Gan Igru, gan Obzānu satrauca arī Firistras pārmērīgā interese par cirmeniešu tālākajiem nodomiem un viņas centieni it kā nejauši pieskarties te kādam gredzenam, te zobenam. Šādos brīžos viņas seja savādi mainījās. It kā viņa būtu tikko lejupielādējusi kārtējo elektronikas devu. Novērojumi lika Igrai un Obzānam vienoties par to, ka meiča ir jāpatur acīs.
Elkardona, tās pašas dienas vakarā
- Situācijai, kas radusies Loredā, mans draugs, ir nepieciešams risinājums, turklāt visai steidzams, Rorikors sēdēja savā kabinetā un, atbalstījis zodu uz kopā sakļautu pirkstu galiem, lūkojās aiz loga biezējošajā krēslā. Smagāram ši aina nez kādēļ atsauca atmiņā viņu pašu, kad viņš runāja ar kādu no saviem padotajiem vai tiem, kuri izteica gatavību brīvprātīgi pievienoties Smaragda Ordenim. Šādi liela uzņēmuma vadītājs varētu runāt ar kādu apakšvienības vadītāju.
"Nu labi," nodomāja Smagārs, "ja gribi spēlēties, spēlēsimies. Bet šajā spēlē valdīs mani noteikumi."
- Ko tu piedāvā? viņa intereses trūkumu varētu apskaust pat klintsbluķis.
- Man šķiet, ka tu to ļoti labi zini, Rorikors pat negrasījās novērsties no loga. Bet, ja jau tu tā vēlies, es izteikšos skaidrāk. Loredai ir nepieciešams valdnieks, jo tu labāk par jebkuru citu zini: tauta nevar sevi vadīt pati.
- Tad jau tev jāsāk gatavoties jaunajam amatam, Smagārs vēroja savus lieliski koptos nagus. Apsveicu! Vai kronis jau pielabots pēc tava izmēra?
- Ja man būtu ļauts, es jau sen būtu varējis iesēsties Loredas vai kādas citas valsts tronī, burvis nopūtās. Bet tā nav mana joma. Man ir citi uzdevumi.
- Klau, draugs, Smagāram šī garlaikošanās jau bija līdz kaklam, runāsim skaidru valodu. Ko tu gribi?
- Es vēlos, lai tu uzņemies atbildību par savas rīcības sekām, kā godavīram pieklājas, Smagāra tiešums lika Rorikoram mainīt sarunas taktiku. Lai iegūtu kaut nelielu pārsvaru pār sarunbiedru, burvis piecēlās kājās un nostājās ar muguru pret logu. Tu mudināji Mataau doties uz Malkoru. Palīdzot tavu mērķu sasniegšanā, Mataau gāja bojā. Tādējādi tas, ka Loreda tagad ir palikusi bez vadības, ir tikai un vienīgi tavas rīcības sekas.
- Loģiski šādā situācijā uz valdnieka titulu pretendēt ir tiesības vai nu kritušā valdnieka asins mantiniekiem, vai tam, kas valdnieku sakāvis, Smagārs smīnēja. Iesaku tev ar savu priekšlikumu doties uz Malkoru pie Gjaraha dēla, jo, cik man zināms, Mataau nebija bērnu. Ak jā, atvaino! Piemirsu, ka Gjaraha puika droši vien tagad jau kaļ sev Malkoras valdnieka kroni. Kur nu viņam valdīt Loredā? Atcerēsimies arī to, ka Mataau ne soli nebūtu spēris, ja tu to neļautu. Tātad notiekošajam ar mani ir visai netiešs sakars.
- Pietiek! Rorikors neizturēja. Pirmo reizi viņa garajā mūžā kāds mirstīgais vai nemirstīgais atļāvās par viņu klaji ņirgāties. Cik man zināms, arī tavās interesēs būtu paņemt Loredas grožus savās rokās. Tas ļautu tev nezaudēt kontroli pār Cirmeņa zobenu gaitām.
- Patiesības labad jāteic, Smagārs iekšēji triumfēja, ka tavs piedāvājums, no kura nav iespējams atteikties, mani neinteresē. Šeit mani nekas vairs nesaista. Cirmeņa zobeni tagad man ir tikai mīts. Kas par to, ka es zināšu, kur tie atrodas, kādas uzvaras svin? Man no tā ne silts, ne auksts. Es dodos atpakaļ uz Jauno pasauli. Bet tu vari meklēt sev jaunu valdnieku. Varbūt liec lietā Efsila ķiveri?! Reiz tu to jau izdarīji. Kādēļ nemēģināt vēlreiz?
