Arī tagad viņa rūpīgi būvētā pasaule bija sabrukusi. Visi viņa labākie un uzticamākie viri bija krituši viņa neapdomības dēļ. Viņam bija palicis tikai Džons. Mazais, dumjais un pilnīgi netalantīgais, bet līdz pēdējam uzticamais Džons. No vairākus tūkstošus vīru lielā karaspēka, kuru viņš bija atvedis līdzi, pāri bija palikuši kādi septiņi simti. Krituši pārsvarā bija tie, kas vēl nebija īsti labi apguvuši bruņu Vārdus. Tieši šis apstāklis satrauca Smagāru. Starp kritušajiem bija ari vairāki viņa elites kareivji, kas jau sen bija sasnieguši visai augstus rezultātus Vārdu maģijā. Liela daļa viņa virsnieku Renārs, Aļģirds, Sergejs, Imants un vairāki desmiti viņu komandēto vienību kaujinieku bija pazuduši bez vēsts. Viņš bija rūpīgi pārbaudījis malkoriešu "sūtījumu", taču no šiem ļaudīm nebija ne miņas.
Sūtījums… Jā, šādu vēstījumu no Malkoras neviens nebija gaidījis. Nākamajā dienā pēc Smagāra atgriešanās Elkardonā vietējie ziņoja, ka pilsētas nomalē atvēries portāls. Pēc Mataau krišanas teleportācijas robežas bija sabrukušas, un tagad ikviens varēja brīvi ieteleportēties un izteleportēties no Loredas. Šī ziņa ļoti satrauca lorediešu maršalus, jo tā jau varēja sagaidīt, ka Elkardonā ieteleportētos krietns pulks līdz zobiem bruņotu kādas naidīgas valsts kareivju. Tomēr šoreiz "viesi" bija daudz baisāki. Malkorieši trijos lielos vezumos bija sakrāvuši visus kritušos lorediešus, un vienā no vezumiem visu pārējo līķu kaudzes virspusē bija novietots Mataau nedzīvais ķermenis. Viens vezums bija atvēlēts tiem, kas vēl bija dzivi, tomēr ar visai niecīgām izredzēm izdzīvot. Par baisās katafalku procesijas pavadoņiem malkorieši bija norīkojuši Loredas varas pārstāvjus, kas savulaik tika nosūtīti pieskatīt pakļautās valsts saimniecisko darbību un "likumīgā valdnieka vārda" ievērošanu. Skats bija asinis stindzinošs, tomēr Smagāram nācās atzīt, ka malkorieši bija rīkojušies ļoti cēli. Viņi būtu varējuši nelikties ne zinis par kritušajiem ienaidnieka kareivjiem un, kas zina, vēl pēc sirds patikas paņirgāties par gāztā diktatora līķi. Taču viņi tā nedarīja. Cik nu tas bija iespējams, malkorieši parādīja viņam pēdējo godu.
Loredas lielvalsts līdzšinējā pasaule bija sabrukusi. Vairs nebija neviena, kas viņiem teiktu, kā rīkoties un ko darīt. Vienkāršāk bija zemnieku kārtas ļaudīm un amatniekiem. Viņi turpināja savu ierasto dzīvi, jo ar valdnieku vai bez tā cilvēkiem būs nepieciešama pārtika un saimniecībā vajadzīgās mantas. Turpretī plašā parazitējošo ierēdņu šķira, kas līdz šim galvenokārt bija tikai pieskatījuši, lai kāds nepatur sev vairāk, nekā valdnieks atļāvis, tagad nezināja, ko ar sevi iesākt un kas ar viņiem notiks turpmāk. Visā Loredā valdīja apjukums. Paklīda pat runas, ka vairākas ģimenes domā pamest Loredu un lūgt patvērumu kādā kaimiņvalstī.
Arī iepriekš Loredā valdnieki bija mainījušies kā gadalaiki, taču līdz šim impērija nekad nebija pat uz vienu dienu palikusi bez kāda stingrās rokas. Vērojot notiekošo no malas, Smagāram nevilšus prātā nāca salīdzinājums ar aitu ganāmpulku, kas palicis bez gana. Aitas, kā gadu tūkstošos ieradušas, plūca zāli, bet nezināja, vai tām kaut kur ir jādodas, ja šajā vietā visa zāle būs apēsta.
Rorikors bija palūdzis Smagāru, lai viņš kā Mataau un Brāna sabiedrotais uzņemas vismaz pagaidu vadību un parūpējas par pēdējā goda ceremoniju, kuru, Smagāram par lielu izbrīnu, Rorikors pats arī vadīja. Parasti viņš nemēdza piedalīties tādos rituālos, uzticot tos zemāka līmeņa burvjiem. Kamēr Džons, kas bija ļoti smagi cietis, atguva veselību un Smagāra vīri salāpīja kaujas skrambas, Smagārs tik un tā bija spiests uzkavēties Elkardonā. Lai arī kādu lēmumu viņš pieņemtu attiecībā uz savu nākotni. Tas nozīmēja, ka viņš tiešām varēja pārņemt vadības grožus, kamēr Loreda iegūs jaunu valdnieku.
