz neattapa, par ko meitene runā.
- Vakarnakt es visiem spēkiem centos tikai neitralizēt uzbrucējus, Igra grūtsirdīgi nopūtās. Redzēju, ka tu rīkojies tāpat. Un tomēr… Tik daudz kritušo, sakropļoto… Izpostītas dzīves, sagrauti likteņi… Man tas riebjas. Es nevēlos slepkavot. Tas ir pretīgi.
- Piekritu, Zefārs nopūtās. Zini, es labprāt izveidotu Domhandā dziednieku skolu. Tas būtu daudz patīkamāk. Ari man visa šī kaušanās neiet pie sirds. Šī acīmredzot ir tā parādība, par kuru daudz runāja un rakstīja zinātnieki pirms Lielā Sprādziena, kad pasaule vēl nebija apvienojusies. Šķiet, ka šis ir tas pēckara traumas sindroms vai kaut kas tamlīdzīgs.
Zini, kad pasaule vēl nebija sapratusi, ka mums visiem melniem vai baltiem, bagātiem vai trūcīgiem ir dota tikai viena planēta un mums nav nekādu tiesību saskaldīt to sīkos gabaliņos, paziņojot, ka "šis ir mans un tas ir tavs", cilvēkiem nez kādēļ bija grūti aptvert: ja ies bojā pati planēta, nebūs svarīgi, cik plašas ir tavas valsts robežas, kāda ir tava ādas krāsa vai pasaules redzējums. Senatnē ļaudis nogalināja cits citu pat par to, kā kurš skaitīja lūgšanas un kādā vārdā dēvēja augstāko spēku. Paradoksāli, bet jau tolaik daudzi ļaudis atzina, ka augstākais spēks jeb Dievs, kā viņi to sauca, ir visiem viens. Taču tas netraucēja nokaut citam citu tikai par to vien, ka kāds šo spēku sauca par Allāhu, bet cits par Jahvi. Tolaik cilvēku varēja nogalināt tikai par to vien, ka viņš ģērbās vai runāja atšķirīgi. Esmu daudz domājis par to, un, zini, man šķiet, ka dažbrīd tiem kariem, kas notika pie mums, par galveno iemeslu kalpoja alkatība. Tāpat kā šeit. Malkora ir maza, bet saimnieciski ļoti spēcīga valsts, tādēļ lielā Loreda arī iekaroja to, lai tiktu pie tās resursiem, nemaksājot par tiem. Mūsu ļaudis pēc Sprādziena saprata, ka nav "tavs" un "mans", ka visa planēta ir "mūsu". Ja notiks liela nelaime, tā neskars tikai kādu vienu valsti vai tautu, bet visus. Ari visi planētas resursi pieder visiem planētas iedzīvotājiem. Šeit ļaudīm patiesībā ir krietni labākas izredzes. Viņi jau tagad varētu apvienoties vienā kopīgā sabiedrībā. Bet… Jāpiekrīt Obzānam: šeit pašlaik notiek karš. Šī bija cīņa par cēlu mērķi. Lai gan tas, protams, nav attaisnojums tik daudzām nāvēm. Cik tādu vēl būs, iekams viena valsts, kas uzskata sevi par izredzētu, nekļūs saprātīga?!
- Jā, domīgi palūkojusies tumšajās, zvaigžņu nosētajās debesīs, pie kurām spoži spīdēja dilstošā baltā mēness sirpis un tam apkārt vizēja sarkanā mēness veidots oreols, nopūtās meitene. Kas to zina, ar ko beigsies Mataau sakaušana.
- Skaidrs ir tikai viens: tagad viss būs citādi. Labāk vai sliktāk es nezinu, bet pilnīgi noteikti citādi, noteica Zefars.
Arī viņi paši bija kļuvuši gluži citādi. Ne labāki vai sliktāki, bet citādi. Zefārs gandrīz fiziski juta, ka viņa personības ēka, kuru viņš bija rūpīgi veidojis, ir sagruvusi līdz pašiem pamatiem. Tagad viņam tā bija jāveido jauna. No citiem materiāliem. Iespējams, citādi veidotu. Tomēr uz tiem pašiem vecajiem pamatiem. Uz vecajām pamatvērtībām, kuras bija izturējušas laika un pēdējā mēneša pārbaudījumus. Viņš nekad vairs nebūs tāds, kāds bija torīt, kad saņēma paziņojumu no bankas.
- Jāatzīst, Igra, viņš noplātīja rokas, vai mums tas tīk vai ne, ari atpakaļceļa mums nav. Nē, protams, mēs varam atgriezties Jaunajā pasaulē, bet vai mēs spēsim atgriezties mūsu agrākajā dzīvē? Noteikti ne. Jo mēs vairs neesam tie, kas bijām, kad šis piedzīvojums sākās. Mēs esam zuduši Jaunajai pasaulei. Un tā ir zudusi mums. Pat ja izrādītos, ka viss notikušais ir bijis tikai sapnis, mēs vairs nekad nespētu atkal dzīvot tā, kā dzīvojām, pirms kļuvām par zobenvalžiem.
Elkardona, Šķelšanās 6998. gada pavasara otrā mēneša ceturtā ceturkšņa trešā diena
(24. aprīlis pēc Jaunās pasaules kalendāra), ap dienas vidu
Iespējams, šobrīd vislabāk un pareizāk būtu kravāties un doties atpakaļ uz Jauno pasauli. Šeit viņu gandriz nekas vairs nesaistīja. Vienīgi pārējo Cirmeņa zobenu atrašanās Domhandā. Taču nu tie viņam bija kļuvuši nesasniedzamāki kā jebkad iepriekš. Viņš bija visu zaudējis. Šobrīd Smagārs jutās apmēram tāpat kā toreiz, pirms daudziem, daudziem gadiem, kad hospitālī atguva samaņu un saprata, ka pasaule ir nogrimusi tumšā bezdibeni, kas aprijis visu viņa līdzšinējo dzīvi.