Pieminot Efsila ķiveri, Smagārs bija raidījis smagu triecienu. Valdnieka Efsila bruņas bija līdzīgas Mataau zobenam. Tās uzsūca ikvienu asins lāsi, ar kuru saskārās. Efsils labprātīgi ļāvās dažādiem Rorikora eksperimentiem, un galu galā viņa gars iemājoja valdnieka ķiverē. Ikviens, kas uzvilka to, faktiski atdeva savu ķermeni Efsila garam, zaudējot savu paša individualitāti. Tautā Efsila ķivere bija nodēvēta par Sarkanacaino galvaskausu. Pirms daudziem tūkstošiem gadu Rorikors kalnos atrada noklīdušu viru un piedāvāja tam šo ķiveri kā glābiņu. Domhandā vēl tagad ļaudis pieklusināja balsis, kad runa bija par Efsila atgriešanos.
- Ja nu es tev teiktu, ka zobeni tev nav gluži zuduši? Rorikors centās neizrādīt, ka Smagārs vienas sarunas laikā jau otro reizi gandrīz nokautējis viņu.
- Precizē! Smagāru šī peles un kaķa rotaļa sāka uzjautrināt.
- Man ir kāds palīgs, kas tev var palīdzēt tikt pie Cirmeņa zobeniem, Rorikors juta, ka uz āķa ir īstā ēsma.
- Pietiek runāt aplinkus, Rorikor! Vai nu liec kārtis galdā, vai ejam mājās.
- Filistra, šajā raundā Rorikors bija uzvarējis. Smagāra intereses trūkuma bruņās parādījās plaisa.
- Kur? Smagārs teatrāli palūkojās pār plecu.
- Ja esi rūpīgi lasījis Kranoka pareģojumu, Rorikors izlikās neredzam šo izrādi, tad tu zini, ka, izņemot jūs piecus, ir jābūt ari sestajam. Proti, tam, kurā iemājos visu piecu dēmonu garu tumšās lauskas. Šis iemiesojums ir Firistra. Dēmoni viņā atmodās tieši tad, kad Domhandā ieradās pārējie Cirmeņa izredzētie.
"Sasodīts!" Smagāram ļoti gribējās triekt dūri pret galdu, taču viņš savaldījās. Tādu uzvaru viņš Rorikoram nenovēlēja. Kā izcils kāršu spēlmanis viņš bija pietaupījis šo trumpi pašām beigām. Tātad Rorikors jau sen zināja, ka pirmo dēmonu garu lauskas mīt viņā un pārējos.
- Nu un? visiem spēkiem viņš centās neizrādīt savu patieso noskaņojumu.
- Astafals viņā ir ņēmis virsroku, un viņš kā sasvilis ir gatavs darīt visu, lai atgūtu kristālus, Rorikors atkal uzgrieza Smagāram muguru. Viņš bija uzvarējis. Jau atkal. Nu šis tiešām bija piedāvājums, no kura nebija iespējams atteikties. Cik paredzami!
-Ja tā, Smagārs nolēma, ka šobrīd ir nepieciešams pārtraukums, un cēlās, lai dotos projām, tad kādēļ tev neiesēdināt Loredas tronī šo visai glīto sātanu brunčos?
- Tu tiešām ko tādu novēli Loredas ļaudīm? Rorikors iesmējās. Apdomā manu priekšlikumu, Smeg Smagār! Es gaidīšu tavu atbildi. Nesteidzies! Mums ir daudz laika.
Readona, vēlu tās dienas vakarā
Visu dienu viņa bija centusies uztvert katru vārdu, katru skatienu, tomēr vienīgais, ko Firistrai izdevās noskaidrot, bija tas, ka abi valdnieki un viņu draugi kaut ko plānoja. Bet ko?
Pievakarē ieradās viesi. Noslēpusies savā istabā aiz loga drapērijām, Firistra centās noklausīties, par ko pils pagalmā sarunājas visa četrotne un abi Talu puikas. Viņas novērošanas postenis nebija diez cik ērts, taču piebiedroties cilvēku pulciņam viņa nedrīkstēja. Viens no viesiem bija tā Smagāra meiča, un viņa varēja atpazīt Firistru.
Viņa labprāt atdotu roku, lai noskaidrotu, kas tas par gaišmatainu sprukstiņu, kurš stāvēja, apskāvis Smagāra skuķes vidukli. Taču tieši tāpat, kā viņai neizdevās saklausīt ne vārda no tā, kas tika runāts, viņai nebija izredžu arī uzzināt, kā tas skuķis ticis projām no Elkardonas un kas tas par jaunekli.
* * *
Heinriham un Lizai bija tik daudz jaunumu, ka bieži vien brālis un māsa runāja vienlaikus, viens otru pārtraucot vai papildinot. Tomēr viņi bija ieradušies atvadīties, nevis stāstīt par Malkoru. Bija pienākusi diena, kad zobenvalžiem jādodas projām. Vēlu vakarā, kad debesis jau bija satumsušas samtaini melnas, viņi pulcējās pils pagalmā, gatavi atvērt portālu uz Vārtiem.