Klusas dziesmas un lūgšanas aizstāja asaru plūdus un skaļu apraudāšanu. Tas īpaši iepriecināja Igru. Viņa bija pārliecināta, ka sērām ir jābūt klusām, gaišām un cieņas pilnām, nevis gaudulīgām, ar matu un drānu plosīšanu. Meitenei, bira šādas sēru izpausmes bija redzējusi televīzijā, tās šķita samākslotas un neīstas. Šajā ceremonijā viss bija patiess.
Bēru sārta pelni vēl nebija atdzisuši, kad Memetrijs, kurš kā Mentaras pārstāvis piedalījās ceremonijā, mudināja cirmeniešus atgriezties Readonā. Viņam, protams, bija taisnība. Bija pēdējais laiks gatavoties atpakaļceļam, jo viņu rīcībā vairs bija palikušas tikai divas nedēļas. Te nu runa bija par Suzannas un neskaitāmu domhandiešu drošību.
No Elkardonas pienākošās ziņas bija visai satraucošas. Ne jau tādēļ, ka Smagārs plānotu kaut kādas aktivitātes. Gluži pretēji. Satrauca tas, ka viņš pilnīgi nekā neizpaudās. Nebija nekādu ziņu par to, ka viņš pretendētu uz Loredas troni vai citādi izrādītu varu un pārākumu.
Nolūkojoties uz Malkoru pēc nozīmīgās uzvaras, sirdis visiem priecēja tas, ka mazā valstiņa tik ātri atguvās gan no ilgās pakļautības, gan no smagā trieciena. Līdzenumos kūsāt kūsāja pavasara darbi, no Zvaigžņu skrējējiem pienāca ziņas, ka meži sāk atveseļoties. Malkorieši pamazām apsprieda arī cilvēku dzīves apstākļu uzlabošanas plānus. Runājot par notiekošo, visi zobenvalži bija vienisprātis: pēc gada Malkoru nevarēs ne pazīt.
Viens no aktīvākajiem visu valsts nākotnes plānu apspriežu dalībniekiem bija Heinrihs. Malkorieši ieklausījās jaunekļa domās, bieži lūdza viņa padomu un pat aicināja uz svinībām, kuras kāda malkoriešu ģimene rīkoja nākamajā dienā pēc atvadu ceremonijas, jo šajā ģimenē bija pasaulē nācis pirmais dēls. Lai gan Heinrihs sparīgi iebilda pret šādu godu, Leina, apspriedusies ar gariem, deva zēnam vārdu Heinrihs. Par godu Malkoras varonim un atbrīvotājam. Ik uz soļa jauneklis baudīja sava tēva tautiešu cieņu un mīlestību.
Ne mazāka cieņa tika izrādīta Lizai. Viņa jau bija pilnīgi atkopusies un arī iesaistījās malkoriešu sadzīvē. Tiesa, viņas kompetence pagaidām bija ļoti nenoteikta. Zinot, ka Liza ir izveicīga zobenclņas meistare, vairākas malkoriešu jaunavas jau bija lūgušas meitenei cīņas apmācību. Citi vairāk interesējās par Lizas ilūziju mākslu. Viņiem bija ko dot sava tēva valstij. Ilgi nenācās gaidīt, līdz malkoriešu maršalu padome, kas līdz šim bija vadījusi visu Malkoras dzīvi, lūdza abus jaunos Atraktus kļūt par Malkoras valdniekiem. Memetrijs sparigi atbalstīja šo ieceri, jo ar stabilu valdību Malkoras jaunatgūtajai brīvībai bija lielākas izredzes noturēties pret lielā kaimiņa tikojumiem.
Risinājumu gaidīja vēl divi nozīmīgi jautājumi. Pirmais no tiem bija lorediešu dezertieri. Palikt Malkorā viņi nevēlējās, jo ikvienam dažādās Loredas vietās bija ģimene, dažam ari īpašumi un savs rūpals. Tomēr atgriezties Loredā nevarēja, jo tas bija īsākais ceļš uz nāvessodu. Memetrijs ieminējās, ka te nav cita problēmas risināšanas veida kā vien diplomātiskais. Bija jāgaida ziņas par jauno varu Loredā un tad jāaicina jaunais valdnieks uz pārrunām, kas ļautu panākt dezertieriem tiesības atgriezties.
Otrs jautājums bija atbrīvoto grifu nākotne. Viņi bija izšķīlušies nebrīvē Elkardonā, tādēļ nebija apguvuši daudzas grifiem raksturīgās prasmes. Aprunājusies ar pašiem atbrīvotajiem gūstekņiem, Igra ierosināja sūtīt ziņu uz Vienradžu kalniem. Tika nolemts lūgt uz Sriefu atsūtīt dažus grifus, kas iemācītu gūstekņiem, kā tas īsti ir būt grifam. Ziņu uzticēja nest Soranam.
Drīz pēc atlabšanas Igra aizveda Lizu uz staļļiem, un, tikko ieraudzījusi skaistos dzīvniekus, meitene no pirmā skatiena teju vai iemīlējās jaunākajā grifu mātītē.
Čiva! Liza sajūsmā iesaucās. Meitenlt manu! Vai gribi būt mana draudzene?
