"Nedari to! Šis brīnums pieder tev, tikai tev. Ja tu kādam to parādīsi, tas nozīmēs, ka tu tajā dalies ar citiem."
Lai gan Zefars varēja iegūt visu, ko bija iespējams nopirkt par naudu, viņš nebija ne skops, ne nenovīdīgs. Atpūšoties klubā, viņš bieži vien uzsauca dzērienus visiem. Nereti viņš sagādāja arī kādu "bagātnieciņa" pārsteigumu kolēģiem. Kam vajadzīga nauda, ja tajā nav iespējams dalīties ar citiem, tā gūstot prieku? Bet ar zobenu bija citādi. Tas it kā pats nevēlējās, lai Zefārs to kādam rādītu. Vienīgais, kuram viņš bija savādo dāvanu parādījis, bija viņa studiju biedrs, laikraksta Collector's Digest žurnālists. Zefārs vēlējās, lai draugs izsaka savu speciālista viedokli par zobenu, taču tur, kur sākas sensācija, draudzība, šķiet, beidzas. Lai gan viņš bija lūdzis draugu būt diskrētam, spalvas dīdītājs nespēja turēties pretī kārdinājumam un uzrakstīja ziņu savā sasodītajā avīzē.
"Tagad katrs dīkdienis zinās, ka man pieder šāds vērtīgs priekšmets," Zefars dusmās vārījās.
Viņš ilgi prātoja, kur labāk noslēpt zobenu, taču beidzot nosprieda, ka visdrošākā vieta būs pie viņa paša. Turklāt viņš sāka just ar to savādu saikni.
Liona, Modernās mākslas muzejs, tajā pašā laikā
Cits pēc cita Džona vienības vīri pulcējās tēlniecības galerijā. Viņa vienība nebija liela tikai desmit cilvēku, ieskaitot Džonu. Taču katrs kaujinieks bija lieliski apmācīts un nežēlīgs slepkava. Ar mazo armiju vajadzētu pietikt, lai sagūstītu un nogādātu Tauerā trīs cilvēkus, no kuriem tikai viens bija vērā ņemams pretinieks. Protams, Obzāns varētu izrādīt viņa vienībai nopietnu pretestību, taču pat viņš viens nespētu ilgi turēties šiem vīriem pretī.
Sapulcējušies pie Miera sargātāja statujas, vienības vīri uzklausīja rīkojumu, un Džons noliecās pār karti, lai noskaidrotu, kur atrodas visi trīs objekti. Zilais un melnais punkts kustējās tikai nelielā amplitūdā. Tas nozīmēja, ka Obzāns un safīra zobenvaldis šajā brīdī atrodas kādās telpās. Savukārt baltais punkts bija pārvietojies uz Skotiju.
"Sasodīts," Džons nosodījās. Zobenvalža došanās projām no Lionas nebija vēlama. Taču Džons nebija ar pliku roku ņemams. Savu talanta trūkumu viņš bieži vien kompensēja ar nežēlību un sevišķu uzcītīgumu. Viņš bija atzīmējis vietu, kur baltais punkts bija pārvietojies telpā. Atlika pārbaudīt, kas tur atrodas. Ja tas ir dzīvoklis, viņa vienība varētu tajā izvietot slēpni.
Pēkšņi Džona kabatā iepīkstējās komunikators. Ar to sazināties varēja tikai viens cilvēks Smagārs. Ziņa bija īsa, bet ļoti noderīga. "Safīrs, Zefārs Safrolo, kriminālists."
Tas būtiski atviegloja Džona uzdevumu. Ievadījis atslēgvārdus rokas datora meklētājā, viņš jau pēc mirkļa hologrāfiskajā ekrānā lasīja visu, ko vien tīmeklis jebkad bija publicējis par "izcilo kriminālistikas speciālistu, Kārtības uzturēšanas spēku kapteini Zefāru Safrolo, bagātā uzņēmēja un investora Pjēra Lika Safrolo vienīgo atvasi, Sorbonnas Universitātes Tieslietu fakultātes labāko studentu" un tā tālāk, un tā tālāk… Turpat Džons atrada ari Lionas Kriminālistikas laboratorijas adresi.
Tomēr ielaušanās šādā iestādē noteikti nebija vēlama. Bagātais luteklītis un sabiedrības spīdeklis bija jāiedzen kādā šaurā ieliņā. Džonam noderēja jau pirms daudziem gadiem iedibinātie sakari noziedznieku aprindās. Jau pēc mirkļa viņa rokas dators signalizēja, ka saņemta ziņa. Vismaz par šo puisi viņam tagad bija visa nepieciešamā informācija. Atlika sameklēt balto punktu.