Bet tagad bija paveikti arī neatliekamie darbi, Džons bija sācis atkopties, un Smagāru nekas vairs nekavēja pieņemt lēmumu par atgriešanos. Viņš bija piedzīvojis pārāk smagu sakāvi. Vēl smagāku to padarīja tas, ko cīņas laikā viņam bija atklājis Obzāns: kad viņš ierosināja šo uzbrukumu, cirmeniešu Malkorā nebija.
"Vai tiešām Rorikors to nezināja?" Smagārs nespēja noticēt. Bez Rorikora akcepta Mataau nespēra ne soli. Ja Mataau piekrita doties uz Malkoru, tātad Rorikors viņam šādu atļauju bija devis. Kādēļ? Vai tiešām visnotaļ varenais burvis nepārliecinājās par faktu atbilstību? Tam bija grūti noticēt.
"Tas var nozīmēt tikai to, ka Rorikoram nez kādēļ šis slaktiņš bija izdevīgs," secināja Smagārs, lai gan burvja iemeslus saskatīt nespēja. Vismaz pagaidām.
Vai tiešām viss, ko viņš līdz šim bija pasācis, bija bijusi viena liela kļūdu virkne? Nē, tam viņš nespēja noticēt. Viņš taču vienmēr bija rīkojies saskaņā ar Odina gribu. Viņš vienmēr bija uzticīgi kalpojis varenajam dievam. Dieva griba bija arī viņa griba. Bet, neraugoties uz to, kopš pēdējās sarunas, kas notika vēl pirms došanās uz Malkoru, Meistars ar viņu nebija runājis. Vai Meistars bija viņu pametis? Vai bija novērsies no viņa? Ja tā, tad tam noteikti bija kāds iemesls. Bet kāds? Kādēļ viņš šajā smagajā brīdī bija pamests viens ar savām sāpēm, bailēm un šaubām? Tieši tagad, kad Meistara padoms un norādījumi viņam bija vajadzīgi visvairāk! Vai Meistars gribēja, lai viņš šoreiz rīkojas pats? Varbūt tas bija kārtējais pārbaudījums, ar kura palīdzību Meistars pārliecinājās par Smagāra ticību un uzticību? Iespējams. Tad tā tam būt! Viņš rīkosies. Viņš pulcēs vīrus un dosies atpakaļ, kur viņu gaidīja cīņa par taisnīgumu. Bez Cirmeņa spēka tas būs krietni grūtāk. Viņš nespēs ietekmēt Vispasaules koncila liekēžus, taču ari tas nelielais ieguldījums, kuru taisnīguma atdzimšanā veica Smaragda Ordeņa tiesa, nebija noniecināms.
- Smagār! Rorikora seja parādījās durvju spraugā. Smagārs pat nebija dzirdējis durvis atveramies. Man ar tevi jārunā.
Burvis cienīgi iesoļoja Smagāra istabā, pat negaidot uzaicinājumu. Tas bija kaitinoši. Viņš uzvedās kā šīs pils saimnieks un izturējās tā, it kā visi šeit būtu tikai viņam pakļauti kalpotāji.
- Ja tas nav paziņojums par uzbrukumu, Smagārs apslēpa īgnumu aiz laipnības maskas, tomēr nolēma nepakļauties Rorikora izrīkošanai un parādīt, ka viņam burvis savus noteikumus nediktēs, tad tas var kādu brīdi pagaidīt. Džons nesen iemiga, un es nevēlos viņu tagad atstāt vienu.
- Protams, burvis negribīgi piekrita. Viņš nebija radis, ka viņam liek gaidīt, turklāt vēl klaji aizbildinoties ar mazāk nozīmīgām darīšanām. Kad būsi brīvs, atnāc, lūdzu, uz manu kabinetu.
Mulsi pamīņājies, burvis devās projām, un Smagārs zināja: viņš tikko bija izcīnījis ļoti nozīmīgu uzvaru.
Readona, ap to pašu laiku
Viņu misija Sriefā bija pabeigta. Malkoras kritušie varoņi bija godam aizvadīti pēdējā ceļā. Lai gan skumja, šī ceremonija bija izdevusies tiešām skaista. Leina pēc cirmeniešu un Readonas jauno burvju milzīgā veikuma, jūtot dziļu cieņu pret Džulianu un Alevinu, lūdza viņus vadīt ceremoniju kopā. Malkoras līdzenumā, kur pavasara augšanas un ziedēšanas neprāts jau bija apslēpis nesenās cīņas pēdas, tika sakrauts milzīgs bēru sārts. Ap to sapulcējās visi Malkoras ļaudis. Ceremonijas laikā nevienā Malkoras mājā nebija palicis neviena cilvēka. Pa upi bija ieradušies arī viesi no Mentaras un dažām vēl aizvien Loredai pakļautajām valstīm. Starp tiem, kas bija ieradušies godināt Malkoras varoņus, redzēja dažus elfus un orkus. Ziņas par malkoriešu varoņdarbu jau bija sasniegušas vistālākos Domhandas nostūrus.