Grifs apjuka. Visi, ar ko šiem dzīvniekiem nācās tikties kopš viņu ierašanās Sriefa, izturējās pret viņiem vai nu ar cieņu, vai turējās pa gabalu. Bet šī meitene bija pavisam citāda. Viņa uztvēra grifus kā sev līdzīgus, tomēr nekļūstot familiāri uzmācīga. Grifu meitene pieņēma cilvēku meitenes draudzības piedāvājumu.
Ari grifs, kuram pirmajam Igra bija sniegusi palīdzību, tika pie vārda, pieņemot Igras piedāvājumu. Staļļus bija sasniegušas ziņas par to, cik drosmīgi un varonīgi bija rīkojušies ļaudis, un grifs prata novērtēt rūpes, kuras meitene dienu garumā veltīja viņam un viņa ciltsbrāļiem. Nospriedis, ka Igra ir godājama divkāje, grifs ar pateicību pieņēma vārdu Vējspārnis un apliecināja to pirmajā lidojumā kopā ar Igru, kura priecājās uzzināt, ka lidošana ne vienmēr ir nepatīkama. Grifa mugurā viņa jutās lieliski. To nu nekādi nevarēja salīdzināt ne ar Sedra dēli, ne ar Sorana vēja disku.
Mentarieši piedāvāja Teanilai atgriezties pie savas cilts, tomēr atlabusī elfa nolēma palikt kopā ar Lizu. Kopīga liksta bija satuvinājusi abas, turklāt Teanila bija pārliecināta, ka Malkorā viņa būs vajadzīga vairāk nekā pie Noljāras elfiem. Šī elfu cilts bija prasmīgi amatnieki, un Teanilas zināšanas varēja būtiski uzlabot Malkoras amatnieku darinājumu kvalitāti, padarot tos par visai pieprasītām precēm citviet Domhandā.
Retajos brīžos, kad visiem četriem zobenvalžiem izdevās sapulcēties kopā pie kvasa vai vīna kausa, viņi biežāk gremdējās atmiņās vai pārcilāja tikko paveikto. Nevienam negribējās apspriest nākotni, kas jau klauvēja pie viņu rītdienas durvīm. Visvairāk visus četrus pārsteidza tas, ka kopš ierašanās Sriefā neviens vairs nebija sapņos pārcietis savu dēmonu atmiņas. Sākumā visi bija vienisprātis, ka sapņus noslāpējis uztraukums un nogurums. Tomēr dienas mijās ar naktīm, bet no sapņiem nebija ne vēsts. Tie atsākās ar jaunu sparu jau pirmajā naktī pēc viņu atgriešanās Readonā. Tas nebija racionāli izskaidrojams. Izskatījuši vairākus iespējamos variantus, biedri secināja, ka te vajadzētu būt kaut kam, kas saista Cirmeņu un Mentaru. Taču arī šis skaidrojums neizturēja kritiku, jo pat Vihels nespēja atcerēties neko, kas varētu likt zobenvalžu kristāliem šādi reaģēt uz atrašanos Readonā. Viņš minēja, ka drīzāk šāda reakcija būtu iespējama tieši Malkorā, jo dēmonu raktuves savulaik atradušās Malkoras kalnienē un Cirmeņa raidītie Nāves Vārdi ir noārdījuši vienu no kalna smailēm, kas tagad ir Sriefas plakankalne.
Bija vēl kāds apstāklis, kas nopietni uztrauca Igru un Obzānu. Atgriezušies Readonā, viņi iepazinās ar valdnieku bērnības dienu draudzeni Firistru, par kuru viņiem jau Sriefā bija stāstījusi Alevina. Ar šo meiču kaut kas noteikti nebija kārtībā. Igrai viņa nepatika kopš pirmās tikšanās.
Meitene instinktīvi neuzticējās viņai. Viņa pat nevarēja pamatot, kas tieši rada neuzticēšanos. Apspriedusi savu nepatiku pret Filistru ar Obzānu, Igra sev par atvieglojumu uzzināja, ka ari biedram šī jaunkundzīte simpātijas neraisa. Obzāns atzina, ka Filistra dīvaini ietekmē viņa iedzimtos instinktus, un tieši tas viņam lika būt piesardzīgam.
Gandrīz nekādu iespaidu Filistra neatstāja vienīgi uz Zefāru. Obzāns sprieda, ka šim pārlieku racionālajam vīrietim laikam taču arī dabiskie instinkti ir pakļauti prāta komandām, tādēļ viņš ir imūns pret neparasti valdzinošās Firistras ietekmi. Bet diametrāli pretēji Firistra iedarbojās uz Sedru. Viņš bija gatavs kā šunelis visur sekot viņai un sēdēt pie viņas kājām, cerot uz vienu vienīgu meičas skatienu.
Nevarētu teikt, ka Igra bija greizsirdīga. Patiesībā pēdējo nedēļu notikumi nebija ļāvuši viņai tikt skaidrībā ar savām jūtām, tādēļ viņa vēl aizvien nevarētu skaidri pateikt, ko tieši jūt pret draugu. Bet tas, ka Sedrs, kurš līdz šim ne par vienu sievieti nebija izrādījis līdzīgu interesi, Firistras rokās pārvērtās par pakļāvīgu māla piku, lika meitenei saausīties.