Skotijas kalniene, tajā pašā laikā
Nebija pat īpaši jānopūlas un jāmelo, lai atrastu O'Nellu pāri. Turklāt puika savā bērna naivumā viņam izstāstīja, ka pirms neilga laika ciematā ieradies kāds svarīgs kungs, laikam jau no pilsētas, jo bijis ļoti grezni ģērbies. Viņš gribējis zināt, kur atrodama šā ciemata ragana. Kad ciemata ļaudis, bailēs drebot, aizveduši apmeklētāju pie raganas mājokļa, kungs vērsies pie ciematniekiem, teikdams, ka turpmāk viņus sargās un padomus sniegs Peinu vecākais dēls Seonaids. Viņš gan nebija apmācīts, taču savādais vīrs teica, ka viņš esot izredzēts. Bet raganai esot jādodas svešiniekam līdzi. Puišelis Sedram pastāstīja ari to, ka, lai cik neganta ragana bijusi, pret svešinieku viņa izturējusies ar lielu cieņu un bijību. Kā rātns bērns viņa tūliņ pat nodevusi Seonaidam visus atribūtus, novēlējusi viņam veiksmi un kopā ar svešinieku devusies projām.
Puikas stāsts iedvesmoja Sedru, jo tas nozīmēja vienu Igrai vairs nebija jābaidās atgriezties ciematā. Drīzumā viņš mazajam pa pēdām devās uz Igras vecāku māju. Te gan viņu gaidīja pamatīgs pārbaudījums. Kā iesākt sarunu? Diplomātija noteikti nebija Sedra stiprā puse.
- Nezinu, ar ko lai sāku, viņš izšāva vienā elpas vilcienā. "Ko nu vairs?! Ja jau esmu ticis tik tālu, lai notiek kas notikdams." Runa ir par jūsu meitu, Ig… es gribēju teikt Merlinu. Viņa ir dzīva.
Sedrs jutās kā pilnīgs muļķis. Gvena un Šons O'Nelli stāvēja savas mājas goda istabā plati ieplestām mutēm un lielām, izvalbītām acīm, stulbi blenžot uz šo nevietā ieklīdušo puisi, kas te gvelza visādas blēņas par viņu sen pazudušo bērnu.
- Es saprotu, ka tam ir grūti noticēt, Sedrs neveikli turpināja. Man ari nebija viegli. Bet tā tiešām ir. Jūsu meita tika pārvērsta. Ciema ragana bija viņu pārbūrusi par čūsku. Pēc noburšanas viņa kādu laiku mitinājās jūsu kūtī. Kad jūs viņu atdevāt klejojošajam cirkam, viņa aizceļoja uz Lionu. Tur es viņu atradu, un vairākus gadus viņa mitinājās pie manis. Nesen es uzzināju, ka viņa ir noburts cilvēks. Tikai nepārprotiet mani, bet man nebija viegli noticēt viņas stāstam. Ak jā, aizmirsu pateikt, ka pirms vairākiem gadiem viņa, vēl čūskas ķermeni būdama, iemācījās sazināties cilvēku valodā. Tā gan vairāk bija tāda šņākuļošana. Nu, lūk… Un… Jā, nu tā sanāca, ka es aizkustinājumā pirms dažām dienām, nu, pilnīgi nejauši… Nu, es… Man sariesās acis asaras, un viena no tām uzkrita uz viņas ķermeņa. Tas viss, protams, izklausās pēc murgiem, bet tā tiešām bija. Viņa pārvērtās manu acu priekšā. īsi sakot, gribat ticiet, negribat neticiet.
Gluži aizelsies, Sedrs apklusa un gaidīja, ko teiks Igras vecāki. Istabā valdīja tik dziļš klusums, ka pie loga sīcošā knišļa radītās skaņas izklausījās pēc pērkona dārdiem.
"Tā! Esmu pilnīgi izgāzies," Sedrs prātoja. "Ja pēc visa tā, ko es te sastāstīju, mani neieslodzls garīgi slimo patversmē, tad man vēl būs paveicies. Viss. Mana misija ir izpildīta, laiks doties mājup."
- Vai esi drošs, ka tā tiešām ir mūsu meitiņa? Gvena O'Nella attapās pirmā.
- Nuuuuuuu, Sedrs šādam jautājumam nebija īsti gatavs. Nekādu pierādījumu man nav, bet jūs taču ari reģistrējat savus bērnus Globālajā reģistrā, vai ne?
Protams, likums par jaundzimušo reģistrēšanu attiecās ari uz natūriķiem. Tātad Igras identitāti pierādīt nebūtu grūti. Viņas gēni bija reģistrēti, un vienkāršas analīzes var apliecināt, ka viņa ir viņa. Taču Igras vecākiem šobrīd analīzes nebija ne prātā.